Ar ticību gaismai. Saruna ar LNSO direktori Indru Lūkinu

Šīs nedēļas nogalē Latgales vēstniecībā "Gors" notiks jau ierastais festivāls "LNSO vasarnīca". Kā jūtas mūsu izcilais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kam pavasarī uz pāris gadiem remonta laikā bija jāatstāj pastāvīgā mājvieta koncertzālē Lielajā ģildē un jāpielāgojas spēlei uz dažādām skatuvēm? Kā tagad tiks plānoti koncerti un kāda ir mūziķu atbildība pret klausītājiem? Par to "Kultūrzīmes" sarunājās ar LNSO direktori Indru Lūkinu.

– Kāda būs "LNSO vasarnīcas" 2024. gada programma?

I. Lūkina: – Desmito gadadienu atzīmēsim diezgan vērienīgi, būs trīs lielie koncerti, kuros uzstāsies pilns orķestra sastāvs. Pirmajā vakarā, 23. augustā, Rēzeknē viesosies arī Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris maestro Gintara Rinkēviča vadībā. Šajā koncertā kopā ar lietuviešu draugiem simboliski atzīmēsim "Baltijas ceļa" 35. jubileju, turklāt šī būs viņu pirmā uzstāšanās reize "Gorā". Skanēs izcilā lietuvieša Mikaloja Konstantīna Čurļoņa "Prelūdijas", ar pianista Luka Geņuša dalību izskanēs Morisa Ravela "Neparastais Klavierkoncerts", bet koncerta otrajā daļā būs viens no simfoniskās mūzikas lielākajiem šedevriem – Ludviga van Bēthovena "Piektā simfonija".

Otrajā vakarā LNSO atskaņos Gustava Mālera 3. simfoniju, kas ir ļoti apjomīgs darbs, tāpēc koncertā skanēs šī simfonija vien. Orķestri diriģēs Andris Poga, bet soliste būs pasaulē labi pazīstamais lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte. Parasti šo skaņdarbu esam atskaņojuši kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", bet šoreiz sadarbosimies ar vietējiem izcilniekiem, labākajiem no labākajiem Latgales koriem. Kormeistaru, diriģentu Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā koncertā piedalīsies Latgales apvienotais koris, turklāt dziedās gan pieaugušie, gan bērni.

Pēdējā dienā būs divi muzikāli pirmatskaņojumi. Skanēs bērniem un ģimenēm domātā muzikālā izrāde "Japānas pasaka", ko spēlēsim kopā ar bērnu perkusionistu ansambli, Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra "Ritms" grupas dalībniekiem. Komponists Rihards Zaļupe "Japānas pasaku" rakstīja, domājot tieši par šiem bērniem un mūsu orķestri. Protams, pasaka kādam arī jāstāsta, svētdienas izrādē tas būs aktieris Andris Keišs.

Savukārt vakarā koncertā "Simfo-etno-džezs" LNSO mūziķi uzstāsies kopā ar "TRIO elpo" dalībniekiem Edgaru Cīruli, Jāni Rubiku un Rūdolfu Dankfeldu, savukārt par skaistu noskaņu un aizraujošiem stāstiem parūpēsies koncertu vadītāja Liene Jakovļeva. Lai īpaši izceltu Latgales mūzikas kultūru, koncertā skanēs tai veltītais Jura Karlsona skaņdarbs "Vakarblāzma", Jāņa Rubika un Edgara Cīruļa aranžija, Jāņa Ivanova "Rudens dziesma", kā arī vairāki pirmatskaņojumi. Kopā arī Rēzeknes mūzikas koledžas etno un džeza dziedātājām koncertā piedalīsies arī soliste Liene Skrebinska.

Indra Lūkina.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Lielajā ģildē, LNSO pastāvīgajā mājvietā, kopš pavasara noris apjomīgi rekonstrukcijas darbi. Kā tagad tiek plānoti koncerti, vai lielais orķestris tiešām var ietilpt ierastajās galvaspilsētas koncertzālēs, piemēram, mūzikas namā "Daile" vai Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē?

