Nupat, pagājušās nedēļas nogalē, kinoteātrī "Splendid Palace" notika ikgadējās Eiropas Parlamenta LUX filmu dienas, kuru laikā bija iespēja noskatīties piecas Eiropas filmas, kas izvirzītas "LUX" skatītāju balvai.

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Viena no filmām bija somu režisora Aki Kaurismeki Kannu kinofestivāla žūrijas īpašās balvas ieguvēja, kā teikts publicitātes materiālos, "humora un skumju, rūgtuma, sentimentalitātes un cerību, aktuālā un universālā caurvīta" romantiskā komēdija "Kritušās lapas". Filma bija kā jau īsts Kaurismeki – krāsās, noskaņās, estētikā, stilistikā un, protams, somu izslavētā nerunīguma piepildīta. Vienā vārdā – labs kino, varbūt pat nedaudz mulsinoši labs, jo tā pasaule, kas ikdienā ap mums, ir citāda.

Kaurismeki kino norisinās kādos vien režisoram zināmos laikos, varbūt pagājušā gadsimta vidū, varbūt tā pēdējā desmitgadē, tomēr tās mūsu pasaules skaņas ik pa brīdim filmā tomēr bija atradušas balsi. No pagalam vecmodīga radioaparāta laiku pa laikam atskanēja šausminošās tagadnes ziņas: "Sešpadsmitajā martā Krievijas armija bombardējusi Mariupoles Drāmas teātri, ko kā patvērumu no karadarbības izmantojuši civiliedzīvotāji. Noticis Krievijas raķešu uzbrukums Kramatorskas dzelzceļa stacijai Ukrainas pilsētā Kramatorskā Doneckas apgabalā. Saskaņā ar ziņojumiem nogalināti vismaz 52 cilvēki un ievainoti no 87 līdz 300." Tās gan jau bija "vecas", 2022. gada ziņas… Pirms filmas pirmizrādes 2023. gada maijā Kannu festivālā režisors Kaurismeki teicis, ka kara laikā viņš nespējot uzņemt filmu, nepieminot to, ka mums tik tuvā pasaulē noris karš. "Kara dokumentēšana ir svarīga, lai cilvēki varētu noskatīties un saprast, cik nežēlīgs un stulbs ir karš," piebilstot, ka viņam licies, ka "šai asiņainajai pasaulei tieši tagad vajadzīgi mīlas stāsti". Tiesa, neizvairīšanās no realitātes visnotaļ pārdomātajā un stilistiski izskaistinātajā Kaurismeki pasaulē nenotiek pirmoreiz – līdzīgā veidā slaktiņu Ķīnā, Tjaņaņmeņas laukumā (1989), pieminēja režisora 1990. gada filma "Meitene no sērkociņu fabrikas".

Mēdz teikt, ka, lai rastos ievērojami mākslas darbi, jāpaiet laikam. Bet tā nav vienmēr, reizēm laika atstatums nav vajadzīgs. Mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, mūziķi un citi radošie prāti ir tieši tie, kuri visprecīzāk spēj izteikt un aprakstīt līdzcilvēku sāpes, cerības, gaidas un mīlestību, tā ir viņu atbildība un misija. Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte "Dievs, Tava zeme deg!" Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā pirmo reizi izskanēja 1944. gada 15. martā, brīdī, kad Latvija bija pakļauta nacistu okupācijas varai, bet no austrumiem jau draudīgi tuvojās sarkanā armija. Mākslinieks Pablo Pikaso "Gerniku" uzgleznoja divos mēnešos 1937. gadā, to iesākot uzreiz pēc iznīcinošās Gernikas pilsētas bombardēšanas Spānijas Pilsoņu karā. Ukraiņu komponists Valentīns Silvestrovs nupat, svētdien, mūsu Latvijas Radio kora un diriģenta Sigvarda Kļavas tik dziļi dvēseliski izdziedāto "Lūgšanu par Ukrainu" uzrakstīja jau 2014. gadā.

Nupat pagāja jau otrā gadskārta, kopš sācies pilna apjoma Krievijas uzbrukums neatkarīgajai Ukrainai. No vienas puses, divi gadi ir pavisam īss laiks, vēl joprojām no rītiem gribētos atmosties un domāt, ka viss notiekošais ir vien ļauns un cietsirdīgs murgs. Bet tā tas nav. Karš ilgst jau tik ilgi, ka brīžam pat iesākas apjukums. Šī bija skumja gadadiena, bet tas, ko varam, ir domāt, gluži kā teicis prezidents Zelenskis, sakot, ka uzvara ir jau par 730 dienām tuvāka, gluži kā mūsu varonis Reinis Pozņaks raksta: "Pagātni mainīt mēs nevaram, bet veidot nākotni gan. Tāpēc nedrīkst ļauties pesimismam, un teikšu tā, esam divus gadus tuvāk uzvarai. Divus traģiskus un postošus gadus. Bet tomēr tuvāk uzvarai un ļaunuma sagrāvei. Un tas noteikti notiks." Turklāt 24. februārī Ukrainā esot nogādāts jau 132. "twitterkonvojs"! #KopāRunāsim #KopāDarīsim #KopāUzvarēsim

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.