Tilts savējiem. Kirmušku ģimene rok zemi un būvē bagija trasi

Mājās, mājās! Tā vien gribas saukt tiem tūkstošu tūkstošiem latviešu, kuri joprojām dzīvo svešumā un nespēj rast ceļu atpakaļ uz savu zemi. Daudzi iebilst, ka grūts lēmums. Kurš teica, ka būs viegli?

Skultiešu Lāsmas un Ilvara Kirmušku ģimenē, kas pirms trīs gadiem atgriezās no Skotijas, meitu Emīliju joprojām velk atpakaļ. Viņa tur dzimusi, augusi, iesākusi skolas gaitas. Jaunākais brālis Valters – arī, taču puisis saka – man viss mierīgi, ja tikai skolas ēdiens būtu labāks…

Tāpat valmierietim Reinim Krēgeram ar sievu Baibu un mazo meitiņu Noru iedzīvošanās pēc gariem gadiem ASV un Čehijā nenotika vienkārši. Mājupceļš pienāca straujāk, nekā plānots, tāpēc atspēriens dzimtenē bija jāveic gandrīz no nulles punkta.

Britu salās un daudzviet Amerikā ierasts sasveicināties, sakot: “Sveiki, kā klājas?” Ar šiem vārdiem arī sāksim rakstu sēriju par tautiešiem, kas atkal dzīvo, strādā, audzina bērnus savā zemē. Šoreiz par tiem, kas spējuši izveidot uzņēmumus un savā biznesā veiksmīgi izmantot valsts un pašvaldību piedāvāto mērķfinansējumu.

ROK ZEMI UN BŪVĒ BAGIJA TRASI

Uz ārzemēm Ilvars Kirmuška aizbrauca ne tik daudz praktiskas vajadzības, cik pārmaiņu dēļ. Gandrīz pabeidzis uzņēmējdarbības un vadības studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, kopā ar draugu un 350 mārciņām kabatā uz dullo aizšāvis uz Londonu. Tā sākušies viņa 18 gadu piedzīvojumi britu salās, kas esot atsevišķa stāsta vērti. Tomēr prātā allaž paturējis apņemšanos, ka līdz 40 gadu vecumam jāatgriežas Latvijā uz palikšanu un jānosvin jubileja.

Vietējie celtnieki – nesveicināja

Pirmie darba devēji jaunos latviešu censoņus piekrāpa – par divām nedēļām celtniecībā nesamaksāja. Sekoja drošāks piedāvājums doties uz Skotijas pilsētu Obanu, kas izrādījās liktenīgs. Noenkurojās Ilvars skotu zemē uz ilgiem gadiem – iesākumā kā būvgaldnieks, liekot lietā prasmes, kuras bija iemācījis tēvs, līdz turpināja pats uz savu roku kā pašnodarbinātais un ar laiku izveidoja uzņēmumu. Pat izstudējis darba vadību koledžā.

Lāsma viņam pievienojās 2010. gada vasarā un sāka strādāt uzņēmumā par grāmatvedi. Iepriekš viņai bija darba pieredze Latvijas vēstniecībā ASV, bet 2009. gada krīzes laikā štatu samazināšanas dēļ vajadzēja atgriezties Latvijā. Skotijā piedzima Emīlija un Valters. Būvdarbu pasūtījumi nāca viens pēc otra pat bez reklāmas, tikai ar ieteikumiem. “Mūsu pirmais patstāvīgais objekts atradās Kembeltaunā pie kāda aitkopja, kuram uzcēlām viesu māju. Tā vieta gluži vai ievilka, vienu brīdi pie manis strādāja ap 15 darbiniekiem, būvējām džina brūzi, atpūtas namiņus, kafejnīcu, atjaunojām kādas pils pagrabstāvu un citus objektus,” stāsta Ilvars. Pēdējos gados strādājuši vēl dziļāk Skotijā – Maleigā pat renovējuši ēku, kur kādreiz darbojies spiegu apmācības centrs.

Skaista esot skotu zeme, bet attālumi jāmēro lieli – lai no savas dzīvesvietas tiktu līdz tuvākajai civilizācijai, bijis jābrauc trīs stundu garumā, skaidro Lāsma. Iedzīvošanās vietējā sabiedrībā viņai grūtības nesagādāja. “Nebija sajūtas, ka tevi nepieņem, man bija draudzenes: vāciete, taizemiete, austrāliete, skotiete.” Ilvars gan padalās ar citu pieredzi: “No sākuma vietējie celtnieki pat neatbildēja uz sveicienu, skatījās uz mums kā iebraucējiem, aprunāja. Vajadzēja desmit gadus, lai viņi beidzot sāktu sveicināt un cienīt, jo saprata, ka neesam ieradušies uz nedēļu, bet paliekam ilgu laiku. Varu teikt, ka ar savu ienākšanu celtniecībā sapurinājām viņu monopolu.”