– Tas tiesa, tuvākajos gados mūsu koncerti skanēs dažnedažādās vietās, protams, sezonas laikā uzstāsimies visās reģionālajās koncertzālēs, būs daudz pārbraucienu. Rīgā uzstāsimies arī "Hanzas perona" zālē, tur iespējams lielāks sastāvs. Oktobra koncertu RLB vadīs maestro Jorma Panula, savukārt "Dailes" nama zālē paredzēti vien kamermūzikas koncerti.

– Var priecāties, ka reģionu klausītāju koncertdzīve tuvākajos gados taps spilgtāka…

– Tā jau mēdz būt – ja rodas plusi, tad citviet ir mīnusi, Rīgas klausītājiem mūsu koncertus tagad tiešām būs iespējams dzirdēt mazāk. Piemēram, sezonas atklāšanas koncertus spēlēsim Viļņas tikko restaurētajā koncertzālē un "Gorā", diemžēl galvaspilsētā tik lielam sastāvam pašlaik nav iespējams uzstāties.

LNSO mēģinājumu vieta un administrācijas ikdienas darba telpas ir Rīgas Kongresu namā, bet koncerti tur notikt nevar, publiskiem pasākumiem nams ir slēgts.

– Cik ilgi LNSO vēl sastrādāsies ar tā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski?

– Kā galvenais diriģents Tarmo Peltokoski strādās vēl vienu sezonu, līgums beidzas nākamā gada jūnijā, bet arī pēc tam viņš būs diriģents vairākām programmām.

– Pagājušā gada rudenī izskanēja ziņa, ka LNSO fonds izveidojis savu izcilības balvu orķestra mūziķiem, kad to plānots pasniegt?

– Balva tiks pasniegta, atklājot jauno sezonu, koncertā septembra beigās.

– Kāds šoruden ir LNSO mūziķu vidū valdošais klimats, jo tuvākajos gados savu māju nav, algu jautājums joprojām diezgan neskaidrs…

– Jūs iezīmējāt problēmu loku, jo orķestri viegla dzīve negaida. Nav vienkārši mēģināt vienās telpās, bet uzstāties daudzās citās; dzīvojot bez savas zāles, kurā mūziķi ieraduši pilveidot meistarību, citviet ikreiz akustika jāapgūst teju no jauna. Šie būs raibi gadi, protams, tie prasīs arī fizisku izturību. Par izciliem sportistiem mēdz teikt, ka viņi ir labā sportiskā kondīcijā, tā arī pašlaik mūsu mūziķi ir ļoti labā mākslinieciskā, muzikālā formā. Pēdējos gados viņi tik tiešām izbaudījuši darbu kopā ar diriģentu Peltokoski, domāju, to dzirdējusi un novērtējusi arī publika. Viens no pavisam neseniem piemēriem – pirms dažām nedēļām Cēsīs atskaņojām Vāgnera "Dievu mijkrēsli", kas ir ļoti apjomīgs un sarežģīts muzikāls skaņdarbs, un orķestris saņēma ārkārtīgi cildinošas atsauksmes.

Ir divējādas sajūtas – no vienas puses, orķestris tik tiešām ir ārkārtīgi spēcīgs mākslinieciskajā jomā, no otras puses, praktiskie apstākļi ir sarežģīti. Tomēr – esam optimisti, Lielās ģildes remonts ir jau uzsākts, un pēc diviem gadiem ceram atgriezties jauna veidola koncertzālē, turklāt arī jaunās koncertzāles, Rīgas filharmonijas, projekta darbi ir procesā. Šobrīd Kongresu namā, kur notiek mēģinājumi, ceram atgriezties pēc pieciem vai sešiem gadiem, tad beidzot orķestris būs nokļuvis īstajā mājvietā.

– Kā saviem ārzemju kolēģiem skaidrojat mūsu tik ieilgušo stāstu par akustiskās koncertzāles būvniecību? Mums ir tik izcils orķestris, LNSO, bet, lēnīgo lēmumu ietekmēts, tagad tas vairākus gadus nevarēs galvaspilsētā pilnvērtīgi koncertēt…

