13 °C
Pēc ziedošās Latvijas valsts svētku nedēļas laiks tagad iegriezies vairāku saviļņojošu mūzikas notikumu zīmē – ceturtdien, 9. maijā, Lielajā ģildē koncertā "LNSO, Ešenvalds, Bēthovens un Šūmanis" skanēs komponista Ērika Ešenvalda simfonijas "Tā upe sākusi palot" pasaules pirmatskaņojums, ko sniegs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) diriģenta Jāņa Stafecka vadībā.
Savukārt sestdien, 11. maijā, Ešenvalda zīmē gaidāmi divi notikumi – Cēsu koncertzālē pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos simfonija "Vēstules", bet Rēzeknes "Gorā" Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā koncertā "Bezgalības krelles" ar Noras Ikstenas dzeju izdziedās astoņu komponistu jaundarbus, starp tiem arī Ešenvalda "Saturnu".
"Kultūrzīmes" komponistu uzrunāja dažas dienas pirms visiem trim pirmatskaņojumiem un pārliecinājās, ka Ēriks Ešenvalds spēj uzburt ne tikai skaņas, arī viņa stāstījums kļūst gluži kā maza kvazi simfonija.
– Kā iespējams vienlaikus radīt tik liela apjoma darbus, dzirdēts, ka komponisti simfonijas raksta gadiem ilgi…
Ē. Ešenvalds: – Skaņdarbi bija sakrājušies un gaidīja savus pirmatskaņojumus.
Simfoniju aizmetņi radās jau kovidlaikā, toreiz it kā uzrakstīju, saskicēju, bet pats pirmatskaņojums izpalika. Toreiz manī bija dziļas pārdomas, nojauta, ka pirmatskaņojums varētu notikt vien pēc pāris gadiem, pandēmijas beigas jau neviens nevarēja paredzēt. Tā bija dīvaina sajūta – jutos, itin kā kāds teiktu, ka bērns dzims vien pēc trim gadiem, bet viņš taču jau bija radīts, uzrakstīts! Turklāt tā bija ne tikai mūzika, labi sapratu, ka arī pats taču pēc šiem trim gadiem būšu citādāks, domāšu citādi, man būs citādas sajūtas un, iespējams, simfonija notīs izliksies tāda kā jocīga. Tāpēc, kad pagājušajā rudenī kļuvu par LNSO rezidējošo komponistu, bija stimuls ņemt un pārskatīt skices, simfoniju pārstrādāju diezgan daudz, jo nu bija konkrēts mērķis, bija norunāts konkrēts gaidāmā pirmatskaņojuma datums.
Simfonijā paužu izjustās lielās brīvības alkas, jo kovids bija piebremzējis jebkādu plānošanu un brīvības sajūtu, turklāt uzreiz pēc tam sekoja lielā nelaime, Krievijas uzsāktais karš Ukrainā pavisam tuvu aiz mūsu robežas. Vēl manī ļoti smagus pārdzīvojumus izsauca izvērstais saspīlējums Mūzikas akadēmijā, kas aizsākās, kad tieši strādāju pie simfonijas pēdējās daļas. Toreiz rakstot domāju – jā, redz, kā atnāca nosaukums "Tā upe ir sākusi palot", jo ļoti izjūtu, ka pašreiz tik tiešām daudzas upes ir sākušas palot, arī pārnestā nozīmē. Cilvēka dzīvē esam sadūšojušies sākt runāt – gan cietušās studentes, gan arī akadēmijas vadība. Upes palo, iziet ārā no krastiem un tām ir ko teikt, tās alkst pēc taisnības, pēc skaidrības, pēc brīvības, pēc izcilības. Par to visu stāsta arī manas simfonijas pēdējā daļa.
Mūzikas akadēmijas padomes lēmums bija liela netaisnība pret rektoru.
