Detektīvromāns ir šķērsgriezums laikā. Saruna ar Daci Judinu

Aptuveni divas reizes gadā vairāki tūkstoši lasītāju priecīgi saberzē rokas un vienlaikus nopūšas – nākamajā dienā strādāšana būs pašvaka, jo nakts tiks ziedota Daces Judinas romānam par Annu Elizabeti. Nupat maija sākumā grāmatnīcās nonācis jaunākais, jau 20. – "Es tev piedodu".

Tādēļ dažas dienas pirms grāmatas atvēršanas balles aicināju rakstnieci uz sarunu par detektīvromāniem, Annu Elizabeti – un ne tikai to vien.

Vai, rakstot pirmo romānu, tev bija nojausma, ka tā kļūs par sēriju, līdzīgi kā grāmatas par Erkilu Puaro, mis Mārplu, Megrē un citiem pazīstamiem detektīviem?

Jā. Reizē ar galveno personāžu – Annu Elizabeti (fon) Bergu, viņas mantojumu un spēju uz līdzenas vietas piesaukt noziegumu, ar tiesībsargājošajiem un radošajiem draugiem, pretrunīgajiem tuviniekiem un visu to, kas ar normāliem, dzīviem cilvēkiem notiek katru mīļu dienu, – bija skaidrs, ka tā noteikti nebūs viena grāmata, bet gan sērija.

Kā un no kurienes atnāca Annas Elizabetes tēls?

Iz mūžsena dzimtas albuma. Tovakar kopā ar mammu un mammas māsu pētījām vecas fotogrāfijas, runājām par noslēpumiem, pārmantotiem vārdiem un raksturiem. Un man noklikšķēja: Anna – jauna, enerģiska, neatkarīga, ironiska, vieda dāma, kurai piemīt dziļredze un patīk noslēpumi! Ilgspēlējošu detektīvseriālu latviešiem nebija, ja neskaita Jāņa Ivara Stradiņa privātdetektīvu tandēmu Kronbergs&Štāls, kas beidzās līdz ar autora aiziešanu aizsaulē. Pirmais "Izmeklē Anna Elizabete" (IAE) romāns iznāca 2011. gada septembrī.

Kāda ir sajūta, turot rokās sērijas 20. grāmatu, un cik romāniem uz priekšu jau prātā iezīmējies sižeta sarežģījums?

Sajūta? Duāla – kaut kas paveikts, bet darāmā vēl vairāk! Pirms 13 gadiem Līzbete uzvārīja pirmo tasi melnas kafijas. Nu to ir 20 – no dīvainā Līgovakara līdz aizsmakušajam ziemas blūzam, mēnesi pie jūras čiepjot sieru otrajai pelītei, paliekot trīs klikšķu attālumā no laimes, jo ceturtais kauliņš brīdinājis – tuvojas tīrītājs un aizbildināties ar amnēziju neizdosies. Cilvēces lielākais lāsts ir alkas pēc dimantu cietā spožuma – slazds, kurā iekrītot no tīkotāja nepaliek pat pēdas putekļos. Lielais Svārsts darbojas nekļūdīgi – katram pēc nopelniem, bezkaislīgi. Liktenim nav humora izjūtas. Rēķini jāmaksā. Pamodināti mirušie izraisa atmiņu lavīnu – uz dzīvību un nāvi... Un piepildās pravietojums – kas lēni nāk... Kāds aiziet, lai vairs neatgrieztos, jo viņa rēķinā rakstīts: sešas pēdas, bez nožēlas; cits cer uz ilgoto – es tev piedodu, bet izdzird: atnāciet rīt!

Manā IAE skiču mapē ir vairāk nekā četri desmiti nosaukumu un sižeta uzmetumu...

Kas slēpjas aiz skaitļu mīklas: 20–40–32?

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Vai atceries, kā tapa žanra apzīmējums? Man gan tas brīžiem drīzāk šķitis "sarkastiskais", nevis "ironiskais" detektīvs, jo romānos mēdz būt diezgan skarba sabiedrības kritika.