Laiks doties mājās

“Kad katru vasaru un ziemu braucām uz Latviju, varējām salīdzināt, ka šeit cilvēki kļūst smaidīgāki, attiecības labākas, un varbūt tāpēc pieņēmām lēmumu atgriezties. Patiesībā tā bija Lāsma, kas nosprieda, ka ir īstais laiks doties mājās, es jau ātrāk biju gatavs,” atceras Ilvars. Atceļam pamudinājusi arī kovida pandēmija, kad jutušies kā iesprostoti. Tomēr līdz aizbraukšanai pagāja vēl divi gadi, jo bija jāpabeidz iesāktā būvniecība, laikus jāpabrīdina darbinieki un arī pašiem jāsagatavojas, jāparūpējas par sākuma kapitālu dzimtenē, bērniem – skolas gaitām, kas Latvijā notiks latviešu, nevis viņiem ierastajā angļu valodā.

Jau pāris gadus iepriekš mamma bija pieteikusi Emīliju un Valteru Latviešu valodas aģentūras rīkotajos attālinātajos latviešu valodas kursos. Cerējusi, ka pēc atgriešanās sarunas ar vienaudžiem vairāk palīdzēs uzlabot valodas prasmes, taču izvēlētajā Saulkrastu skolā tāpat kā daudzās citās Latvijas izglītības iestādēs jaunā paaudze savā starpā radusi sarunāties arī angliski. Tomēr pats grūtākais, īpaši Emīlijai, bija apzināties, ka jāšķiras no trīs tuvām draudzenēm.

Bērniem aizbraukšana nenācās viegli, vecāki uzklausīja viņu protestus, lija arī asaras. “Mums bija nobriedis lēmums – dodamies atpakaļ uz mājām, bet viņiem tās ilgu laiku ir bijušas Skotijā. Ja

Uzsāk jaunus biznesus

Pēc atgriešanās Lāsma vairāk nekā gadu nav strādājusi – palīdzējusi bērniem iejusties gan jaunajos apstākļos, gan ar mācībām. Ilvars vēl nav meties atpakaļ celtniecībā, lai gan bijušie kolēģi, kas arī atgriezušies dzimtenē, jautājuši pēc darba. Gribējies atvilkt elpu no Skotijas būvdarbu maratona un pamēģināt ko citu. Izmantojot reemigrantiem paredzēto mērķfinansējumu, kur puse naudas nāk no valsts un pašvaldības, otra puse – no sava maka, par 40 tūkstošiem eiro iegādājies ekskavatoru, lai uzsāktu jaunu biznesu. “Aizgāja ļoti labi, lēnām pārcelšanās notiktu agrāk, kad bērniem bija seši vai septiņi gadi, noteikti veiktos vieglāk.” Dažādus praktiskus jautājumus palīdzējusi atrisināt Vidzemes reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule. Pēc atgriešanās Latvijā kontakti nav zuduši, uzturot saziņu “čatiņā”, kur nāk ziņas arī par rīkotajiem pasākumiem reemigrantiem. Viens pat noticis netālu – Saulkrastos.

Ilvaram atbilde uz jautājumu, kas bija grūtākais, nav ilgi jādomā – pārvest dzīvniekus. Kad notikums aiz muguras, par piedzīvoto var pat pajokot, bet gandrīz trīs dienu garajā ceļā smiekli nav nākuši. “Kaķis, kas pie būrīša nav pieradis, visu ceļu līdz Latvijai brēca un pat pamanījās mani apčurāt – eju uz prāmi reģistrēties, skatos, bikses slapjas! Vienam no mūsu diviem suņiem bija tik liels uztraukums, ka piekakāja prāmja gaiteni. Dzīvniekus nekad vairs nepārvedīšu...” paplašināmies, mums jau ir desmit tehnikas vienības un vairāki darbinieki. Rokam un līdzinām, kā arī veicam citus zemes darbus. Reklamēties vairs nevajag, jo cilvēki mūs ir iepazinuši.”

