Kā šogad brauksim? Ceļi, automobiļi, stūrmaņi…

Laimīgu mums jauno! Vēlams satiksmē ne tādu kā vecā gada nogale, kad decembra pēdējā dekādē uz mākoņu ceļiem aizbrauca astoņi neveiksminieki…

Iedvesmai un pārdomām te dažas veca stūrētāja (miljons km jau pasen noripots) atziņas par stāvokli un perspektīvām trijās galvenajās satiksmes drošības sastāvdaļās.

Ceļi – mūsu bagātība un sāpe

Par ceļiem, protams, pirmkārt. Jo bez tiem neviens nekur nebrauktu. Daudz mums šo visa dzīvā savienotāju. Gan uz valsts platību dalot, gan katram iedzīvotājam gabaliņu rēķinot – vairāk nekā Eiropā vidēji. Bet spēka šo saimniecību uzturēt – mazāk. Un ar milzu piepūli, sava trūcīgā budžeta spēkiem un ar pēdējā desmitgadē visai devīgu Eiropas fondu palīdzību mēs tik vien esam spējuši kā lēnītēm audzēt to asfaltēto ceļu daļu, kura ir labā vai gandrīz labā stāvoklī.

Tikmēr 

"Latvijas valsts ceļi" ziņo, ka 2022. gada beigās labā vai ļoti labā tehniskajā stāvoklī bijuši 78,3% valsts galveno autoceļu un 57,5% valsts reģionālo autoceļu ar asfaltbetona segumu. 

Tas tad nu esot bijis labākais rādītājs pēdējo 30 gadu laikā. Neviens no mums nevar šos "Latvijas valsts ceļu" statistikā augošos procentus pārskatīt – ne apstiprināt, ne apstrīdēt, jo katrs pārvietojamies savā reģionā. Es par savu Pierīgu un Kurzemi varu teikt – nopietnu sūdzību tiešām nav. Nelaimēs ceļi vainojami reti. Tie, kas neapmierināti, grib, lai kāds nez no kurienes rod spēku sapņa realizācijai – divas joslas katrā virzienā līdz pat Ventspilij u. tml. Bet cik tu pats samaksā nodokļos? …un kam tās četras joslas vajadzīgas, ja tās pašas divas parasti ir pustukšas? Lūk, pašlaik (darbdienas vidus) Ventspils šosejā aizbrauc 156 auto stundā. Liepājas trasē – 340. Pat ja tā būtu visu diennakti, nu nekādi nesanāk tie 10 tūkstoši, kuri pēc pasaulē diezgan vienprātīgi pieņemtiem standartiem vairs droši neietilpst divās joslās. Vai reālāk nav vienkārši atmest lidotāju ambīcijas un reizēm mierīgi paripot ar 85 km/h aiz kāda smagā?

Mūsu lielceļi nav slikti. Ja notiek nelaimes – visdrīzākais, aplami esat braukuši.

Mazliet citāds ir stāsts par grants ceļiem. Tie slapjajos gadalaikos tiešām ir slikti. Un diemžēl jāsaka – šie ceļi tādi arī būs. Kardināliem uzlabojumiem valstij nauda neatrodas (proti, mums, visas valsts nodokļu maksātājiem). Līdz ar to tiek rosināts šīs rūpes atdot pašvaldībām. It kā loģiski. Bet kur tad tās to naudiņu ņems? Nāksies vien tādu vietiņu kā Amjūdze, Mordanga vai Vīdāle iedzīvotājiem pie pilnpiedziņas džipiem turēties. Vai mācīties atkušņus pārlaist savās alās...

Bet neskaudiet pārlieku rīdziniekus. Mūsu takās gan iegrimt nevar. Bet riteņus nolauzt – mierīgi. Gadu gadiem tādi un citādi mēri un izpilddirektori sola "tuvākajā laikā" ielu sakārtošanai nepieciešamos miljonus (pēdējā V. Ķirša versijā – 45) kaut kā sameklēt. Bet ielāpi brūk. Iemesli arī objektīvi. Klimats, kurā mēs dzīvojam ar savām nepārtrauktajām svārstībām ap nulli, spēj sagraut pat izcilas kvalitātes asfaltu. Ūdens iesūcas pat mikroskopiskās plaisiņās, sasalstot izplešas, atkal izkūst, nākamajā naktī plēš vēlreiz… Glābt uz ilgāku laiku var tikai kapitāla brauktuves restaurācija. Kura maksā gandrīz miljonu uz katru kilometru. Nez kā Ķirša kungs izdomājis, ka ar tiem 45 miljoniem naudiņu varētu visu galvaspilsētu salāpīt?

Verdikts? Tas pats vecais – arī šogad izdzīvos tas, kurš nevis par ceļiem sūdzēsies, bet brauks prātīgi.

Sacīkšu auto ikdienā

Ar to prātīgi. Auto nav pašapziņas pagarinātājs, kaifa ķeršanas rīks vai ierocis, kuru diemžēl uzticam visai aptuveni apmācītiem ļautiņiem, bet gan normāls pārvietošanās līdzeklis. 

Diemžēl Latvijas autoparku lielākoties veido bagātās Viduseiropas atkritumi. 