Mūsdienu psiholoģiski ironiskais detektīvs? Manuprāt, loģisks salikums. Psiholoģiskais – tāpēc, ka visam, kas ar mums notiek/nenotiek, ir sākotnējais cēlonis un apstākļi, kas tā vai citādi ietekmē notikumus, lai galā nonāktu pie konkrēta iznākuma/sekām. Bet ironiskais – man vienmēr piemitis melns humors. Skolas laiks nebija saulainākais, arī vēlāk nav trūcis pārbaudījumu. Iemācījos uzaudzēt biezu ādu, uzasināt mēli, vēlāk arī spalvu. Ir brīži, kad ļoti melns humors, ironija un dzēlīgs sarkasms ir pēdējais, kas atlicis, lai pieklājīgi izteiktu, kas uz sirds. Manu draugu vidū šī īpašība piemīt daudziem, pieļauju, ka šādi transformējusies spēja lasīt starp rindām un sadzirdēt nepateikto, ko lieliski pieprot vecāki un vecvecāki. Arī mums noder Ēzopa valoda, jo daži dzīvnieciņi joprojām ir vienlīdzīgāki par citiem...

Vēl par ironiju: 13 gadu un 20 grāmatu garumā risinot noziegumus, Līzbetei un draugiem sakrājusies prāva vācelīte nopietnu, jautru, dzēlīgu un skaudru īsdomu un gardomu – par laikiem un tikumiem, naudu un zīmēšanos, krīzēm, varas spēlēm un cīņām bez noteikumiem, zirnekļiem burciņās un astoņkāju taustekļiem, ierūgušu saldkrējumu un mūsdienu orākuliem, rozā brillēm, skeletiem skapjos un vēstures putekļiem, skrūvītēm, ķeksīšiem un sīkiem gariņiem, augšām un apakšām, ģenerāļiem, pankūkām un mārrutkiem, pasaules glābšanu un krītošiem ķieģeļiem, ķepām, astēm, draudzību un mīlestību.

Viena no IAE sērijas īpatnībām – katram romānam ir savs centrālais vēstījums...

Tieši tā – no korporatīvās kultūras aizkulisēm līdz pašvaldību ķeizariņiem, no skaistuma un veselības brīnumlīdzekļiem līdz mūsdienu tīkliem, no dvēseles tumšajiem stūrīšiem līdz finanšu piramīdām un dzīvniekbiznesam, no maisiem un sarakstiem līdz radošo profesiju ēnas pusēm...

Vai jau uzreiz zināji, ka gribēsi ne tikai aizraujošu sižetu, bet arī pievērsties tām problēmām, kuras saskati mūsu sabiedrības dzīvē?

Protams. Apvienojot divus dotos lielumus – režiju un žurnālistiku –, citādi nesanāktu. Jo detektīvs nav tikai paviegla vai viegla izklaide, detektīvs (detective – pamanīt, atklāt, angļu val.) ir sabiedrības spogulis, šķērsgriezums laikā, telpā un konkrētajos apstākļos. 

Neapšaubāmi, sižetam ir nozīme – tas virza stāstu, taču ne mazāk svarīgas ir blakus līnijas, tēlu apraksti un raksturi, viņu rīcības psiholoģiskais pamatojums un motivācija, tieši tāpat kā fons – vide, vieta, laiks, notikumi. 

Pētot dažādus laikmetus, iekārtas un to ideoloģijas, tolaiku sabiedrību un indivīdus, ar laiku iemācies saprast, kāpēc viss ir tā, kā ir, un apjaust, kas gaidāms tālāk.

Viens otrs secinājums galīgi nepriecē, piemēram: vēsturi nepārtaisīsi, lai kā dažam labpatiktos atsevišķus notikumus vai pat laikmetus pārrakstīt sev vēlamā gaismā, turklāt stulbākais ir tas, ka vēstures līkloči palaikam atkārtojas, tikai neviens no tā nemācās.

Cita smaga tēma – konjuntūrisms, elastība, izkalpošanās, vergi un vagari... Tas gēns nekur nav palicis, lai kā mums censtos iegalvot. Iekodējies gēnu līmenī, dziļi zemapziņā, kļuvis latents, guļ un gaida signālu, kad aktivizēties. Protams, vienmēr būs tādi, kas neklausīs stulbām pavēlēm un paliks stāvot arī tad, kad citi būs nometušies ceļos vai piespiesti rāpot.