Kā mēdz teikt, apetīte aug ēdot – kad dabūjuši finansējumu zemes racējam, uzzinājuši, ka pieejams vēl viens. “Ja ir tāda iespēja, jāizmanto, ja dod, tad ņem! Ne visi atgriežas ar iekrājumiem un ne visi var būt uzņēmēji, spriež Ilvars un pastāsta, ka viņam radusies doma īstenot senu ieceri par bagija trasi. Par līdzīgu summu kā ekskavatoram šoreiz iegādājies bagiju jeb apvidus auto braukšanai pa ceļiem ar zemes segumu. Uz tēva saimniecības zemes Skultes pusē ierīkojis 1,3 kilometrus garu trasi, kur aicinās izmēģināt jaunos bagijus (ir iegādāts vēl viens) vai braukt ar līdzatvestiem. Līdz atklāšanai atlikusi nedēļa pusotra. “Esam gandrīz gatavi, jāsakārto tikai sīkumi. Brīvdienās atbrauks palīgā draugi un pieslīpēs trasi. Svarīgākais ir drošība, tāpēc bagijiem ierobežojām jaudu un ātrumu, lai pie mums nebrauktu kā rallijos,” skaidro saimnieks un piebilst, ka šis esot tikai pirmais posms. Viņam padomā trasi pagarināt par pusotru kilometru mežā, kā arī izrakt dīķi. Vietas pietiekot, jo no tēva 24 hektāriem pagaidām izmantoti pieci.

Latvija mainās uz labu

“Varam teikt, ka šeit tomēr daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Vēl pirms gadiem bija sajūta, kad atnāc uz kādu institūciju vai biroju kaut ko nokārtot – nu ko tu atnāci, ko vajag? Tagad redzam, ka cilvēki kļūst laipnāki,” spriež Kirmuškas. Viņiem gribētos, lai krietni mazinātos birokrātija, jo pavisam nesen, kad reģistrējuši uzņēmuma kontu bankā, sajutušies gandrīz kā noziedznieki – kur ņēmāt līdzekļus, vai ir pieredze uzņēmējdarbībā utt.? Skotijā attieksme ir draudzīgāka un pozitīvāka, cilvēki – laimīgāki.

Katrai vietai ir savi plusi un mīnusi, nosaka Lāsma. “Latvijā, piemēram, ir labāks gaiss nekā Skotijā. Braukšanas kultūra ir uzlabojusies, tomēr vēl atpaliekam no skotu laipnības. Ievēroju, ka skolā dažas lietas notiek ķeksīša dēļ. Šeit esat tikuši tālāk ar informācijas tehnoloģijām, tāpēc sākumā man nebija vienkārši iekļauties digitālajā sistēmā – nezināju ne e-parakstu, ne e-Latviju.”

Taču vienas Latvijas vērtības nebūs nekur citur, un tā ir piederības sajūta, atzīst Ilvars. “Lai kur dzīvotu, tomēr ir sajūta, ka neesi vietējais. Latvijā esam savā zemē, savās mājās, šeit esi savējais.”

BRAUCA PĒC OLIMPISKĀS MEDAĻAS

Uz ASV desmitcīņnieks Reinis Krēgers devās ar vienu domu – uztrenēties līdz olimpiskajām spēlēm un izcīnīt medaļu. Divdesmit gadus vecais jauneklis nenojauta, ka nokļūs, kā pats saka, jauno sportistu gaļas mašīnā. Dzimtenē viņš atgriezās ar apziņu, ka Latvijai var dot krietni vairāk kā treneris, nevis sportists.

Atgriešanās ar šoka sajūtu

Reiņa darbavieta jau trīs gadus ir Valmieras sporta skola, kur viņš trenē jaunos vieglatlētus. Darba piedāvājums nācis kā viens no būtiskiem iemesliem, lai atgrieztos Latvijā, ko negribējies palaist garām. Valmieru kā dzīvesvietu abi ar dzīvesbiedri Baibu apsvēruši jau krietni iepriekš, vēl dzīvojot ASV. “Bijām vienisprāt – kad atgriezīsimies, tikai uz Valmieru. Sieva bija gatava ātrāk braukt atpakaļ.”

Atceļošana sanāca sasteigta, bez pietiekamiem uzkrājumiem, bet bija vajadzīgs dzīvoklis, ko Valmierā ir ļoti grūti noīrēt, automobilis. “Un tad uznāca baigais šoks, jo kādu laiku nācās dzīvot no algas līdz algai. Esmu vienīgais pelnītājs, sieva mēģināja strādāt, taču mums ir maza meitiņa, un vecvecāku, kas palīdzētu pieskatīt, nav. Atsperties bija grūti.”

Ne tikai darbs sporta skolā mudinājis griezt ratus uz Latvijas pusi. Kā atzīst Reinis, pēc vairāk nekā desmit gadiem ASV un pēdējos pāris gadus Čehijā bija iestājušās ilgas pēc mājām. Turklāt čehu zemē nav jutušies labi ne pārāk laipnās attieksmes dēļ.

