Zaļā Latvija: Auklējas ar zivju mazuļiem

Lai Latvijas upēs un ezeros nepietrūktu zivju, ik gadu valsts īsteno vairākus zivju mākslīgās pavairošanas pasākumus, dabiskajos ūdeņos ielaižot valsts audzētavās izaudzētos zivju mazuļus.

Tam tiek tērēti vairāki miljoni valsts budžeta naudas.

Valdības apstiprinātajā zivju resursu mākslīgās atražošanas plānā 2021.–2024. gadam paredzēts, ka Gaujas un Ventas baseinu publiskajās ūdenstilpēs ik gadu jāielaiž 7 525 000 dažādu ceļotājzivju sugu kāpuru un mazuļu. Savukārt Daugavas baseina upēs un ezeros ik gadu paredzēts ielaist 6 300 000 ceļotājzivju kāpuru, mazuļu un smoltu.

Vienlaikus zivju krājumu papildināšana paredzēta vismaz 50 publiski pieejamās ūdenstilpēs.

Kā paskaidro Zemkopības ministrijā, zivju krājumu papildināšana pēc pieminētā zivju resursu mākslīgās atražošanas plāna notiek vispirms publiski pieejamās upēs un ezeros, kā arī ūdeņos ar valsts zvejas tiesībām. Bet zivju krājumus tikpat labi var papildināt arī privātajos ezeros, kuros ir atļauta licencētā makšķerēšana vai zemūdens medības.

Rūpi par zivīm tur paaudzēs

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāsta, ka šiem pasākumiem Latvijā ir senas tradīcijas, kuras visvairāk saistītas ar saimnieciski vērtīgo lašu krājumu papildināšanu. Jau 1896. gadā Carnikavā tika iekārtots lašu ikru inkubators, kas atražoja lašu kāpurus ielaišanai upēs. 1929. gadā pie Daugavas, netālu no vēlāk uzceltās Ķeguma spēkstacijas izveidoja zivju audzētavu "Tome", kas pašlaik ir vislielākā lašu smoltu (zivju mazuļu attīstības stadija, kad tie ir nobrieduši ceļojumam no upes uz jūru) audzētava Latvijā un Baltijas jūras reģionā. No 1920. līdz 1930. gadam dažādos Latvijas novados uzbūvēja vēl četras tam laikam modernas valsts zivju audzētavas – "Tomi", "Kārļus", "Pelčus" un "Krāslavu", kurās nodarbojās ar lašu, sīgu un citu zivju sugu mākslīgu pavairošanu publiskajos ūdeņos.

Pašlaik Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" pārvaldībā ar zivju krājumu papildināšanu valsts uzdevumā nodarbojas zivju audzētavā "Tome" un tās filiālēs "Pelči", "Dole", "Kārļi" un "Brasla"– katrā pievēršoties noteiktu zivju sugu papildināšanai sava upju baseina apgabala ūdeņos.

"Tome" modernizējas

Pērn zivju audzētavā "Tome" ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finanšu atbalstu uzbūvēts moderns akvakultūras inovāciju centrs. Tajā ir ierīkotas astoņas dažādas eksperimentālas vaislas zivju izturēšanas, ikru inkubācijas, zivju kāpuru izturēšanas, to piebarošanas un zivju mazuļu audzēšanas sistēmas, kā arī dzīvās barības audzēšanas sistēma.

"Šīs sistēmas mums lieliski kalpo zivju nārstošanai nepieciešamās ūdens temperatūras uzturēšanai," 

skaidro zivju audzētavas "Tome" vadītājs Ivars Putviķis. "Piemēram, zandarti nārsto, ūdens temperatūrai sasniedzot +14 grādus. Bet, ja divas dienas būs karsts laiks, tad, ūdenim sasilstot līdz +18 grādiem, nekāda nārsta nebūs."

