Mūsdienu lauksaimniecība atrodas krustcelēs. No vienas puses, nepieciešams ražot vairāk, ātrāk un efektīvāk, lai nodrošinātu pasaules iedzīvotāju pārtikas vajadzības, turklāt iedzīvotāju skaits pastāvīgi aug. No otras puses, arvien skaidrāk redzam, ka šī pieeja nav ilgtspējīga, jo realitātē rada augsnes degradāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņas, kas apdraud pārtikas ražošanas nākotni.

Tādējādi pašlaik veidojas apburtais loks – saprotam, ka nevar kā līdz šim, jo tas ir risks nākotnei, bet nespējam mainīt lauksaimniecības esošo praksi, jo tā ir ļoti dziļi nostiprinājusies gan ekonomiskajās un finanšu sistēmās, gan ieradumos.