Vilis Lauskis (1887–1968) ir spilgts talants Latvijas dārzkopībā. Pēc vairāk nekā gadsimta viņš joprojām ir klātesošs šajā nozarē – viņa stādītie dārzi turpina nest augļus, savukārt dzimtas pēcteči saglabā un attīsta rūpīgā un smagā darbā iedibinātās tradīcijas.

Ziema šogad bija barga. Vairāk nekā piecdesmit dienu ilgs sals, ko pavadīja auksti vēji, daudzviet radīja nopietnus bojājumus augļu dārziem. Visvairāk cieta kauleņkoki – plūmes, ķirši, persiki un aprikozes, savukārt ābeles un bumbieres izrādījās izturīgākas. 

Tomēr paradoksāli – tas, kas nepieredzējušam cilvēkam šķiet katastrofa, pomologam jeb augļkopības speciālistam ne vienmēr ir nelaime. Zinātnieks, kurš visu dzīvi pavada dārzā, uz dabu raugās citādi. Vērojot sēklu dīgšanu, pirmo lapu plaukšanu un jaunu šķirņu attīstību, viņš iemācās uztvert augus kā dzīvu organismu ar savu raksturu un izdzīvošanas cīņu. Latvijas dārzkopības vēsturē viens no spilgtākajiem šīs retās nozares pārstāvjiem bija Vilis Lauskis – pomologs, selekcionārs, pedagogs un aizrautīgs dārzkopis, slavenās ābeļu šķirnes ‘Krapes cukuriņš’ radītājs.