Zivju audzētavas "Tome" darbinieces izzvejo no tvertnēm viengadīgos lašu mazuļus, lai tos vestu uz Daugavas grīvu un naktī ielaistu zvejas murdos. Murdi tiks nogremdēti upes gultnē divu līdz četru metru dziļumā, kur lasēni gaidīs nākamo nakti, kad beidzot tiks brīvībā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Daugavā lašu nārsta vietas zudušas

"Savulaik Daugava bija pati lielākā lašu upe Baltijā," turpina Ivars Putviķis, "savulaik labākās lašu nārsta vietas bija augšpus Daugavpils, kā arī Daugavas pietekās. Kad 1939. gadā uzbūvēja Ķeguma spēkstaciju, lašiem paredzēja arī ceļu uz šīm nārsta vietām. Bet, ceļot Pļaviņu un vēlāk Rīgas spēkstaciju, par lašiem aizmirsa. Iznākumā Daugavā lašiem nārsta vietas ir zudušas. Neliela daļa zivju, lielākoties taimiņi, gan vēl nārsto Lielajā un Mazajā Juglā."

Arī zivju resursu mākslīgās atražošanas plāna autori atzīst, ka vislielākos zaudējumus Latvijas iekšējo ūdeņu zivju krājumiem diemžēl radījušas šīs uz Daugavas uzceltās spēkstacijas: zivju migrācijas ceļi ir ciet; nārsta vietas ir applūdinātas; ūdens līmenis pastāvīgi svārstās, spēkstaciju turbīnās iet bojā zivis. Pēc Rīgas spēkstacijas izbūves ceļotājzivīm vairs nav pieejamas dabiskās nārsta un barošanās vietas augšpus spēkstacijas aizsprosta Daugavā un ar to saistītajās upēs un ezeros, kas aptver vairāk nekā 60% Latvijas teritorijas. 

Šo pārveidojumu dēļ samazinājušies zivsaimnieciski vērtīgo ceļotājzivju – lašu, taimiņu, vimbu, upes nēģu, alatu, zušu un strauta foreļu – izplatības apgabali.

Lašu "ganāmpulku" saglabā mākslīgi

"Pašlaik lašu "ganāmpulku" varam saglabāt, pavairojot to tikai mākslīgi – zivju audzētavās," skaidro Ivars Putviķis. "Pagājušajā gadā "Tomē" esam izaudzējuši ap 300 000 lašu mazuļu, kurus šogad maija sākumā jau ielaidām Daugavas grīvā. Lai lašu mazuļus neapēstu kaijas, to ielaišana vienmēr notiek tikai naktīs. Vispirms ielaižam tos zvejas murdos, kurus pēc tam nogremdē upes gultnē divu līdz četru metru dziļumā, – tā, lai zivtiņas pierastu jaunajos apstākļos. Pēc 24 stundām tāpat nakts tumsā no murdiem izlaižam tās jūrā. Lai pēc trim četriem gadiem laši atgrieztos savā upē, lašu mazuļi jāaudzē tās pašas upes baseina ūdenī, sākot no mazuļu dzimšanas līdz brīdim, kad izlaižam tos jūrā."

500 tonnas gadā

Normunds Riekstiņš saka, ka ik gadu, ielaižot mūsu upēs un ezeros ap 15 miljoniem zivju mazuļu un smoltu, kā arī nēģu kāpuru, kā tas paredzēts pieminētajā zivju resursu mākslīgās atražošanas trīs gadu plānā, zivju krājumus iespējams palielināt par 500 tonnām gadā. Bet zivju nozveja iekšējos ūdeņos svārstās tikai ap 200 līdz 300 tonnām gadā. Lielāko daļu veido nēģa nozveja ar murdiem vai tačiem, kas pašlaik notiek 16 Latvijas upēs. Makšķernieku lomus gan uzskaita epizodiski aptauju veidā, neiekļaujot tos oficiālajā zivju ieguves statistikā. 

Bet tie ir ievērojami un pēc zinātnieku novērtējuma varot pat vairākkārt pārsniegt zivju nozveju. 