Vienlaikus – uz āru "viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!" – smalki uzvalki, dizaineru vakartērpi, zīmolu aksesuāri, jaunākie auto. Skaisti, bagāti, veiksmīgi cilvēki! Šovi, akcijas, labdarības maratoni... Skaties, lasi un aizdomājies – kurš īsti rada skaistuma kritēriju? Kāpēc par skaistu, veiksmīgu un, galvenais, labu tiek uzskatīts tas, ko par tādu dēvē sabiedriskie rupori? Kur teikts, ka skaistie un bagātie tiešām ir veseli, bet neglītie un trūcīgie – slimi vai pat kropli? Vai tīra dvēsele var mājot netīrā ķermenī? TV seriālā "Šerloks Holmss" bija zīmīgs citāts: "Ārišķīgs skaistums ir pasaules lāsts. Tas neļauj mums saskatīt īstos monstrus."

Detektīvsērija IAE jau vairāk nekā desmit gadu spoguļo sabiedrību. Bet kā tu vērtē procesus, kas šajā laikā notikuši, un mūsu valsts kopējo virzību?

Gribētu atbildēt dzejnieka Ojāra Vācieša vārdiem: "Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī." Tieši tik vienkārši.

Mēs, mūsu vecāki un vecvecāki, daļēji – arī bērni, esam piedzīvojuši ļoti mainīgus laikus – no vienas varas un iekārtas – otrā, tad – trešajā. Jā, mēs uz to tiecāmies (vai domājām, ka tiecāmies), bet nu, kad cerētais rokā, pārsteigti raugāmies cits citā – tas ir tā? No vienas puses, birokrātiskā aparāta mīkstie krēsli un pārgudrie ģīmji, augstprātība, bezgalīgās runas, imitējot darbu, bet faktiski nedarot neko, lai parastajiem ļautiņiem dzīve kļūtu labāka. Tikai pēc tam – atbildība; precīzāk – tās trūkums. Par līdzcilvēkiem, ģimeni, mājdzīvniekiem, dabu... Par solījumiem, vārdiem, darbiem, bezdarbību vai... noziegumiem. Atbildība nav tikai vārds, bet metafizisks un juridisks uzslāņojums, klātesošs visās dzīves jomās. Tāpat kā sirdsapziņa. Lai gan... daudzi lieliski iztiek bez reputācijas un sirdsapziņas...

Kas tevi satrauc – gan kā radošu, pašnodarbinātu personību, gan Latvijas iedzīvotāju?

Dubultie standarti – kam ir, tam tiek dots vēl vairāk, un otrādi. Pretņi – vara un cilvēki. Teorētiski – vajadzētu būt vienotam mehānismam, bet nav. Jo nav ticības un uzticības. Divkosība. Konjunktūristi – radības, kas lieliski jūt, kura priekšā pieliekt muguru, pakniksēt vai pieliekties, ko teikt vai rakstīt, lai izpatiktu, kuru paslavēt un palielīt, lai rokā iekristu trekna drupača. Vairs nav svarīga patiesība...

Tas pats par mākslu. Mākslai, ja tā ir īsta, jābūt augšupceļošai, tikumīgai, godīgai un katarsi izraisošai. Diemžēl... Arvien biežāk gadsimtos aprobētās ētiskās kategorijas tiek aizvietotas ar provokācijām, vērtību sagrozīšanu, perversiju slavināšanu, jēdzienu kopums – morāle, ētika, estētika, tikumība, garīgums – tiek diskreditēts, izņirgāts un demagoģiski novests līdz absurdam, mākslas pirmreizīgumu nomainījis šoks un skaļa publicitāte – reklāmas, skandāli un savstarpēja rīdīšana...

Pieauguši, it kā domājoši cilvēki runā kodos, simbolos, bildītēs. Sunīši, kaķīši, saulrieti, puķītes, mākonīši, jūra, emotikoni, gifiņi, avatāriņi, kāds zagts teikums... Citi aizgrābti padod tālāk – wow! Atmirusi nepieciešamība domāt un rīkoties pašiem. Bet pie durvīm un logiem uzstājīgi klauvē mākslīgais intelekts – sintētiskas bildes, teksti, balsis un mūzika... Zagts un kompilēts, pārmīcīts un sapļeckāts. Tā pa vidam. Kur šajā visā vieta nākotnei? Bet kas notiktu ar šo superūberpuperattīstīto, no tehnoloģijām atkarīgo cilvēci brīdī, kad (tfu-tfu!) pilnībā pazustu elektrība – apstātos ģeneratori, serveri, apraides, datu bāzes, mākoņi un citas informācijas krātuves kļūtu nepieejamas. Kas paliktu? Diena, nakts, uguns, grāmatas tiem, kuri vēl māk lasīt, papīrs un zīmulis, cilvēka prāts un rokas. Un viss. Varētu sākt visu no jauna.

