Režisore Elza Gauja braši strādā, un rezultāti ir redzami.

Filmas "Pastkarte no Romas" nosaukums intriģē. Savukārt, domājot par šī raksta virsrakstu, aplam uzmācīgi prātā nāca vairāku nozīmīgu filmu nosaukumi. Jaunā kinodarba galvenie tēli tās gan, jādomā, nav skatījušies vai īpaši ievērojuši. Viņi ilgus gadus dzīvojuši "citos laikos" un vidē, kuros "Romas brīvdienas", "Saldā dzīve", "8 ½" vai citas mūžīgajai sapņu pilsētai un Itālijai veltītās filmas, ja arī redzētas, tad labākajā gadījumā palika cerību domās, bet Roma bija vispārināts citas dzīves simbols, kāds atgādinājums par skaistāku pasauli. To gan nesanāca pat iepazīt.

Indra Burkovska un Jānis Jarāns Alvīnes un Ernesta tēlos.

"Pastkarte no Romas" režisorei Elzai Gaujai ir jau trešais lielformāta darbs samērā īsā laika nogrieznī. Un vismaz dažas režisores filmas jau ir pamanītas. Jāmin savdabīgā "Mamma vēl smaida" (2022), kurā trim māsām bija jāveic traks darbs, cenšoties pārvest mirušo mammu dzimtenē. Šī filma būtībā, protams, nebija par šerpi anekdotisko situāciju, kura tikai veidoja ievelkošu intrigu. Interesantākie tajā bija ļoti dažādie māsu raksturi – veiksminiece, alternatīvus ceļus ejošā, nelaimes čupiņa, kurai nez kāpēc nekad neveicas. Lai gan vietumis sižets nedaudz buksēja, darba fināls bija daudznozīmīgs, efektīgs un vērtējams kā riskants. Savukārt dokumentālā filma "Tikmēr Lucavsalā" (2022) bija neganti raiba, gluži tāpat kā tās ļoti atšķirīgo tēlu dzīve un sadzīvošana. Jaunās režisores ("Pastkarte no Romas" esot maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijā) veikums noteikti uzskatāms par ražīgu un sekmīgu, ja ievēro to, ka daudzu pasen izsludinātu filmu pirmizrādes vēl kavējas. Toties Elza Gauja braši strādā, un rezultāti ir redzami. Jādomā, ka režisores darbu iezīmē ne tikai veiksme, bet arī prasme paust būtiskus vēstījumus un ietērpt tos saistošos sižetos, aktieriem piedāvājot cienījamas lomas.

Vienmēr būtisks ir mākslas darba tapšanas konteksts, piemēram, kā tas iekļaujas svaigajās tendencēs, (ne-)ievēro tradīcijas, varbūt izraujas no pieņemtā un aprobētā. Šai ziņā jaunā filma ir negaidīta. Tā ir veidota saskanīgi, sižeta ziņā – pat šķietami "vecmodīgi". Šis apzīmējums gan veikumu nenoniecina, jo tas, kas kādā brīdī šķiet nemoderns, pēc kāda laika atgriežas kā aktuāls un iecienīts. Jaundarbs ir radīts kā secīgs notikumu virknējums, kas tikai nedaudz papildināts ar pāris murgiem un vienu skaistu sapni. Tajā nevar neizcelt vairāku aktieru teicamu veikumu un trāpīgi tverto vidi.

Jānis Jarāns pārsvarā zināms kā komiķis, piemēram, jāmin Milda Nabiņa no politnekorektā un laikam tāpēc tik iemīļotā joku raidījuma "Imanta–Babīte nepietur", nepiemirstot arī sirsnīgo bērnu pasaciņu stāstīšanas draugu Miedziņu. Jokdara ampluā tomēr daudziem traucēja aktierī saskatīt piemērotību dramatiskajām un traģiskajām lomām. Nepelnīti. "Teātris TT" viņā tomēr saskatīja plašāka un dziļāka talanta mērogus. Jarāna tēlotais Indrāns pelnīti tika nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai, saistošs bija arī Rainis šī teātra izrādē "Mīļākais". Nu, cerams, vārti ir vaļā daudzveidīgākām lomām. Par aktiera tēlotā Ernesta pagātni var uzzināt nedaudz vairāk, salīdzinot ar dažiem citiem filmas tēliem. Viņš ir bijis cirka mākslinieks, tātad profesijā nav iespējams strādāt līdz sirmam vecumam un spēka gados nācies mainīt nodarbošanos. Tomēr Ernests dzīvi pensijas vecumā neuztver dramatiski, pastnieka darbs tiek veikts godprātīgi, turklāt ļauj būt pieņemamā fiziskajā formā.