Valmierā – cita lieta! “Šeit visi mums grib palīdzēt. Ja vajag padomu, vienmēr ir kam pajautāt, arī kā tikt pie reemigrācijas atbalsta finansējuma, tāpēc nav sajūtas, ka atbrauc un nevienam neesi vajadzīgs.” Naudu, ko viņš saņēma, izlietojis jaunam datoram un kamerai, lai filmētu un veidotu treniņparaugus jauniešiem. Līdz Vidzemes reģiona reemigrācijas koordinatores palīdzībai neesot pat ticis, jo par tādu nav zinājis.

Ar visu lielo steigu kopbilde joprojām izskatās laba – jauki būt mājās! Kaut gan kādu laiku valodas dēļ Valmierā viņu daudzi saukuši par amerikāni. Vai nav paradokss – uz ASV Reinis devās ar vājām angļu valodas prasmēm, bet atgriezās ar paputējušu dzimto valodu. “Vairāk nekā desmit gadus lielākoties runāju angliski, tāpēc cieta mana latviešu valoda, kurā vairs nemācēju izteikties, meklēju vārdus,” viņš skaidro, taču lepni piebilst: “Toties mani nevar iebāzt maisā, man ir savs viedoklis!”

Vienu no bagijiem Ilvars iegādājās par reemigantu uzņēmējdarbībai paredzēto finansiālo atbalstu.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Vecīt, tev viss ir beidzies

Ar milzu cerībām, apņemšanos un jaudu Reinis ieradās ASV, Kanzasas štata Universitātē, lai studētu kinezioloģiju un trenētos desmitcīņā. Latviešus šeit nesastapa, toties divus lietuviešu sportistus septiņcīņā un desmitcīņā gan, kuri centās palīdzēt ar padomu, lai neatkārtotu kļūdas, ko paši pieredzējuši.

Tomēr jaunais sportists nespēja izvairīties no misēkļiem. “Uz ASV taču aizbraucu kā jauns puika!” Kaut gan treneris bija pieredzējis un ar tituliem – zelta medaļu Londonas olimpiādē –, viņam vajadzējis izpildīt universitātes prasību par izciliem rezultātiem, lai attaisnotu milzīgās naudas summas, kas studentiem tika veltītas sportošanai. Reinis savai mācību iestādei četros gados, ieskaitot traumu ārstēšanu, izmaksājis aptuveni vienu miljonu dolāru. “Tā ir milzīga investīcija, tāpēc mums bija jābūt uz strīpas, jākrāj punkti, lai ko tas prasītu! Taču es to saucu par sportistu gaļas mašīnu.”

Pēc aktīviem treniņiem un startiem sacensībās divu ar pusi gadu garumā jaunais sportists guva vairākas traumas. Vispirms, pievelkoties līdz ēkas jumta malai ar rokām, ar laulības gredzenu aizķērās aiz nagliņas un norāva zeltnesi. Piešūt pirkstu nebija iespējams. Pēc diviem mēnešiem sarāva Ahilleja cīpslu, turklāt divas reizes. “Treneris godīgi pateica – vecīt, tev viss ir beidzies. Mani noņēma no komandas, tomēr godīgi samaksāja stipendiju, lai pabeidzu skolu. Šķīrāmies ar asarām acīs. Bija brīvība – varēju darīt, ko gribu.”

Ar šodienas pieredzi un zināšanām Reinis vērtē, ka īstajā laikā blakus pietrūcis īsto cilvēku, kas atgādinātu, ka ķermenim, lai tas pēc slodzes atjaunotos, vajadzīga atpūta un miegs, bet viņam tā pietrūcis. “Esmu izteikts daudzcīņnieks arī dzīvē, kas ir mans Ahilleja papēdis, vājā vieta. Bija daudz ko darīt – mācības, treniņi, nedaudz strādāju, nesen biju apprecējies. Mani vienmēr viss interesē.”

Un tomēr, kad jaunieši šodien prasa padomu – braukt vai nebraukt uz ārvalstīm mācīties un sportot –, viņš saka: “90% braukt, ja nav materiālā atbalsta no valsts, toties, ja valsts apsola, ka būsi olimpiskajā vienībā un piešķirs atbalstu, ieteiktu padomāt par palikšanu Latvijā. Ja dodies projām, noteikti kā sportistam sevi vajag vairāk žēlot, jo uz četriem gadiem esi viņu īpašums, kas ierakstīts līgumā.”