Koncertizbraukumā "Robežlīnijas" Rojā, maija sākumā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Pretsvaram – vai ir kas tāds, kas neļauj pavisam zaudēt optimismu?

Ģimene. Ļoti daži draugi. Daba. Mūsu astaiņi – lūk, beznosacījumu uzticība! Lasītāju vēstules. Kad izlasi "Līzbete palīdzēja izturēt un palikt šajā pasaulē", "jūs esat mūsējā", "neapstājieties!", tas ir vairāk par medaļām. Saslejies, nopurinies un ej tālāk. Un vēl melnais humors – kad pavisam šķībi ap dūšu vai kāds nodarījis pāri, vienmēr var kādu... noformēt, vēlams, tā zīmīgi – dots pret dotu...

Ja nopietni – priekam un laimei nevajag daudz, reizēm vien sīkumu. Laime gan katram atšķirīga. Ir daudz šķietami laimīgu cilvēku, kuru laimes kodu nosaka materiālais stāvoklis, sociālais statuss vai ieņemamais amats. Kāds mēģina uzburt laimi, sintezējot naudu un mīlestību, neapjaušot, ka sevi iedzen labirintā bez izejas. Tikai retais apjauš – laime atnāk pie tiem, kuri neklaigā, bet klusi mīl... Savu zemi, ģimeni, mīļos, draugus, mājdzīvniekus, darbu, vaļaspriekus, jā, arī sevi. Un necenšas viens sakaut visas vējdzirnavas, jo apjēdzis, ka labāk par cilvēku to izdara Laiks.

...literārais darbs un pat vismīļākie tēli ir tikai daļa no sava autora un tikai daļēji pārstāv autora viedokli. Vai bieži viņiem, piemēram, Annai Elizabetei, nepiekrīti?

Autors un viņa radītie tēli ir simbioze. Pētot, analizējot un aprakstot cilvēkus, lai radītu tēlus, es mācos un nemitīgi apgūstu ko jaunu. Sevišķi pētot sarkanās līnijas – kā labs, likumīgs un godīgs cilvēks pēkšņi, it kā bez redzama iemesla, pārvēršas zvērā, monstrā, kam svešs viss cilvēciskais? Galu galā – kas ir labs un ļauns, kā pašam nekļūt ļaunam, ko nozīmē – sakārtot sevi?

Gaidot jaunās grāmatas iznākšanu, feisītī ieliku aptauju: "Ar kuru no IAE detektīvsērijas varoņiem jūs gribētu iedzert kafiju un par ko parunāties?" Biju ļoti gandarīta, ka atbildēs parādījās praktiski visi personāži. Bet, runājot par Annu, mums nav domstarpību, dažās dzīves jomās es no viņas pat šo to esmu iemācījusies. Tomēr ir kaut kas, ko es ne visai spēju pieņemt – viņas dziļais humānisms, dodot grēciniekiem otro, trešo un pat ceturto iespēju. Kas to nosaka? Spēja saprast un piedot? Tādā ziņā man tuvāks cita personāža viedoklis: "Karot ir dārgi gan laika, gan līdzekļu ziņā. Cits jautājums – piedošana. Es nepiedodu. Un nekad nevienu nemēģinu pāraudzināt. Vienkārši aizmirstu, izsvītroju no savas dzīves."

Turpinot... esi vairākkārt teikusi, ka palaikam tēli "saniķojas" un aiziet brīvi izvēlētā virzienā. Ko tad dari – seko viņiem vai centies atgriezt iecerētajā plānā?

Gan tā, gan tā. Bet paradoksāli – tēlu it kā "patvaļai" visbiežāk izrādās nopietna motivācija, un sižeta virzība no tā tikai iegūst. Protams, skādīgi, viss jau tik labi izplānots un sashēmots, bet nu tas bloks jāpārceļ uz nākamo romānu, bet jāizvērš šis...

Nevar nepamanīt, ka tavās grāmatās spēcīgi ievijas senu un jaunāku laiku leģendas...

