19.2 °C
Vasara ir sākusies ar to, ka kultūras nozare pēc iepriekšējās ministres Agneses Loginas atkāpšanās personisku iemeslu dēļ, kas beidzās ar atgriešanos darbā Rīgas domē, bez ilgas kavēšanās, ātrā valša tempā ir tikusi pie jaunas ministres Agneses Lāces.
To, protams, var vērtēt, kā nu kuram liekas pareizāk, vieniem šķiet – ļoti labi, ka nozare tik ātri tikusi pie jaunas politiskās vadības, citi uzskata, ka procesā ir pietrūcis demokrātiskuma un iespējas tā pa īstam novērtēt kandidātes piemērotību amatam. Arī viņas vairāki līdz šim paustie neskaidrie izteikumi par valsts valodu un integrāciju raisījuši bažas par apņēmību iestāties un aizsargāt Latvijas pamatvērtības.
Agnese Lāce ļoti īsu laiku ir strādājusi kultūras jomā, tomēr jācer, ka tās problēmas viņai šķiet pietiekami nozīmīgas. Sarežģītā situācija ar nozares budžetu, jo valstij ir tikai viena prioritāte – aizsardzība, – padara vēl svarīgākus tos slēptos instrumentus, ko ministram budžeta procesā parasti nodrošina stingrs savas partijas atbalsts, lai ministrs justos pārliecināts, ka nav viens pats cīņā par savas nozares finansējumu. Var teikt, ka iepriekšējās ministres Agneses Loginas gadījumā tā pilnībā iztrūka.
Šis noteikti ir gadījums, kad ministram patiešām jābūt savas nozares advokātam,
ko agrāk tā centās pārmest, piemēram, Dacei Melbārdei.
Viens no steidzami risināmiem jautājumiem noteikti ir kultūras nozares darbinieku atalgojums – jā, tas pats vecais stāsts, jo šīs algas, izņemot valsts kapitālsabiedrību vadības un tai pietuvināto darbinieku atalgojumu, ir vairāk nekā cilvēka cieņu pazemojošas un joprojām ir ļoti tālu no vidējās darba samaksas Latvijā.
Ministrei būs jāpievērš uzmanība arī pēdējā laikā politiķu iecienītajam un pēc būtības absurdajam refrēnam par pārfinansēto kultūru – tas ir ļoti bīstams mīts, kas saistīts ar kļūdainu Centrālās statistikas pārvaldes īstenoto uzskaites kārtību, ko nepieciešams precizēt un sakārtot atbilstoši realitātei.
Būtiski būtu beidzot saprast, kas īsti notiks ar autoratlīdzību režīmu no nākamā gada, jo tas skars daudzus simtus radošo cilvēku.
Ņemot vērā Ukrainas pieredzi, vajadzēs nodrošināt Latvijas muzeju kultūras bagātību glābšanas plānu kara gadījumā.
Tikpat svarīgi ir beidzot pienācīgā līmenī sakārtot Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma jautājumu, jo ar iepriekš panāktajiem 1,22 miljoniem eiro nemaz nepietiek. Vai gribam palikt bez daudziem Dziesmu svētku profesionāļiem? Kolektīvu vadītāji nejūt, ka būtu kļuvis labāk, jo faktiski finansējumā nekas nav mainījies. Tomēr tieši šobrīd arī no sabiedrības integrācijas viedokļa ir absolūti nepieciešams pierādīt, ka Dziesmu svētku kustība ir svarīga ne tikai pašvaldībām, bet valstij kopumā.
Neiztiek, protams, arī bez Latvijas kultūras vismaz pēdējo 30 gadu mūžīgā jautājuma par to, kādi būs finansējuma avoti nozarei sen nepieciešamajiem lielajiem infrastruktūras objektiem – Rīgas filharmonijai un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam –, bez kuriem Rīgas kultūras lauks nav uzskatāms par pilnvērtīgi piederīgu ziemeļvalstīm. Koncertzāle šobrīd atrodas projektēšanas stadijā, tomēr projekts ir bez politiskās līderības, un tas ir bīstami. Jācer, ka valsts un pašvaldības, varbūt arī kādu privāto investoru veiksmīgā sadarbībā tas tomēr īstenosies, jo koncertzāle ir tik ļoti nepieciešama tam, lai Latvija arī turpmāk varētu sevi lepni dēvēt par mūzikas lielvalsti.
Šiem un daudziem citiem nenosauktiem kultūras jomas uzdevumiem līdzās sabiedrības integrācijas un mediju politikai jābūt jaunās ministres darba kārtībā. Viens no tādiem ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma kāpuma nodrošinājums un arī turpmāks atbalsts, piemēram, lasīšanas veicināšanas programmām, jo bez lasītmīlošas jaunatnes mūsu nākotne ir apdraudēta.
