Arktikas nakts vīzijās. Saruna ar klarnetisti Annu Gāgani

6. un 7. oktobrī, plkst. 19 Lielajā ģildē notiks divi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonas atklāšanas koncerti. Mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā orķestris kopā ar klarnetisti Annu Gāgani atskaņos LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Ērika Ešenvalda koncertu klarnetei, orķestrim un elektronikai "Arktikas nakts vīzijas".

Anna Gāgane guvusi panākumus vairākos starptautiskos konkursos, bijusi divkārtēja laureāte un speciālās balvas ieguvēja Jurjānu Andreja Starptautiskajā koka pūšamo instrumentu konkursā, saņēmusi Lielo mūzikas balvu 2018. gadā kategorijā "Jaunais mūziķis", kā arī novērtēta ar Šveices izcilības stipendiju. Kopš 2019. gada oktobra – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistara vietniece, iesaistījusies dažādos orķestra un kamermūzikas projektos, pirmatskaņojusi jauno komponistu darbus un regulāri uzstājas kā kamermūziķe un soliste Latvijā, Vācijā, Šveicē un citviet.

Ar Annu Gāgani tiekamies tūlīt pēc Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas koncerttūres ar Vīnes klasiķiem, kur Anna spēlēja Mocarta klarnetes solo. "Aiz muguras pirmie koncerti Jelgavā un Aucē, mūs tiešām brīnišķīgi uzņēma, bija pilnas zāles, smaidīgas sejas," viņa dalās emocijās. "Man ļoti patīk braucieni pa dažādām Latvijas pilsētām, un arī šo tūri ļoti izbaudīju!"

Šodien, 6. oktobrī, Lielajā ģildē jaunā mūziķe spēlēs solo Ērika Ešenvalda skaņdarbā "Arktikas nakts vīzijas", ko pirms daudziem gadiem atskaņoja Ints Dālderis. Anna toreiz bija orķestra sastāvā. Tagad priekšā viņas lielais solo uznāciens.

Esi kļuvusi par klarnetes spēles pasniedzēju Mūzikas akadēmijā. Vai jauno mūziķu vidū ir interese par šo instrumentu, un kādas to apguvušajiem ir nākotnes perspektīvas?

A. Gāgane: Jāteic paldies kolēģiem. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, arī citās mūzikas vidusskolās tiek audzināta jaunā klarnetistu un mūziķu paaudze. Tā tiešām ir daudzsološa. Mana bijusī studente Alise Gavare nupat kļuvusi par Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi un studē Mūzikas augstskolā Bāzelē pie tā paša profesora Fransuā Bendas, kur savulaik es. Anna Kubecka, kas tagad būs mana studente, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Mārtiņa Circeņa un arī turpinās pie viņa izglītoties. Varu saukt un saukt, jo ir daudz brīnišķīgu topošo jauno mūziķu. Spožs jaunais talants ir arī Pēteris Eduards Kalniņš. "Erasmus" apmaiņas programmas dod iespējas studijām ārzemēs, un 

nav brīnums, ka mūsu mūziķu krējumu arī nosmeļ ārzemju valstis. Daudz ir skandināts, ka mūziķu atalgojums Latvijā ir zem normālas iztikas līmeņa, tāpēc mūziķi meklē iespējas papildus nopelnīt. 

Skraida pa vairākām darbavietām, koncerti ārzemēs kā manā gadījumā… Starp citu, arī pedagogi nevar lepoties ar adekvātu atalgojumu. Un mūziķa profesijas prestižs krītas. Ļoti žēl! Daudzi jaunie, talantīgie mūziķi vēlas dzīvot Latvijā, bet, saskaroties ar reālajām algām, izvēlas pat citu profesiju. Ir daudz piemēru, kad jaunie mūziķi sāk pirmajos projektos spēlēt orķestrī, bet, saprotot, kāds par to ir atalgojums... Es arī vēlētos stabilāku dzīvi, ne tik lielu lidināšanos uz visām debess pusēm, kas, protams, ir interesanti šobrīd, bet, ja skatos nākotnē, pēc desmit gadiem, vai es tiešām varēšu tā turpināt? Droši vien, ka ne.

Vienmēr ir interesanti uzzināt, kā mūziķis atradis tieši savu instrumentu. Kā nonācāt pie klarnetes?