Viss būtu labi, ja ne sievas Alvīnes, kuru izpausmēs ļoti atšķirīgu tēlo Indra Burkovska, pēkšņā un spēji progresējošā saslimšana. Tad pienāk brīdis, kad, pēkšņo problēmu risinājumu meklējot, jāmeklē arī aizmirstais (simbolisks ir viņa dzīves izmaiņu raksturojošais mēģinājums atkal staigāt pa virvi, jo kaut kas taču ir jādara). Kurš no mums šādus nenovēršamus dzīves pagriezienus gaida un spēj ar tiem samierināties un pieņemt racionālus vai (ne-)pareizus lēmumus? Dzīve (gluži tāpat kā jaunais pastnieks Hugo) ar stāvdrāzi pašaujas garām Ernesta rimtajiem pasta ratiņu ieradumiem, neko ļaunu nedomādama, vienkārši mainoties. Un nereti pārbaudījumi ir smagāki, salīdzinot ar izturētspēju.

Lai gan Indrai Burkovskai piemīt dabiska, neviltota humorspēja (to varētu ekspluatēt uz nebēdu), viņas lomu skaitā ir pietiekami daudz dramatisku tēlu, kuros nereti visai klusināti vai akcentētāk parādās kas šķelmīgs vai izsmējīgs. Viņas Alvīne, saslimšanas mocīta, mēdz būt nejauka un pat smieklīga. Komiskais tomēr smieklus (pat apjukuma radītus) neraisa, jo dīvainību iemesls ir bezcerīgi skarbs. Trāpīgi ir Ivara Brakovska un Lienas Šmukstes radītie tēli.

Notikumu norises vide ir pazīstama: kāds padomju laikā būvēts mazrajons (Pļavnieki) ar tā laika "šiku", daudzstāvu būvju ielenkta privātmāja. Nekas nav īpaši nolaists, bet sadzīvē izmanto daudz ko no galveno tēlu stiprajiem gadiem. Kā Aiks Karapetjans reiz filmas nosaukumā trāpīgi formulēja, viņi ir "Cilvēki tur". Lai gan jaunajā filmā šādi fiksēta apkaime šķiet jaukāka nekā citos līdzīgos gadījumos.

Alcheimera slimība ir būtisks, bet ne galvenais filmas vēstījuma elements. Romas brīvdienas abiem pastniekiem izdodas, lai gan pavēlu un citādi. Fellīni "8 ½" uzskatīja par radošās krīzes atspoguļojumu. Itāļu režisors krīzi pārvarēja un spēka gados uzņēma daudzus nozīmīgus darbus. Tomēr šīs nozīmīgās filmas nosaukums ir tik pazīstams, ka var tikt saprasts arī citādi – kā jebkuras, arī dzīves noslēguma posma, krīzes apzīmējums. Latvijas pastnieki Ernests un Alvīne Romu un tās saldo dzīvi iepazīst darbīgā mūža nogalē, fiziska rakstura sarežģījumu ietekmēti. Mūsu pasta darbinieki skaisto Romu var iepazīt daļēji un "ar problēmām". Ne iepirkšanās "Via Veneto", ne pelde Trevi strūklakā, bet vismaz kādā svešā baseinā gan. Kādi 8 ½ jauki mirkļi viņiem vēl ir doti, saldās dzīves dželato un īsts kapučino vēl ir iespējams. Filmas noslēgums ir iespaidīgs kā sapnis par to laiku, kad abi vēl bija gana stipri.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.