Ļoti labus lomus makšķernieki gūst ezeros, kuros zivju krājumi pastāvīgi tiek papildināti. Tādi ir, piemēram, Kāla, Lielauces, Kaņiera, Alūksnes, Zebrus un citi ezeri, kuros pastāvīgi ielaiž līdaku un zandartu mazuļus. 2023. gadā pieminētajos ezeros pavisam tika nomakšķerētas četras tonnas līdaku un zandartu.

Zvejo mazāk, makšķerē vairāk

"Ezeros uz makšķernieku āķiem izvilktie un zvejnieku tīklos nozvejotie visbiežāk ir zandarti, līdakas, asari, līņi," teic Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. "Nozveja iekšējos ūdeņos ir samazinājusies, ko nevar teikt par makšķerniekiem, kuriem talkā nākušas aizvien jaunākas tehnoloģijas, kas ļauj viņiem noķert to lielo sapņu zivi. Tiesa, liela daļa makšķernieku jau gan sāk apzināties, ka zivju krājumi nav gluži neizsmeļami, tāpēc aizvien biežāk noķerto zivi saudzīgi atlaiž atpakaļ ūdenī. Saudzīgi atlaista zivs palielina iespēju tai izdzīvot, savukārt makšķerniekiem – iespēju noķert to vēlreiz. 

Uzlabojoties zvejas uzraudzībai, aizvien mazāk zivju krājumus upēs un ezeros ietekmē malu zveja un makšķerēšana, kaut gan tā, protams, vēl nav izskausta pilnīgi."

"Zivju krājumu papildināšana, dabiskajos ūdeņos ielaižot zivju audzētavās izaudzētos zivju mazuļus, ir pasaulē plaši pielietota prakse," piebilst Normunds Riekstiņš, "protams, tā nav vienīgā. Vienlaikus tiek noteikti zivju ieguves liegumi. Tiesa, ar tiem vien nevarētu nodrošināt tādu zivju krājumu atjaunošanos, lai tos varētu droši izmantot ilgtermiņā. Svarīga ir arī zivju dzīvotņu uzlabošana, nārsta vietu un zivju migrācijas iespēju atjaunošana vai jaunu šādu vietu radīšana."

Apdraudējums – saimnieciskā darbība

Viņaprāt, nozveja gan vairs neesot galvenā, kas ietekmē zivju krājumus upēs un ezeros. Tā esot ievērojami samazināta un daudzviet vispār nenotiek. Vislielāko kaitējumu zivju krājumiem un to dzīvotnēm diemžēl rada cilvēku neapdomīga un tuvredzīga saimnieciskā darbība.

Arī Didzis Ustups atzīst, ka nepārdomātas saimnieciskās darbības dēļ visvairāk cieš laši, nēģi un citas ceļotājzivis, kuru nārstam nepieciešama gan jūra, gan upes. Dažādi cilvēka radītie šķēršļi upēs, spēkstacijas, nārsta vietu aizaugšana ir galvenie cēloņi, kas apdraud šo zivju populāciju.

Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs Māris Vaitekūns domā, ka makšķerniekiem Mēmelē un Mūsā zivju netrūkst – lomi esot labi. Pēc "BIOR" aplēsēm, upēs, piemēram, vimbu pat ir vairāk, tāpēc licencētās makšķerēšanas limits palielināts – piecu zivju vietā drīkst noķert septiņas. 

Viņaprāt, zivju krājumus joprojām apdraud malu makšķernieki, kuri neiegādājas licences un neievēro nekādus noteikumus.

"Kādreiz Mēmelē un Mūsā ledus izgāja marta beigās vai aprīļa sākumā," turpina Māris Vaitekūns, "bet pēdējos trijos gados ledus pazūd jau februārī, kas ļauj ķert zivis visiem, kam vien nav slinkums. Bet licencēto makšķerēšanu drīkst uzsākt krietni vēlāk. Zivju krājumu saglabāšanā vājākā vieta diemžēl ir uzraudzības trūkums. Ja upēm, kuru kopgarums ir simtiem kilometru, zveju uzrauga tikai viens inspektors Jelgavā, par kādu uzraudzību vispār varam runāt?"

Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība piedalās zivju krājumu papildināšanā, izmantojot Zivju fonda atbalstu. "Aizvadītajos gados Mūsā un Mēmelē esam ielaiduši līdaku, zandartu un citu sugu mazuļus," saka Māris, "gadā ielaižam upēs vairāk nekā ap 30 000 zivju mazuļu. Ja to nedarītu, tad, protams, zivju upēs būtu krietni mazāk."

Krājumu izsīkšana nedraud

"Kaut arī Latvijas upes un ezeri pastāvīgi izmantoti zvejai un makšķerēšanai, tomēr zivju krājumu izsīkšana tajos nedraud," spriež Didzis Ustups. "Vienīgais izņēmums ir Daugavas lašu populācija, kas iznīktu bez to mākslīgās pavairošanas audzētavās. Nepapildinot zivju krājumus, samazinātos zivju nozvejas, tomēr zivju populācijas neizmirtu. Vienīgi zivis būtu tik mazā koncentrācijā, ka vairs neinteresētu ne zvejniekiem, ne makšķerniekiem. Tāpēc, lai nodrošinātu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, būtu svarīgi rūpēties, lai dabiskās dzīvotnes varētu pilnvērtīgi atražot zivju krājumus, un, ja tas ir nepieciešams, pēc zinātnieku ieteikuma, noteiktos apjomos papildināt noteiktas zivju sugas. 

Tāpēc, piemēram, ezeros, tiek izstrādāti ezeru ekspluatācijas noteikumi, kuros zinātnieki arī paredz iespējamos krājumu papildināšanas pasākumus."

Pulka apdraudējumu

"Latvijas ūdeņu ekosistēmās laika gaitā ir notikušas būtiskas pārmaiņas," atzīst Zemkopības ministrijas pārstāvis Normunds Riekstiņš. "Gan Daugavas spēkstaciju kaskādes, gan citu spēkstaciju darbība vairāk nekā 90 upēs zivsaimniecībai rada lielus zaudējumus, ierobežojot, samazinot vai pat pārtraucot daudzu zivju sugu, īpaši ceļotājzivju, dabisko vairošanos. Zivju krājumus samazina arī neattīrīto notekūdeņu noplūdes iekšējos ūdeņos, upju padziļināšana un iztaisnošana, grunts izņemšana un cita veida saimnieciskā darbība, kas izraisa zivīm svarīgo ūdeņu biotopu degradāciju. Tāpat zivju krājumus nelabvēlīgi ietekmē arī klimata pārmaiņas, ekstremāli dabas apstākļi, videi neraksturīgu sugu ienākšana. Dažas zivju sugas tie ietekmē pat vairāk nekā saimnieciskā darbība. Piemēram, mainās zivju dabiskās dzīvotnes, palielinās ūdenstilpju aizaugšana, ūdens tajās kļūst siltāks, tādējādi lašveidīgo zivju sugām šādi apstākļi vairs nav atbilstoši veiksmīgam nārstam."

Miljoniem eiro seku novēršanai

Jautāts, cik daudz naudas valsts spiesta iztērēt zivju krājumu papildināšanai, lai novērstu saimnieciskās darbības radītās sekas, Normunds Riekstiņš atbild, ka 2023. gadā no valsts budžeta tai bija piešķirti 893 tūkstoši eiro. 

Savukārt no uzņēmuma "Latvenergo" ikgadējā zivju resursiem nodarītā zaudējumu kompensācijas maksājuma Daugavas baseinā – 1 289 902 eiro.

Pēc Zemkopības ministrijas pārstāvja teiktā, viena no naudas āderēm ir arī Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonds – Eiropas līmenī aizsargājamu zušu krājumu papildināšanai. Papildus no Zivju fonda un Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonda ir pieejams finanšu atbalsts aptuveni divu miljonu eiro apmērā zivju dzīvotņu atjaunošanai un ceļotājzivju migrācijas šķēršļu aizvākšanai. Ar šo atbalstu Latvijas upes varētu atbrīvot no 70 šķēršļiem, kurus "BIOR" zinātnieki sadarbībā ar ūdenstilpju apsaimniekotājiem ir atzinuši par zivju migrācijai pašiem postošākajiem." Šajā šķēršļu sarakstā ir aizsprosti, dzirnavu dīķu dambji, mazās hidroelektrostacijas.