Spridzekļi, kuru jaudas un masas attiecība tālu pārsniedz normālai satiksmei nepieciešamos 80–100 zirgspēkus uz tonnu. Un diemžēl tā nav tikai lietota importa segmentā. Arī jauno auto dīleru angažēti reklāmas klipu autoriņi smīkņā par motoriem ar jaudu, kas lielāka par vēl nesen sacīkstēs lietoto, staro muļķīgā sajūsmā, nosaucot sasniegtos nenormāla un ikdienā absolūti nevajadzīga paātrinājuma skaitļus. Auto pārdevējs savukārt pusmūža pārim centīgi borē, ka tas mazais motors jau nekam neder, tie šaurākie riteņi ne pēc kā neizskatās. Vēlāk, manis malā pavilkts un nopratināts, gan atzīstas – ja pārdošu to lētāko, mana komisija būs par īsu ģimenes ekspektācijām…

Tirgus ekonomika un agresīvs mārketings ir ienesis un nu jau diemžēl dziļi iesakņojis pārliekas dinamikas sērgu. Un pavirši, neprasmīgi lietoti, šie spridzekļi noved pie riskantām apdzīšanām un pie saķeres zaudēšanas asos manevros. Citiem vārdiem – pie traģēdijām.

Vai jaunais gads nesīs izmaiņas? Dažas pavīd. 

Lietoto auto imports pērn kļuva nedaudz jaunāks. Tātad ekonomiskāks un ekoloģiskāks. Visā Eiropā un arī pie mums aug lētāko auto marku reitingi. 

Tie – "Dacia", piemēram, savukārt sper solīšus pretim izlutinātajai jauno klientu paaudzei, kļūst "smukāki", digitalizētāki. Varbūt spēsim atrast kompromisu? Brauksim ikdienā ar rāmākiem rīkiem, jaudīgos noliekot Biķernieku trases boksos brīvdienu izpriecām drošā vidē.

Kas ir drošs ātrums?

Tas, kurš ceļa zīmes aplī ierakstīts? Tas, par kura ievērošanu nereti neveiksmīgi cīnās dažādu sodu paaugstinātāji? Ceru, ka neesat tik naivi. Limiti, saprātīgi vērtējot, ir rekomendācija, aicinājums vienoties par kaut ko vidēju, visai raibajai stūrētāju brālībai pieejamu. Bet teikt, ka to ievērošana garantē drošību – blefs. Te tikai viens piemērs.

Šeit limits ir 90 km/h. Tieši tik ātri agrajā novakares melnumā brauc šis auto. Lai pretimbraucošos nekaitinātu, brauc ar tuvajām gaismām. Tās (pat ja lukturu stikli tīri un reflektori nav sapuvuši) spēj izgaismot metrus 50. Bet – pat laba auto apstāšanās ceļš uz sausa, tīra ceļa būs garāks. Lietū vai sniegā – ievērojami garāks. Līdz ieraudzītam šķērslim apstāties nebūs iespējams, kaut limits ievērots.

Foto: "Auto akadēmija"

Limitu pārkāpj un bargu sodu esot pelnījis cits. Tas, kurš ar tālajām gaismām atļāvies 120 km/h. Viņam jāņem tiesības nost. Štrunts par to, ka pārredz viņš metrus 150, kuros šo "kriminālo" ātrumu spēs dzēst…

Formāla rīcība cīņā ar pārlieku ātrajiem rezultātus nedos. 

Sevišķi, ja tā notiek digitāli, jo dzīvu, gudru policistu, kuri katrā konkrētā situācijā spētu noteikt faktisko bīstamību, mums sen par maz. Un šogad vairāk nekļūs. Būs fotoradari, kuru atrašanās vietas katram daudzmaz advansētam bliezējam "Waze" ekrānā redzamas. Bet tie spēj tikai piespriest naudas sodu. Tie nekādi nespēj iedot tik iedarbīgos soda punktus, jo limita pārkāpējs paliek anonīms. Atņemt tiesības par +30 km/h? Kam tās atņems? Auto īpašniekam? Ja kas tāds tiktu darīts, tad skaidrs – gaidiet tiesu darbus…

Satiksmes kontroles digitalizācija, kura pie mums turpināsies arī šogad, ar "lidotājiem" viena pati galā netiks. Pat otrādi – ne vienmēr pamatotos limitus pārkāpt gribētāji arī kļūst modernāki. Visā pasaulē notiek mēģinājumi paslēpt ne tikai braucēja seju, bet arī auto identifikāciju. Desmitiem zīmolu jau piedāvā gan uzlīmes, gan aerosolus, kuri padara numuru zīmes radaru fotokamerām nesalasāmus. Nelikumīgi? Jā. Bet šo pārkāpumu var fiksēt (ļoti rūpīgā apskatē) labs policists. Kuru – kā jau iepriekš konstatējām – mums gandrīz nav…

Jā, jā – esmu galēji skeptisks, pašreizējos satiksmes drošības uzlabošanas pasākumus vērtējot. Tie ir mēģinājumi augstākās matemātikas uzdevumus risināt ar pamatskolas reizrēķina palīdzību. Pārāk maz tiek runāts un darīts, lai uz pareiza viļņa noskaņotu stūrētāju smadzenes. Un tas sākas jau vispārējās izglītības iestādēs, kurām vajadzētu tomēr spēt ne tikai ieborēt smadzenēs limitu un citu liegumu zīmes, bet arī likt saprast, kāda ir atšķirība starp dažādām auto gaismām. 

Arī to, ka distances neievērošana ir galvenais tizlu apdzīšanas manevru cēlonis. Ka telefona sarunai kustībā arī ir limits – daži vārdi brīvroku režīmā. 

Visa pārējā ekrānu bakstīšana var notikt tikai un vienīgi stāvvietā.

Esmu optimists. Ceru un ticu, ka gudru un laipnu braucēju Latvijā šogad kļūs vēl vairāk. Un tad jau gan no asfalta bedrēm pratīsim izvairīties, gan moderno elektroauto dinamiku izmantot saprātīgi. Lai Pūķa gadā labi ripo!