Likās pārsteidzoši, ka ne Mūzikas akadēmijas padome, ne kultūras ministre neatgādināja, ka tikai tiesiskā ceļā varam atrisināt tik ļoti smagus jautājumus, turklāt likumdošanu nepieminēja ne LTV raidījuma "Kultūršoks" laikā, ne sekojošajos citu mediju stāstos, pat ne Latvijas Radio. Neviens nepieminēja normatīvos aktus, kuros noteikts, kā šādi jautājumi būtu jārisina, viss tikai lavīnveidīgi pieauga spēkā un vēlās, aizsākās gluži vai linča tiesa. Nebija neviena, kas sabiedrībai atgādinātu par procesuāliem soļiem, kas veicami šādu nepatīkamu atklājumu vai noziegumu gadījumos. Turklāt Mūzikas akadēmijas padomes locekļi ar savu aplamo un prettiesisko lēmumu diemžēl situāciju vien pamatīgi "savārīja" un ievirzīja gluži nepareizā gultnē. Vēlāk padomes lēmumu kā prettiesisku atzina arī akadēmijas šķīrējtiesa, un šodien jau varam runāt par visdažādākajām sekām, kuru būtu bijis daudz mazāk, ja padome būtu bijusi objektīvāka, nepārsteigusies. Padomei būtu bijis jāaicina uz sadarbību, jāapliecina, ka sadarbosies ar Mūzikas akadēmijas vadību un rektoru; pārdomātā, kā arī nesasteigtā veidā jālūko atrisināt problēmu, tomēr tā izvēlējās pilnīgi citu, destruktīvu ceļu – vērsties pret akadēmijas vadību. Notikušais ir ļoti skumjš, pat grūti komentēt padomes un ministres tik apšaubāmas kvalitātes lēmumu.
Ja cilvēki zinātu likumus un savas tiesības, tad arī rīcība būtu tiesiska un valsti ceļoša, tā būtu rīcība, kas vairotu uzticību valstij, bet, ja valda bailes un likumu nepārzināšana, tad cilvēki izvēlas klusēt. Tāda klusēšana dod mānīgu drošības sajūtu, kas pauž, ka viņi nav ne par, ne pret, un, ja vaicās pēc viedokļa, tas būs novēlots vairākuma viedoklis, rasts vien tad, kad vilciens jau aizgājis. Ikkatram valsts pilsonim būtu jāzina savas elementārās tiesības un valsts funkcionēšanas principi, kā arī šajā lietā iesaistītajiem būtu jāzina Mūzikas akadēmijas padomes nolikums un normatīvie akti. Es to visu zinu un pārzinu, tāpēc nevaru klusēt un mana sirdsapziņa runā.
– Un par ko runā jūsu simfonija, kas skanēs tieši 9. maijā, kad svinam Eiropas dienu, kurā pieminam vienu no Eiropas pamatnostādnēm – taisnīgumu.
– Man par kalendāra lietām gluži nav laika domāt, daru to, ko varu: varu censties skaņdarbos ielikt savu muzikālo domu, vēstījumu, kas varbūt kādu nomierinās, kādu iedvesmos, kādu iepriecinās. Mēs, mākslinieki, jau nevaram klusēt, kad sadzirdam dabas balsi un sadzirdam kādas skaņas no Visuma, šīs trīsas gribas ielikt mūzikas skaņās, gribas uzgleznot, ietērpt dzejā un kultūrā. Mākslinieka daba dod spēju gleznot šo skaisto pasauli, rādīt, kā atjaunot skaistumu un kā uzticēties dabai.
– Kāda sajūta komponistam tik īsu brīdi pirms pirmatskaņojuma?
– Tas ir gluži kā gaidīt piedzimstam bērnu – ir milzīgs stress, taču to gan nedaudz nomierina mēģinājumi, aizejot uz tiem, klausos un sev saku: tā lappuse skan labi, arī tā kulminācija izdevusies… Mēģinājumu process mierina. Tomēr pirmatskaņojumā sirsniņa trīcēs, bet tas ir normāli. Savā ziņā koncerts ir kā atdzimšana, pārliecināšanās par apgūtajām zināšanām un spēju tās pielietot simfonijā. Tagad jāiet uz nākamajiem skaņdarbiem, nevar jau pie šiem apstāties, būs vēl arī citi.