Nodrošinot zivju migrāciju visās Latvijas upēs, būtu iespējams vairākkārt palielināt ceļotājzivju krājumus. Tādējādi ieguvumi dabā būs mērāmi vairākos miljonos eiro, kas ar uzviju atsvērtu valsts izdevumus zivju krājumu mākslīgajai pavairošanai un saimnieciskās darbības seku novēršanai.

Atliek tikai viens jautājums. Kas valstij izdevīgāk – ataudzēt zivju krājumus mākslīgi vai veicināt zivju vairošanos dabiskos apstākļos, aizvācot cilvēka rokām radītos šķēršļus?

Eksperta viedoklis

Visbūtiskāk – saglabāt nārsta vietas

Latvijas Hidrobioloģijas institūta Eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas pētnieks, ihtiologs Matīss Žagars.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Latvijas Hidrobioloģijas institūta Eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas pētnieks, ihtiologs Matīss Žagars: Latvijas upēs un ezeros zivju krājumi, protams, nav neierobežoti. Ņemot vērā to nozveju, tie vienmēr ir un būs apdraudēti. Krājumu atjaunošanās ātrumam vajadzētu būt lielākam nekā patēriņam. Latvijā ir publiskie ezeri un upes, kuras vietējās pašvaldības uzrauga un apsaimnieko pietiekami saprātīgi un prasmīgi un kurās līdzsvars starp zivju nozveju un krājumu atjaunošanās ātrumu tiek saglabāts. Tādu ezeru un upju kļūst arvien vairāk, un par to varam būt gandarīti. Bet diemžēl ir arī ezeri un upes, kurās zivju nozvejas apjomi ik gadu pārsniedz zivju krājumu dabiskās vairošanās ātrumu un kur šis līdzsvars ir izjaukts. Tas pašlaik ir pats lielākais apdraudējums. Zivju krājumu izsīkšanu rada ne tikai maluzvejnieki, bet arī zvejnieki un makšķernieki, kuri nodarbojas ar to legāli, ar zvejas atļaujām. Protams, apdraudējumu zivju krājumiem mūsu iekšējos ūdeņos rada arī vides piesārņojums. Reizē gan jāatzīst, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā mēs dzīvojam vēl samērā tīrā vidē.

Veids, kā mūsu iekšējos ūdeņos varam pasargāt zivju krājumus no to pārlieku lielas nozvejas, noteikti nav zivju mazuļu mākslīga ataudzēšana un ielaišana upēs un ezeros. Ja kādā ezerā ik gadu zivju nozveja pārsniedz krājumu atjaunošanos ātrumu, tad, manuprāt, to mākslīga ataudzēšana un ielaišana ezerā ir bezjēdzīga. Tas būtu tāpat kā bērt graudus caurā maisā. Par to daudz svarīgāka ir zivju dabisko nārsta vietu un tām piemērotas vides saglabāšana. Lai mūsu upēs un ezeros neizsīktu zivju krājumi, vispirms jāmainās cilvēku attieksmei pret vērtībām. Vai vienmēr upē vai ezerā noķertās piecas līdakas noteikti jāaiznes mājās, ja, iespējams, tik daudz zivju ģimene nemaz nepatērē uzturā? Varbūt tās četras var ielaist atpakaļ ūdenī, mājās pārnesot tikai vienu? Mainoties attieksmei, vērtības, kurām pieder arī zivju krājumi mūsu upēs un ezeros, būs mazāk apdraudēti un pieejami nākamajām paaudzēm.

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".

 Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Foto: Publicitātes

"Zaļā Latvija".

Foto: Publicitātes