Laimīgu mums jauno! Vēlams satiksmē ne tādu kā vecā gada nogale, kad decembra pēdējā dekādē uz mākoņu ceļiem aizbrauca astoņi neveiksminieki…
Iedvesmai un pārdomām te dažas veca stūrētāja (miljons km jau pasen noripots) atziņas par stāvokli un perspektīvām trijās galvenajās satiksmes drošības sastāvdaļās.
Ceļi – mūsu bagātība un sāpe
Par ceļiem, protams, pirmkārt. Jo bez tiem neviens nekur nebrauktu. Daudz mums šo visa dzīvā savienotāju. Gan uz valsts platību dalot, gan katram iedzīvotājam gabaliņu rēķinot – vairāk nekā Eiropā vidēji. Bet spēka šo saimniecību uzturēt – mazāk. Un ar milzu piepūli, sava trūcīgā budžeta spēkiem un ar pēdējā desmitgadē visai devīgu Eiropas fondu palīdzību mēs tik vien esam spējuši kā lēnītēm audzēt to asfaltēto ceļu daļu, kura ir labā vai gandrīz labā stāvoklī.
Tikmēr
"Latvijas valsts ceļi" ziņo, ka 2022. gada beigās labā vai ļoti labā tehniskajā stāvoklī bijuši 78,3% valsts galveno autoceļu un 57,5% valsts reģionālo autoceļu ar asfaltbetona segumu.
Tas tad nu esot bijis labākais rādītājs pēdējo 30 gadu laikā. Neviens no mums nevar šos "Latvijas valsts ceļu" statistikā augošos procentus pārskatīt – ne apstiprināt, ne apstrīdēt, jo katrs pārvietojamies savā reģionā. Es par savu Pierīgu un Kurzemi varu teikt – nopietnu sūdzību tiešām nav. Nelaimēs ceļi vainojami reti. Tie, kas neapmierināti, grib, lai kāds nez no kurienes rod spēku sapņa realizācijai – divas joslas katrā virzienā līdz pat Ventspilij u. tml. Bet cik tu pats samaksā nodokļos? …un kam tās četras joslas vajadzīgas, ja tās pašas divas parasti ir pustukšas? Lūk, pašlaik (darbdienas vidus) Ventspils šosejā aizbrauc 156 auto stundā. Liepājas trasē – 340. Pat ja tā būtu visu diennakti, nu nekādi nesanāk tie 10 tūkstoši, kuri pēc pasaulē diezgan vienprātīgi pieņemtiem standartiem vairs droši neietilpst divās joslās. Vai reālāk nav vienkārši atmest lidotāju ambīcijas un reizēm mierīgi paripot ar 85 km/h aiz kāda smagā?
Mūsu lielceļi nav slikti. Ja notiek nelaimes – visdrīzākais, aplami esat braukuši.
Mazliet citāds ir stāsts par grants ceļiem. Tie slapjajos gadalaikos tiešām ir slikti. Un diemžēl jāsaka – šie ceļi tādi arī būs. Kardināliem uzlabojumiem valstij nauda neatrodas (proti, mums, visas valsts nodokļu maksātājiem). Līdz ar to tiek rosināts šīs rūpes atdot pašvaldībām. It kā loģiski. Bet kur tad tās to naudiņu ņems? Nāksies vien tādu vietiņu kā Amjūdze, Mordanga vai Vīdāle iedzīvotājiem pie pilnpiedziņas džipiem turēties. Vai mācīties atkušņus pārlaist savās alās...
Bet neskaudiet pārlieku rīdziniekus. Mūsu takās gan iegrimt nevar. Bet riteņus nolauzt – mierīgi. Gadu gadiem tādi un citādi mēri un izpilddirektori sola "tuvākajā laikā" ielu sakārtošanai nepieciešamos miljonus (pēdējā V. Ķirša versijā – 45) kaut kā sameklēt. Bet ielāpi brūk. Iemesli arī objektīvi. Klimats, kurā mēs dzīvojam ar savām nepārtrauktajām svārstībām ap nulli, spēj sagraut pat izcilas kvalitātes asfaltu. Ūdens iesūcas pat mikroskopiskās plaisiņās, sasalstot izplešas, atkal izkūst, nākamajā naktī plēš vēlreiz… Glābt uz ilgāku laiku var tikai kapitāla brauktuves restaurācija. Kura maksā gandrīz miljonu uz katru kilometru. Nez kā Ķirša kungs izdomājis, ka ar tiem 45 miljoniem naudiņu varētu visu galvaspilsētu salāpīt?
Verdikts? Tas pats vecais – arī šogad izdzīvos tas, kurš nevis par ceļiem sūdzēsies, bet brauks prātīgi.
Sacīkšu auto ikdienā
Ar to prātīgi. Auto nav pašapziņas pagarinātājs, kaifa ķeršanas rīks vai ierocis, kuru diemžēl uzticam visai aptuveni apmācītiem ļautiņiem, bet gan normāls pārvietošanās līdzeklis.
Diemžēl Latvijas autoparku lielākoties veido bagātās Viduseiropas atkritumi.
Spridzekļi, kuru jaudas un masas attiecība tālu pārsniedz normālai satiksmei nepieciešamos 80–100 zirgspēkus uz tonnu. Un diemžēl tā nav tikai lietota importa segmentā. Arī jauno auto dīleru angažēti reklāmas klipu autoriņi smīkņā par motoriem ar jaudu, kas lielāka par vēl nesen sacīkstēs lietoto, staro muļķīgā sajūsmā, nosaucot sasniegtos nenormāla un ikdienā absolūti nevajadzīga paātrinājuma skaitļus. Auto pārdevējs savukārt pusmūža pārim centīgi borē, ka tas mazais motors jau nekam neder, tie šaurākie riteņi ne pēc kā neizskatās. Vēlāk, manis malā pavilkts un nopratināts, gan atzīstas – ja pārdošu to lētāko, mana komisija būs par īsu ģimenes ekspektācijām…