Klarnete varbūt ir man tuvākais instruments, bet neteikšu, ka tieši vislabākais, tikai un vienīgi klarnete. Nē, mani aizrauj instrumentu saspēle, saviļņo dažādi mūzikas veidi. Bet pie klarnetes nonācu pavisam vienkārši. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā uzņemšanas eksāmenā skolotājs Gunārs Kļaviņš burtiski paņēma mani aiz rokas un ievilka savā klasītē. Biju maza, tikai seši gadi. Skolotājs nopietni runāja ar maniem vecākiem, parādīja klarneti, man likās ļoti aizraujoši. Pedagogs ievaicājās, vai man ir kāda mīļākā dziesma, viņš to varot nospēlēt. Teicu – "Kas dārzā!" 

Kad Gunāra Kļaviņa rokās šī dziesmiņa ieskanējās klarnetes balsī, biju mēma aiz sajūsmas. Kaut es kādreiz tā varētu! Nav brīnums, ka vecāki mani aizveda uz mūzikas skolu. 

Abi vienmēr dejojuši tautas deju ansambļos – Salaspilī "Ūsā", Brīvdabas muzejā "Saimē", tad Ikšķiles "Godos". Tiku jau bērnībā devusies viņiem līdzi uz festivāliem ārzemēs pavadošajā kapelā, kur bija gan akordeons, vijole, bungas un pat tuba, un es, protams, spēlēju klarneti. Manas pirmās naudas pelnīšanas iespējas kā mūziķei! Acīmredzot no tā laika tas lielais ceļot prieks.

Esi tikusi pie LNSO klarnešu grupas koncertmeistara vietnieces statusa. Ko tas nozīmē?

Manuprāt, klarnetistam augstākais karjeras punkts kā izpildītājmāksliniekam ir orķestris. Brīnišķīgi spēlēt solo, tomēr nozīmīgākais ir būt daļai no radošas komandas, kad apmēram sešdesmit cilvēki uz viena viļņa. Enerģija vārdos neaprakstāma, fenomenāla. No vienas puses, spēlēt orķestrī ir viegli, jo tas rada milzīgu prieku, no otras – apzinies, ka vari apgūt vēl un vēl, klausīties un ieklausīties, un nekad nebūs tā, ka dzirdēsi un pamanīsi visu. Fantastiska sajūta, apjaušot, ka, piemēram, šajā brīdī tu spēlē kopā ar čelliem, citā – ar vijolēm, un tad ar blakus sēdošo fagotu... Esmu spēlējusi orķestrī Šveicē, kuram ir ļoti interesanta, izglītojoša programma bērniem. 

Bērnudārza vai skolas klase, neliela grupiņa tiek sasēdināta uz spilventiņiem, tādām īpašām sēdvietām starp mums, mūziķiem. Mazie klausās mēģinājumu, un var redzēt – viņiem interesanti! 

Arī LNSO ko tādu derētu pamēģināt. LNSO pamatā spēlēju pirmo klarneti, bet dažreiz arī otro. Man ir brīnišķīgi kolēģi, fantastiska koka pūšamo instrumentu grupa. Esam četri klarnetisti, maināmies atkarībā no tā, cik klarnetisti nepieciešami konkrētajā programmā. Muzicējot ārzemēs, varu salīdzināt un teikšu, LNSO līmenis ir fantastiski augsts, tāpēc jau arī te spēlēju un man vienmēr gribas šurp atgriezties. Vēl jau varu to atļauties, bet allaž dilemma: gribas būt mūsu orķestrī, bet – kā lai to savieno ar finansēm, domājot par nākotni?

Nupat ir pagājis gads, kopš LNSO mākslinieciskā vadītāja amatā ir Tarmo Peltokoski. Vai cerības attaisnojušās?

Patīk diriģenta darba stils. Mēģinājumi ir ļoti intensīvi, toties darbs ātri virzās uz priekšu. Apgūstot jaunu skaņdarbu, orķestris sāk skanēt daudz labāk jau otrajā mēģinājumā. Tarmo bieži panāk no orķestra maksimumu. Ļoti kaislīgs diriģents, emocionāls, bieži diriģē no galvas, kas priekšnesumu padara vēl jo dzīvāku.