– Tas izklausīsies nedaudz sarkastiski, bet mūsu situācija nav unikāla. Arī daudzās citās Eiropas lielajās pilsētās trūkst pietiekami labas koncertzāles. Atceros diriģentu Marisu Jansonu, kā viņš gadiem cīnījās, lai bagātās Norvēģijas galvaspilsētā Oslo tiktu uzcelta jauna koncertzāle! Esošo viņš uzskatīja par nepietiekami labu, bet diemžēl tas neizdevās, tāpat, cik zinu, projekts iestrēdzis arī Minhenē. Vienlaikus, piemēram, Polijā pēdējā desmitgadē uzceltas daudzas izcilas koncertzāles. Tomēr – runājot ar kolēģiem, esmu priecīga stāstīt mūsu pozitīvās ziņas un jau kopš pagājušā gada nogales manā kabinetā stāv izdrukas ar Rīgas jaunās filharmonijas projekta modeļiem. Visi mūzikas profesionāļi, kuri vien tās redz, saka, cik tas būs brīnišķīgi! Pašlaik tik tiešām ir cerības uz drīzu risinājumu.

– Vai, uzsākot jauno sezonu, būs izdevies ieviest solīto algu pielikumu?

– Gada vidū tas neizdevās, jāatzīst, to pat necerējām. Protams, turpinām un turpināsim pirms gada iesāktās sarunas ar Kultūras ministriju, jautājumu par nākotnes perspektīvām pārrunāsim arī ar jauno ministri. Šim procesam jābūt nepārtrauktam, diemžēl ar vienreizēju algu paaugstinājumu nepietiek, ar to nevaram panākt pat ieilgušo stagnācijas periodu.

– Cik ilgs bijis šis stagnācijas periods?

– Ja runātu skaitļos, tad, saņemot iepriekšējo algu pielikumu, mūziķu atalgojums sasniedza līmeni, kāds bija iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā, tātad 2009. gadā. Turklāt kopš tiem laikiem augusi dzīves dārdzība un izmaksas, bet mūziķu atalgojums stagnējis ļoti ilgi. Iepriekšējais atalgojuma pielikums bija pirmais izrāviens, un par to ļoti priecājamies, bet ķeram jau aizejošu vilcienu, situācija nedrīkst atkal apstāties. Pašlaik diemžēl nevaram teikt, ka tā būtu laba, ekonomiskiem procesiem un atalgojuma līmenim būtu jābūt samērojamiem.

– Turklāt – mūsdienās radošam cilvēkam, iespējams, mūziķiem īpaši, ir pavisam cita atbildības daļa pret klausītāju. Pirms kara publika koncertos baudīja vien mākslas saviļņojumu, bet tagad daudzi mūzikā un mākslā meklē mierinājumu, drošības sajūtu…

– Domāju, ka šī arī ir mūsu misija. Dzīvā izpildījuma koncertos cilvēki meklē un gūst pārdzīvojumu; viens, iespējams, meklē harmoniju, citam, lai palīdzētu, nepieciešamas spēcīgas emocijas.

– LNSO pavasara sezonas noslēguma vēsts bija došanās uz gaismu. Vai, izvēloties programmu, ikreiz domājat par pozitīvajām emocijām?

– Vairāk – par repertuāra sabalansētību, turklāt neizvairāmies arī no skaudriem skaņdarbiem. Mūsu galvenais diriģents uzskata, ka tieši šajos laikos jāspēlē, piemēram, arī Dmitrija Šostakoviča simfoniskā mūzika. Tā dod tiešu vēstījumu par ārkārtīgi grūtajiem un sarežģītajiem notikumiem, kādi bija komponista dzīves laikā un kādus novērojam arī šobrīd. Dažkārt, klausoties mūziku, kas sarakstīta pirms desmitiem gadu, padomju režīma laikos, un zinot, kas pašlaik notiek Ukrainā un citur pasaulē, pārņem sajūta, ka šie skaņdarbi uzrakstīti nupat, turklāt uzrakstīti par notikumiem, kuri risinās pašlaik. Mēs neizvairāmies no šādiem dramatiskiem opusiem, bet, protams, domājam, lai cilvēkam būtu arī skats un tiecība uz gaismu. Tāpat kā dzīve ir pretrunu pilna, kurā jācenšas sabalansēt problēmas un gaišais, tā to cenšamies balansēt arī mūsu programmās. Ticība gaismai gan ir pāri visam, jo citādi jau nemaz nevarētu dzīvot, strādāt un atrast mierinājumu.