Likumiem jāiet līdzi laikam. Saruna ar mežzini Jāni Jaunslavieti

Valsts meža dienestā Jānis Jaunslavietis strādā jau trīsdesmit gadus. Pārdzīvojis septiņas dienesta optimizācijas. Kvalifikācijas pārbaudēs un vasaras sporta spēlēs vienmēr bijis izcils. Viņš saka: "Svarīgi, lai likumi ietu līdzi laikam. Meža kopšana jāatstāj meža īpašnieka ziņā un strādāt ar meža datiem jāapmāca mākslīgo intelektu."

Kā sanācis, ka vienā darba vietā nostrādāti trīsdesmit gadi?

J. Jaunslavietis: Viena un tā pati teritorija manā pārziņā ir visu laiku, bet tā paplašinās. Sākotnēji tie bija 1100, tagad 160 000 hektāru. Tagad kā vecākajam mežzinim man savas apgaitas vairs nav, mans uzdevums ir kontrolēt un metodiski vadīt citus mežziņus un daļēji veikt to, ko kādreiz darīja virsmežniecību speciālisti. Svarīgi ir tas, ka lielā mērā esmu noteicējs pār savu darbu. Pēdējā laikā gan visi esam piežmiegti ar termiņiem – iepriekš atbilde uz iesniegumu bija jāsniedz mēneša laikā, tagad tur, kur nepieciešama pārbaude dabā, ir mēnesis laika, bet tur, kur nav, tikai desmit dienas. Ja iesniegumi nāktu pakāpeniski – viss būtu vienkārši, bet meža īpašnieku aktivitātes ir viļņveidīgas.

Jautāšu vienkārši – kas nospiež sirdi?

Par algu nerunāsim... Smagi ir tas, ka likumdošana neiet līdzi mūsdienu prasībām un veselajam saprātam. Protams, ka starp interešu grupām jāmeklē kompromiss, bet sanāk tā, ka mēs darām to, ko varētu darīt jēdzīgāk vai nedarīt nemaz. Pildām prasības, kas saglabājušās kopš neatminamiem laikiem. Piemēram, meža īpašnieka ziņā pilnībā būtu jāatstāj jautājums par jaunaudžu kopšanu. No vienas puses, valsts ir pateikusi – mēs tajā nejaucamies, bet vienlaikus likums prasa, lai jaunaudžu kopšana tiktu veikta, un mēs tērējam daudz resursu, to pārbaudot. Turklāt pieprasīta ir vienreizēja kopšana, ar ko ir par maz. Kas tālāk? Tas paliek īpašnieka ziņā. Ja tā ir vienīgā kopšanas reize, tas bieži ir bezjēdzīgi, tieši tāpat kā tās pārbaudes. Kopšana ir vajadzīga, taču tai jābalstās uz cilvēku izpratni.

Vai mākslīgas intelekts ar mežziņiem draudzējas?

Tāda doma ir, bet ir daži "bet". Mums ir ļoti daudz informācijas, kas ikdienā nav vajadzīga. Tā ir sarežģīti strukturēta. Ko ievāc inventarizācijas veicējs, mēs to visu uzturam. Daudz informācijas ir pieejams dažādos datu slāņos. Mums papildus jau ierastajām ortofotokartēm, ir redzami veģetācijas, gruntsūdens līmeņu, reljefa un daudzi citi modeļi un slāņi, no kuriem var izsecināt dažādus riskus, taču ir viens "bet". Ir vajadzīgs cilvēks, kas ar to visu strādā. Daudzas bildes ir novecojušas – mēs bieži strādājam ar piecus gadus veciem uzņēmumiem. Ir doma, ka te varētu piesaistīt mākslīgo intelektu, bet pagaidām nesanāk. 

Ar šo informāciju mākslīgajam intelektam ir jāapmāca darboties, bet mums trūkst iemaņu, trūkst finansējuma, lai nodotu programmētājiem pat parastu informāciju. Rezultātā sanāk nemitīgi visu pārstrādāt.

Jā, ģeogrāfiskās informācijas sistēma mums ir uztaisīta laba, labāka nekā iepriekš, kurā bija teksta dati un zīmēts plāns, kas palika nemainīgs, lai gan dabā viss mainījās. Tagad šī informācija tiek uzturēta un aktualizēta. Taču mums ir jādomā, kā dzīvosim ar tiem resursiem, kas mums ir. Katru gadu budžets samazinās. Pagājušajā gadā tikām cauri, optimizējot tehniskos darbiniekus, telpas un samazinot nobraukuma limitus. Mežzinim lielākā daļa lēmumu jāpieņem pēc attēlu analīzes. Bet ko var izdarīt ar četrus piecus gadus veciem datiem? Tāpat jābrauc uz mežu. Gribētos, lai mums būtu jaunāko karšu slāņi un digitāls risinājums.

