6 °C
Pavasarim tuvojoties, vissvarīgākais un cerīgākais pārdomu temats man šķiet mākslas loma cilvēka izaugsmē. Kā piemigušais vai knapi izdīgušais, vēl zaļais kultūras asniņš sparīgi mostas un veidojas par izturīgu koku, kurš spēj balstīt grūtākos brīžos?
Lai precīzāk iezīmētu pārdomu loku, jāsāk ar sevi. Visai agrīnās bērnības atmiņās ieskatoties, atskārtu, ka kultūras pasākumi neapzināti man vienmēr šķituši vajadzīgi. Grūtāk gan bija atbildēt uz: kāpēc? Sākotnēji interesantas nešķita leļļu un cirka izrādes, uz kurām pirmsskolas gados mani veda jaukie un labu vēlošie tuvinieki. Bet kāpēc tām pretojos, to tagad vairs nenoskaidrot. Daudz saistošāki bija opīšu un omīšu blēņu stāsti (tautas mutvārdu daiļrade), kuros īstenība mijās ar spilgtu izdomu un šerpiem jokiem. Vēlāk, īslaicīgi izdzīvojot dzintara apstrādes pulciņa sarežģītos darbus, 5. līdz 8. klašu kora rūpestus un nesamērīgi īso līksmi Mežaparka estrādē (vai tiešām kāds no klasesbiedriem, kurš kolektīvā neiekļuva, spēja dziedāt vēl nepareizāk par mani?), strikti reglamentētos soļus modernajās dejās un vēlāk – iespaidiem bagātīgo palīgstrādnieka darbu filmas "Ceplis" uzņemšanā, pragmatiski sapratu, ka profesionalizēties mākslā nevarēšu, "cits ceļš ejams".
Par laimi, vecāki ierobežoja tikai tad, kad kaut kam nodevos "pārmērīgi", piemēram, devos biežos kino apmeklējumos. Apsolīju labāk mācīties (tas bez pūlēm izdevās), un ceļš uz filmām atkal bija vaļā. 60. gadu beigās – 80. gados Rīgā bija daudzi jauki kinoteātri, tos patstāvīgi meklējot un dažkārt apmaldoties, ļoti labi iepazinu dzimto pilsētu. Vēl tagad ar nožēlu atceros nu jau neglābjami zaudētās filmu burvības vietas. Īpaši žēl par "Ainu", "Gaismu", "Teiku". Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolas laikā ļoti "pareizajai" klases audzinātājai piedāvāju ļaut mūsu klasei iestudēt absurdu joku gabalu, vadoties no rokoperas "Jesus Christ Superstar" motīviem. Protams, sagatavojām teorētisko pamatojumu – "cīņa par mieru visā pasaulē" u. tml., kā tajos gados bija ierasts. Solīja apdomāt, kas ieilga, un tikai vēlāk sapratu, cik neapdomīgi bijām. Kopumā visai dažādi, bet samērā brīvdomīgi bija ieguvumi no citu inspirētās un paša iniciētās kultūrtieksmes, kuras rezultātā tapušās atziņas atšķīrās no uzspiestā traktējuma.
Izrādījās, ka lielāko gandarījumu veido paša "nepareizie" atradumi.
Mana aizrautība ar teātri noveda pie avantūras, ko tagad mēģinātu neatkārtot. Mūsu vecākajai meitai divarpus gadu vecumā kā pirmo kultūrvietu izvēlējāmies Jaunatnes teātri – ļoti ilgo izrādi "Mauglis", pirms tam izstāstot, ka starpbrīdī būs iespējams nogaršot biezpienmaizīti. Viņa uzmanīgi skatījās un tikai īsi pirms gandrīz divu stundu ilgā pirmā cēliena beigām kādā pieklusuma brīdī skaļi pajautāja: "Kad iesim uz bufeti?" Pēc tam gan atgriezāmies pie pārbaudītām vērtībām – Leļļu teātra, tiesa, izvēloties aroganto "Lapsēnu blēdi", kurš ilgstoši kļuva par meitas iecienītāko "varoni". Nu jau visi mazbērni bez piespiešanas interesējas par mākslu un drīzumā arī visjaunākā mazmeita debitēs skatītājas/dalībnieces lomā izrādē "pavisam maziņiem" "Čuči, Spilventiņ!" Leļļu teātrī. Cik labi, ka tapis darbs, kurš paredzēts aktīvistiem no deviņu mēnešu vecuma! Teātra lietās pieredzējušais brālis solījās būt skatuves mākslas gids (viņš dārziņā jau iestudējis pirmo izrādi). Tā pamazām radināmies kultūrā, modinot gara spēkus, pasaules dauzdveidības apjausmu.
Bieži vien vecuma cenzs mazuļiem/bērniem/īsļaudīm ir nosacīts, jo daudz ko var izskaidrot. Svarīgi ir būt tuviniekiem kopā, pārrunāt iespaidus, novērtēt neierasto. Noteikti jācenšas iesaistīt bērnus pasākumu norisēs, bet saprast līdzdalības "robežas". Arvien retāk redzami gadījumi, kad tikai bērns dodas uz izrādi, bet viņa pavadonis paliek ārpusē. Augumā mazākajiem cilvēkiem ir citāds skatījums, bet profesionāļa izrādes/filmas vērtējums var būt formāli atbilstošs priekšrakstiem, tomēr no mērķauditorijas skatu punkta – "ne visai". Dažādas pieredzes gan rosinās "jaukus sapnīšus", gan modinās iztēli un radošumu negaidītos virzienos. Čuči, mosties un dziedi!
