Arī Didzis Ustups atzīst, ka nepārdomātas saimnieciskās darbības dēļ visvairāk cieš laši, nēģi un citas ceļotājzivis, kuru nārstam nepieciešama gan jūra, gan upes. Dažādi cilvēka radītie šķēršļi upēs, spēkstacijas, nārsta vietu aizaugšana ir galvenie cēloņi, kas apdraud šo zivju populāciju.
Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs Māris Vaitekūns domā, ka makšķerniekiem Mēmelē un Mūsā zivju netrūkst – lomi esot labi. Pēc "BIOR" aplēsēm, upēs, piemēram, vimbu pat ir vairāk, tāpēc licencētās makšķerēšanas limits palielināts – piecu zivju vietā drīkst noķert septiņas.
Viņaprāt, zivju krājumus joprojām apdraud malu makšķernieki, kuri neiegādājas licences un neievēro nekādus noteikumus.
"Kādreiz Mēmelē un Mūsā ledus izgāja marta beigās vai aprīļa sākumā," turpina Māris Vaitekūns, "bet pēdējos trijos gados ledus pazūd jau februārī, kas ļauj ķert zivis visiem, kam vien nav slinkums. Bet licencēto makšķerēšanu drīkst uzsākt krietni vēlāk. Zivju krājumu saglabāšanā vājākā vieta diemžēl ir uzraudzības trūkums. Ja upēm, kuru kopgarums ir simtiem kilometru, zveju uzrauga tikai viens inspektors Jelgavā, par kādu uzraudzību vispār varam runāt?"
Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība piedalās zivju krājumu papildināšanā, izmantojot Zivju fonda atbalstu. "Aizvadītajos gados Mūsā un Mēmelē esam ielaiduši līdaku, zandartu un citu sugu mazuļus," saka Māris, "gadā ielaižam upēs vairāk nekā ap 30 000 zivju mazuļu. Ja to nedarītu, tad, protams, zivju upēs būtu krietni mazāk."
Krājumu izsīkšana nedraud
"Kaut arī Latvijas upes un ezeri pastāvīgi izmantoti zvejai un makšķerēšanai, tomēr zivju krājumu izsīkšana tajos nedraud," spriež Didzis Ustups. "Vienīgais izņēmums ir Daugavas lašu populācija, kas iznīktu bez to mākslīgās pavairošanas audzētavās. Nepapildinot zivju krājumus, samazinātos zivju nozvejas, tomēr zivju populācijas neizmirtu. Vienīgi zivis būtu tik mazā koncentrācijā, ka vairs neinteresētu ne zvejniekiem, ne makšķerniekiem. Tāpēc, lai nodrošinātu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, būtu svarīgi rūpēties, lai dabiskās dzīvotnes varētu pilnvērtīgi atražot zivju krājumus, un, ja tas ir nepieciešams, pēc zinātnieku ieteikuma, noteiktos apjomos papildināt noteiktas zivju sugas.
Tāpēc, piemēram, ezeros, tiek izstrādāti ezeru ekspluatācijas noteikumi, kuros zinātnieki arī paredz iespējamos krājumu papildināšanas pasākumus."
Pulka apdraudējumu
"Latvijas ūdeņu ekosistēmās laika gaitā ir notikušas būtiskas pārmaiņas," atzīst Zemkopības ministrijas pārstāvis Normunds Riekstiņš. "Gan Daugavas spēkstaciju kaskādes, gan citu spēkstaciju darbība vairāk nekā 90 upēs zivsaimniecībai rada lielus zaudējumus, ierobežojot, samazinot vai pat pārtraucot daudzu zivju sugu, īpaši ceļotājzivju, dabisko vairošanos. Zivju krājumus samazina arī neattīrīto notekūdeņu noplūdes iekšējos ūdeņos, upju padziļināšana un iztaisnošana, grunts izņemšana un cita veida saimnieciskā darbība, kas izraisa zivīm svarīgo ūdeņu biotopu degradāciju. Tāpat zivju krājumus nelabvēlīgi ietekmē arī klimata pārmaiņas, ekstremāli dabas apstākļi, videi neraksturīgu sugu ienākšana. Dažas zivju sugas tie ietekmē pat vairāk nekā saimnieciskā darbība. Piemēram, mainās zivju dabiskās dzīvotnes, palielinās ūdenstilpju aizaugšana, ūdens tajās kļūst siltāks, tādējādi lašveidīgo zivju sugām šādi apstākļi vairs nav atbilstoši veiksmīgam nārstam."