– Un kā tapusi nākamā simfonija – "Vēstules"?
– Tapšana bija ļoti ilgs process, kas izvērtās par lielu pētniecības darbu. Iesākumā biju vēlējies uzrakstīt "kvazi simfoniju", itāliski tas nozīmē "it kā, šķietama" simfonija, biju to iecerējis nosaukt par "Pēdējām vēstulēm". Biju nodomājis atrast mūsu, latviešu, rakstnieku un dzejnieku rakstīto pēdējo vēstuļu, pēdējo stāstu, dzejoļu vai romānu fragmentus un no tiem veidot dzejas simfoniju. Pētot un meklējot aizgājušo, satikos ar ļoti daudziem mūsdienu rakstniekiem un dzejniekiem, taču atklājās, ka atrast agrāk rakstīto nemaz nav tik viegli. Tiesa, par dažu pēdējiem darbiem zināms ļoti skaidri, bet to mākslinieciskā kvalitāte ne vienmēr ir spilgta, bieži tie tā arī palikuši nepabeigti darbi, nepabeigti dzejoļi, palikuši procesā. Tāpēc koncepciju mainīju un pārgāju uz tām vēstulēm un dzejoļiem, kuri mani uzrunā. Tā palēnām, lasot Amandas Aizpurietes dzeju un klausoties viņas intervijas, loks skaisti nofokusējās uz Latvijas rakstniecēm un dzejniecēm, uz vēstulēm, kuras viņas raksta pianistam. Tikpat kā simfonijā skan latviešu dzejnieču, rakstnieču teksti, un pianists Reinis Zariņš tās lasa, par tām reflektē ar savu klavierspēli; savukārt Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji diriģenta Māra Sirmā vadībā kā sava veida simfoniskais orķestris dzejnieču balsis un pianista spēli saauž harmonijas krāsu audeklos. Sākotnējais uzstādījums bija, ka koris ir kā gleznojošs teju neredzamais simfoniskais orķestris. Tāpēc arī to nosaucu par kvazi simfoniju, kurā galvenie ir divi; dzejnieču un rakstnieču, teksti un pianists; tā būs ļoti interesanta saspēle par dažādiem laikiem, kuri uz skatuves spēj notikt vienlaikus.
Ar Amandas Aizpurietes tekstiem vien varētu uzkomponēt vai veselu simfoniju! Tas pats sakāms arī par Ineses Zanderes vai Aspazijas rakstīto. Tomēr kopumā atradu divdesmit autoru teikto, viņas runā gan kā māte, gan kā meita, sieva, visdažādākajās emancipācijās, visdažādākajos stāvokļos, bet visu teiktajam ir vienojošais – viņas runā kā cilvēks. Simfonijas nobeigums stāsta par mīlestību un mums doto laiku; par laiku, kas mazliet jau zaudēts, jo tas izskrējis, izmucis no pavadas.
– Kādā toņkārtā jūs rakstītu par šo laiku, ne tikai par pašreiz tik burvīgo un ziedošo pavasari, bet par dzīves gadiem?
– Patiesībā šis jautājums ir preambula, vissvarīgākais jautājums. Savos 47 gados, šķiet, beidzot esmu sajutis, ka man nav jābaidās. Varu droši sacīt to, ko domāju, un atgādināt ētiskās vērtības, labas gribas vērtības, godīgumu un to, kā mums tik ļoti pietrūcis, – savstarpējās komunikācijas. Tāpēc man liekas – ja vien mēs Latvijā ikviens sadūšotos un runātu, vienkārši runātu par to, kā jūtamies, kas mūs uztrauc, kas priecē, kas sāpina, pēc kā tik ļoti ilgojamies… Tad būs labi. Man tiešām liekas, ka galvenais ir runāties, runāties un runāties. Un tieši to dara mūsu dzejnieces un rakstnieces. "Vēstuļu" simfonijā tas būs ļoti labi saklausāms.