Kā tu teiktu, par ko ir stāsts "Arktikas nakts vīzijās"?

Ešenvalds, kā viņam raksturīgi, arī šoreiz iedvesmojies no dabas, kaut kā mistiska, ko it kā nevar redzēt, bet kas tajā pašā laikā spoguļojas acu priekšā. Klausītājam pēc iespējas vairāk jāļaujas iztēlei. Ikviens koncerts ir atšķirīgs, jo ar katru publiku veidojas citāds kontakts. Dažreiz klausītājiem šķiet, ka mēs, mūziķi, uz skatuves esam kā cēlas, stīvas statujas skaistās kleitās, bet patiesībā, it īpaši muzicējot ar trio, cenšamies pat spēlējot ar klausītājiem parunāties, iedrošinām nākt pie mums un apspriesties pēc koncerta. Man absolūti netraucē, ja publikā ir kāds klausītājs, kas koncerta laikā kustas mūzikai līdzi vai varbūt pat pievēris acis. 

Nav man arī pretenziju, ja iemieg. Ja mana spēle nepatiktu, droši vien arī pagulēt nevarētu! Ja netraucēju iesnausties, tas nozīmē, ka viss ir ļoti labi.

Cilvēks varbūt uz koncertu atnācis pēc nogurdinošas dienas, un mans uzdevums tad ir raisīt brīnišķīgas emocijas un piedzīvojuma sajūtu!

Anna Gāgane.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tev pašai esot perfekta tehnika un spilgta iztēle. Kad tava līmeņa mūziķei par notīm koncertā vairs nav jādomā, ko, spēlējot Ešenvaldu, iztēlojies pati?

… Ziemeļblāzmu, ko gan nekad īsti neesmu redzējusi. Starp citu, arī par notīm jādomā, īpaši, ja spēlēju no galvas. "Arktikas nakts vīzijās" maniem un orķestra muzikālajiem dialogiem pievienojas elektronisko skaņu ierīces. Elektroniku bieži izmanto kontrastam, satraukumam, bet "Arktikas nakts vīzijās" tai ir cita misija. Elektronika skaņdarbam dos papildu telpiskumu arī burtiskā izpratnē, jo skaņa nāks no dažādiem avotiem un tādējādi apņems klausītāju. Manis spēlētiem motīviem elektronika radīs arī atbalss efektu. 

Ešenvalds neizmanto pašmērķīgus un šokējošus skaņu efektus, viņa mūzikas valoda ir estētiski skaista, nesamākslota un laikmetīgo izteiksmes līdzekļu lietojuma ziņā līdzsvarota. 

Skaņdarbā dažādi posmi, bet pamatā tas ir melodisks, vietām pat ļoti viegli uztverams un ausij tīkams, ļoti atmosfērisks un sagādās patīkamu klausīšanos.

Orķestra mūziķi tradicionāli melnos vakartērpos, bet solisti izceļas arī ģērbā… Kā iepriecināsi arī klausītāju acis?

Būt svinīgi melnā orķestra māksliniekiem ir prasība, lai nekas nenovērstu klausītāja uzmanību no mūzikas. Savu solistes vizuālo tēlu parasti sargāju, iepriekš neatklāju. Gadījies, ka ieraugu veikalā brīnišķīgu zīmola ģērbu – parasti tā ir balles kleita –, un tajā pašā vai nākamajā dienā zvans ar solo piedāvājumu. Nu re! Tā bija ar Mocarta Klarnetes koncertu, kad šo skaņdarbu spēlēju ar orķestri "Sinfonietta Rīga", arī Liepājas Simfoniskā orķestra uzaicinājums uzradās dažas dienas pēc jauna ģērba iegādes. Un, jā, kleitu bieži vien nopērku pēc iepriekšējā solo uznāciena.

Bet es domāju, ka tev ir sava modelētāja…

Tam īsti nav budžeta, bet varbūt kāda (vai kāds) pēc šīs sarunas pieteiksies! Labi, atklāšu noslēpumu. Ešenvalda skaņdarbā solistei jābūt kā baltai lapai, uz kuras gleznot iztēlē radīto ziemeļblāzmu. Būs divi koncerti, divi priekšnesumi un man divi balti tērpi.