“Ja dod, jāņem!” par saņemto atbalstu saka Ilvars. Pirmo mērķfinansējumu viņš izmantoja ekskavatora iegādei zemes darbiem.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Ar misijas apziņu

Reinis nepadevās. Sadziedēja Ahilleja cīpslu, uztrenējās līdz sacensībām, un tikai nedaudz pietrūka veiksmes, lai kvalificētos olimpiādei. Zaudētais zeltnesis netraucējis, sportists pat palepojas, ka bijis vienīgais desmitcīņnieks pasaulē, kas augstākajā līmenī startēja ar deviņiem pirkstiem.

Par sportista gaitām un pieredzi ASV viņš 2019. gadā izdeva grāmatu angļu valodā “Track and Field Beyond Technique Training” jeb vieglatlētika ārpus tehniskajiem treniņiem. Mērķis bija palīdzēt jaunajiem vieglatlētiem un treneriem būt nedaudz ekonomiskākiem ar savu enerģiju, kā arī efektīvākiem. Beidzot rakstīt, atviegloti nopūties. “Taču man to vajadzēja izdarīt, jo kaut kad bērnībā uz lapiņas uzrakstīju, ka līdz 30 gadiem jābūt grāmatai.”

No Latvijas 2020. gadā atnāca bēdīga ziņa, ka tētis ir smagi cietis autoavārijā un kopšanu uzņēmusies mamma. Bija jādomā, kā apgādāt ne tikai savu ģimeni, bet arī palīdzēt vecākiem. Radās ideja par digitālo platformu kā palīgu jaunajiem treneriem. “Redzēju visapkārt ASV un arī Čehijā, kā agrīnā specializācija jaunus, zaļus bērnus, pirms viņi bija kļuvuši par vispusīgiem sportistiem, jau izžmiedza kā citronus. Ar saviem resursiem un daudzcīņas zināšanām, domāšanu un pieredzi gribēju to salikt vienā digitālā platformā.” Naudu šim projektam un vēl vienam citam pavisam negaidot sponsorējis Šveices beļģis Kristofs Tummers, tagad arī Reiņa draugs, kurš strādā UBS bankā Cīrihē un kuram viņa idejas šķiet vērtīgas.

Kad saņēmis finansiālu atbalstu granta veidā no Eiropas Kosmosa aģentūras, izveidojis lietotni brīvdabas spēlei ar mērķi savienot fiziskus treniņus ar biznesu. “Cilvēks, pabeidzot trasīti, var dabūt atlaižu kuponu picērijā.” Vēl vienam līdzīgam projektam iegūts 20 tūkstošu eiro atbalsts sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu.

Interese par fizisko vingrinājumu lietotni pamazām pieaug. Reinis pats vadījis tās pilotprojektu 15 Valmieras novada skolās, iesaistot 1700 bērnu. “Bērni šo lietotni sporta stundas beigās izmantoja kā fiziskās sagatavotības plāniņu. Tur ir septiņi vingrinājumi, kas jāveic divreiz nedēļā.”

Ideja par bērnu un jauniešu vispusīgu fizisko sagatavotību lēnām, bet atrod dzirdīgas ausis. “Gan Izglītības un zinātnes ministrijā, gan ar visiem ministriem par šīm lietām esmu runājis, un mani jau sāk sadzirdēt. Aicina arī skolas, viņiem ideja patīk. Tāpēc ārzemju latviešiem jāsaprot – ja viņi nav pilnīgi bumbulējuši ārzemēs, var dot Latvijai lielu pienesumu. Varbūt tev nebūs visdārgākais šķiņķis uz maizes, bet tev būs misijas apziņa, un dzīve kļūst bagātāka tāpēc, ka tu kaut ko vari reāli uzlabot un mainīt. Tas nāk lēnām, bet nāk un silda sirdi, kas liek teikt – o, cik labi būt mājās.”

Uzziņa

Atbalsts reemigrantu uzņēmējdarbībai

• 2026. gada plānā darbam ar diasporu reemigrācijas pasākumiem paredzēti 400 tūkstoši eiro (80 tūkstoši eiro katram plānošanas reģionam) uzņēmējdarbības atbalstam. Finansējumu piešķir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) programmā “Remigrācijas atbalsta pasākums – uzņēmējdarbības atbalsts”. 
• Atbalsta summa veidojas no valsts naudas (līdz astoņiem tūkstošiem eiro) un pašvaldības noteiktā līdzmaksājuma, kas katrā vietvarā var atšķirties. 50% no kopējās summas jānodrošina reemigrantam. 

VARAM informācija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild “Mājas Viesis”

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".