Vai maksas pakalpojumi situāciju neuzlabo?

Šobrīd VMD nekādus maksas pakalpojumus nesniedz. Maksa par ciršanas apliecinājumu aiziet valsts budžetā, ne mūsējā. Nu jau piekto gadu arī konsultācijas mežā izpaliek – šī joma tagad ir plaukstošs privātais bizness. Firmu, kas dod padomus, kā mežu nocirst, ir daudz, un agresivitāte no viņu puses ir pat kaitinoša. Ir dažādi neētiski paņēmieni, kā tiek izmantotas likumu nepilnības. Piemēram, spēkā ir likuma norma, kas nosaka, ka trīs gadus pēc kopšanas cirtes pēc caurmēra cirst nevar. Tagad ir tā, ka šo caurmēru mēģina paaugstināt mākslīgi, izcērtot tievākos kokus, veicot sanitāro izlases cirti, kur daudz nekā nevajag – izņemt dažus bojātus kokus, un īpašnieks var izpausties, nocērtot to līdz kritiskajam šķērslaukumam. Saka – jā, es plānoju divus kubikmetrus, bet vējš piegāza klāt vēl astoņdesmit. Un konsultanti tajās lietās orientējas labi. Logo viņiem mājaslapā ir apmēram šāds – parādiet mums jebkuru mežu, mēs parādīsim, kā to nocirst! Dara arī tā, ka atstāj starp kailcirtēm šauras starpas, vējš dažus kokus nogāž, un nu jau mežaudze ir zem kritiskā šķērslaukuma un to var nocirst sanitārā kailcirtē. Un saņemt Eiropas Savienības atbalstu audzes atjaunošanai pēc dabas katastrofas. Manuprāt, nekā ētiska tur nav.

Vai cilvēku Valsts meža dienestā netrūkst?

No desmit mežziņiem trīs mums ir pavisam jauniņie. Viņi visu apgūst ātri, ir ļoti atvērti. 

Man patīk, ka jaunie lietas nevelk garumā un nebaidās pieņemt lēmumus. Tiesa, varbūt arī tāpēc, ka nav vēl apdedzinājušies. Mēs esam sasieti ar visādiem regulējumiem, un uz kaut kādas mīnas uzrauties ir viegli.

Kā ar vienu algu varējāt uzturēt tik ielu ģimeni?

Ar diezgan nežēlīgu darbu, pašiem ar savu saimniecību. Savulaik no virsmežniecības paņēmām kredītu govs iegādei. Ir arī savs mežs – glābējs kritiskās situācijās. Pēc gadsimtu mijas iegādājos to, ko nevienam nevajadzēja. Bija jāatjauno, bija jāiegulda, bet šis pasākums kopumā ir ar pluszīmi. Kamēr bērni bija mazi, atvaļinājumi pagāja pa mājām. Tagad jau ir citādi – lielākie bērni var pasaimniekot un palaist mūs brīvdienās. Aizpērn pirmo reizi paņēmu atvaļinājumu visu uzreiz un abi ar sievu aizbraucām ceļojumā.

Esat pārdzīvojis septiņas VMD optimizācijas! Vai nav gribējies aizmukt?

Ne gluži tā, ka mukt, bet kaut ko pamainīt gan. Bet kad izsver visus par un pret... Medusmaize šis darbs nav, bet, ja padomā, tad tajā visā var saskatīt arī dziļāku jēgu. VMD mēs visi esam drusciņ atšķirīgi, bet kopumā draudzīgi, man patīk. Ja neskaita tos divus turbulences gadus, tad dienestā visi esam uz viena viļņa.

Uzziņa

Jānis Jaunslavietis

• Dzimis 1966. gadā.
• Beidzis LLU Meža fakultāti. Studējis gan klātienē, gan neklātienē.
• Pirmā darba vieta – LVMI "Silava", selekcijas laboratorija.
• Tad Zīles, Ērģemes, Valkas mežniecības. Bijis mežsargs, mežzinis, tagad vecākais mežzinis.
• Dzīvesbiedre Ēva ir beigusi angļu filologus. Ģimenē desmit bērni. Visi dzīvo Latvijā.

"Meža attīstības fonds".

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.