Dažādu prettārpu zāļu reklamēšana liek aizdomāties, ka reizē ar suņu un kaķu regulāru attārpošanu arī cilvēkam profilaksei jālieto medikamenti pret zarnu parazītiem, it īpaši, ja mīlulis guļ saimnieka gultā. Vai tas tiesa? Jautā Laine Rīgā.

Pret cilvēka un mājdzīvnieka parazītu apkarošanu, protams, nedrīkst izturēties pavirši, tomēr zinātniskā institūta “Bior” vecākā eksperte parazitoloģijā Gunita Deksne rosina uz to skatīties objektīvi: – Ja ir diagnoze par parazītu, ko cilvēks var dabūt no mājdzīvnieka, tad, protams, jārīkojas. Mūsu organismā var iemitināties, piemēram, cilvēkam netipiskais parazīts Toxocara canis, arī lenteņi, kuriem starpsaimnieki ir blusas. 

Tāpēc vismaz pirms sezonas sākuma dzīvnieks jāatbluso un jāattārpo. Spalīši ir cilvēka parazīti. Ja pie kaķa anālās atveres pamana aptuveni centimetru garu veidojumu, tas visdrīzāk ir toksokara. Aktuāls ir ehinokoks (Echinococcus granulosus) – lentenis, kura ļaunā daba izpaužas pēc desmit, divdesmit gadiem, kad ehinokoka pūšļi ir izauguši cilvēka aknās, liesā, nierēs.


Dzimumgatavību sasniegušie ehinokoki, parasti pat vairāki simti tūkstošu lenteņu, parazitē kaķa un savvaļas plēsēja zarnās. Katrs lentenis ir 2–6 mm garš un sastāv no galviņas, kakliņa un 3–4 posmiem, no kuriem pēdējā posmā ir apmēram 800 olu. No slima dzīvnieka organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas ilgi spēj kustēties, izdalīt olas, kas pielīp pie dzīvnieku apmatojuma. Cilvēks saslimst, norijot olas vai posmus, ko apkārtējā vidē izkaisa suņi. Arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm un citiem orgāniem.