Miljoniem eiro seku novēršanai
Jautāts, cik daudz naudas valsts spiesta iztērēt zivju krājumu papildināšanai, lai novērstu saimnieciskās darbības radītās sekas, Normunds Riekstiņš atbild, ka 2023. gadā no valsts budžeta tai bija piešķirti 893 tūkstoši eiro.
Savukārt no uzņēmuma "Latvenergo" ikgadējā zivju resursiem nodarītā zaudējumu kompensācijas maksājuma Daugavas baseinā – 1 289 902 eiro.
Pēc Zemkopības ministrijas pārstāvja teiktā, viena no naudas āderēm ir arī Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonds – Eiropas līmenī aizsargājamu zušu krājumu papildināšanai. Papildus no Zivju fonda un Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonda ir pieejams finanšu atbalsts aptuveni divu miljonu eiro apmērā zivju dzīvotņu atjaunošanai un ceļotājzivju migrācijas šķēršļu aizvākšanai. Ar šo atbalstu Latvijas upes varētu atbrīvot no 70 šķēršļiem, kurus "BIOR" zinātnieki sadarbībā ar ūdenstilpju apsaimniekotājiem ir atzinuši par zivju migrācijai pašiem postošākajiem." Šajā šķēršļu sarakstā ir aizsprosti, dzirnavu dīķu dambji, mazās hidroelektrostacijas.
Nodrošinot zivju migrāciju visās Latvijas upēs, būtu iespējams vairākkārt palielināt ceļotājzivju krājumus. Tādējādi ieguvumi dabā būs mērāmi vairākos miljonos eiro, kas ar uzviju atsvērtu valsts izdevumus zivju krājumu mākslīgajai pavairošanai un saimnieciskās darbības seku novēršanai.
Atliek tikai viens jautājums. Kas valstij izdevīgāk – ataudzēt zivju krājumus mākslīgi vai veicināt zivju vairošanos dabiskos apstākļos, aizvācot cilvēka rokām radītos šķēršļus?
Eksperta viedoklis
Visbūtiskāk – saglabāt nārsta vietas
Latvijas Hidrobioloģijas institūta Eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas pētnieks, ihtiologs Matīss Žagars: Latvijas upēs un ezeros zivju krājumi, protams, nav neierobežoti. Ņemot vērā to nozveju, tie vienmēr ir un būs apdraudēti. Krājumu atjaunošanās ātrumam vajadzētu būt lielākam nekā patēriņam. Latvijā ir publiskie ezeri un upes, kuras vietējās pašvaldības uzrauga un apsaimnieko pietiekami saprātīgi un prasmīgi un kurās līdzsvars starp zivju nozveju un krājumu atjaunošanās ātrumu tiek saglabāts. Tādu ezeru un upju kļūst arvien vairāk, un par to varam būt gandarīti. Bet diemžēl ir arī ezeri un upes, kurās zivju nozvejas apjomi ik gadu pārsniedz zivju krājumu dabiskās vairošanās ātrumu un kur šis līdzsvars ir izjaukts. Tas pašlaik ir pats lielākais apdraudējums. Zivju krājumu izsīkšanu rada ne tikai maluzvejnieki, bet arī zvejnieki un makšķernieki, kuri nodarbojas ar to legāli, ar zvejas atļaujām. Protams, apdraudējumu zivju krājumiem mūsu iekšējos ūdeņos rada arī vides piesārņojums. Reizē gan jāatzīst, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā mēs dzīvojam vēl samērā tīrā vidē.
Veids, kā mūsu iekšējos ūdeņos varam pasargāt zivju krājumus no to pārlieku lielas nozvejas, noteikti nav zivju mazuļu mākslīga ataudzēšana un ielaišana upēs un ezeros. Ja kādā ezerā ik gadu zivju nozveja pārsniedz krājumu atjaunošanos ātrumu, tad, manuprāt, to mākslīga ataudzēšana un ielaišana ezerā ir bezjēdzīga. Tas būtu tāpat kā bērt graudus caurā maisā. Par to daudz svarīgāka ir zivju dabisko nārsta vietu un tām piemērotas vides saglabāšana. Lai mūsu upēs un ezeros neizsīktu zivju krājumi, vispirms jāmainās cilvēku attieksmei pret vērtībām. Vai vienmēr upē vai ezerā noķertās piecas līdakas noteikti jāaiznes mājās, ja, iespējams, tik daudz zivju ģimene nemaz nepatērē uzturā? Varbūt tās četras var ielaist atpakaļ ūdenī, mājās pārnesot tikai vienu? Mainoties attieksmei, vērtības, kurām pieder arī zivju krājumi mūsu upēs un ezeros, būs mazāk apdraudēti un pieejami nākamajām paaudzēm.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
19.4 °C