Jā, ir bijušas jūras raganas, vilki, vilkači un Lielais Pelēkais, septiņi bibliskie grēki, faraoni, zviedru zelts mūsu piļu pamatos, mātes lāsta un mīlestības spēks, bumeranga efekts, modernie kokrunātāji, urbānā leģenda par Ēnu, nelaikā mirušā rakstnieka lāsts... Tie ir savdabīgi laika tilti, kas caur pagātnes mītiski mitoloģisko prizmu ļauj dziļāk ielūkoties šodienas cilvēkā un viņa būtībā.

Nupat maija sākumā grāmatnīcās nonācis jaunākais, jau 20. Daces Judinas detektīvromāns "Es tev piedodu".

Foto: Latvijas Mediji / Latvijas Mediji

Esi dzimusi pavasarī, pašā košākajā ziedonī. Vai tas ir arī tavs mīļākais gadalaiks, un kuru koku/krūmu/puķi visvairāk gaidi saplaukstam?

Pavasara atnākšana ir īpašs stāsts... Vispirms pasmaida lazdas, tad nosārtojas kārkli un sapūkojas pūpoli. Pamostas zālīte, koki un krūmi sāk izstarot gaišzaļu gaismu. Sniegpulksteņi, vizbuļi, pureņi, palazdītes, medus tulpītes, krokusi, prīmulas, tulpes, narcises, hiacintes, ķirši, plūmes, forsītijas – uhh! Bet visvairāk priecājos par senajiem ceriņiem, ābelēm un jasmīnu – tā ir īsta svētku sajūta.

Vai lielās puķu dobes saturs pie mājas katru gadu mainās? Vai var teikt, ka jūti sevī zemnieka gēnu ar tieksmi sēt un stādīt vai vairāk senmāšu dziednieču atbalsis, vācot dabā izaugušo?

Drīzāk gan estētisko – kopt un kārtot, lai acij kur priecāties un dvēselei veldzēties. Par puķu dobēm – tās mūsmājās ir klasiski nemainīgas: prīmulas, dzejnieku narcises, tulpes, peonijas, lilijas, ķeizarkroņi, flokši, samtenes, atraitnītes, dālijas, gladiolas, asteres, kosmejas, lauvmutītes, zilās kurpītes, lapsastes, kazbārdas, lielās margrietas, visādas mētras un skaraiņi... Un, protams, rozes – visādas!

Par ārstniecības augiem ir īpašs stāsts – katram savs laiks tikt pagodinātam, ievāktam, sažāvētam un ieburkotam. Kā no agra pavasara, tā līdz vēlam rudenim un pat ziemai. Ir ko darīt...

Pie kā šobrīd strādā?

Top divi darbi – kopā ar Arturu rakstām pēdējos metrus astotajiem Laika stāstiem – "Atspulgs". Tas būs skaudrs stāsts par neapvaldītām kaislībām, kas izsaukušas lāstu pār konkrētām mājām un izraisījušas nelaimju lavīnu vairāku paaudžu garumā... Un divdesmit pirmā Anna Elizabete – "Atnāciet rīt!" Tipiska birokrātu frāze, vai ne? Bet viss sākas ar lapsas raudām ziemīgā mežā un kokos iekārtos, apdzīvojamos ekomaisos atrastām sasalušām, izkaltušām mūmijām, no kurām viena reiz bijusi slavens dīdžejs...

Pirms kāda laika es tev vaicāju par lielāko, nepiepildīto sapni...

...un es atbildēju – Annas Elizabetes grāmatu ekranizācija. Ilgspēlējošs seriāls – vairākās sezonās, ar mūsu aktieriem, Artura mūziku un viedu, empātisku režisoru. Faktiski – daudzsēriju filma. Ar ārskatiem, reālām dekorācijām un vēsturiskiem masu skatiem. Protams, tas ir daudz dārgāk, nekā paviljonā štancēt runājošas galvas un rumpīšus. Turpinām sapņot un cerēt. Varbūt tomēr... kamēr visi foršie aktieri vēl te...

Dziļi cilvēciski – es vēlos, lai pasaule neizlec no eņģēm, lai virs mums arī turpmāk būtu mierīgas debesis, lai mana ģimene, ķepaiņi un kustoņi pie labas veselības. Viss pārējais būs.