Lupīna ir proteīnaugs, kas audzējams Latvijas apstākļos un izmantojams gan zaļmasas, gan sēklu/graudu ieguvei. Atsevišķos Latvijas reģionos ir sastopamas savvaļā augošas daudzgadīgās lupīnas audzes, bet pēdējā laikā saimniecībās atkal tiek sēta arī viengadīgā lupīna. Lupīnas priekšrocība ir tās piemērotība augt augsnēs, kurās nelabprāt aug lauka pupas.

Šie baltiem vai zili violetiem ziediem ziedošie lauki daudziem ir pārsteigums, jo par lupīnas audzēšanu lopbarības ieguvei Latvijā pēdējos gadu desmitos ir maz jaunas informācijas.

Trūkst reģistrētu herbicīdu

Padomju laiku pētījumos atzīts, ka viengadīgā lupīna ir vērtīgs, proteīnbagāts pākšaugs. Lauksaimniecībā var izmantot trīs viengadīgās lupīnas sugas – balto, dzelteno un šaurlapu lupīnu. Tās visplašāk audzē Vidusjūras reģionā, Dienvideiropā. Visām šīm sugām selekcijas ceļā ir iegūtas bezalkoloīdu formas (maksimāli samazināts rūgtvielu daudzums). 

Rūgtvielu daudzums pa gadiem var nedaudz svārstīties, jo to uzkrāšanos ietekmē ne tikai šķirnes genotips, bet arī audzēšanas apstākļi, piemēram, sausums un karstums veicina alkoloīdu daudzuma palielināšanos. Par bezalkoloīdo jeb saldo lupīnu uzskatāmas tās lupīnu šķirnes, kurās alkoloīdu daudzums ir mazāks par 0,025%.

Pagājušā gadsimta 40.–60. gados par perspektīvāko lopkopībā uzskatīja dzelteno lupīnu, iesakot to audzēt zaļbarībai, skābbarībai, siena miltu ražošanai, kā arī zaļmēslojumam. Dzeltenās lupīnas sēklās ir vairāk proteīna (38–46%) nekā baltās vai šaurlapu lupīnas, arī audzēšanas apstākļu izvēlē tā ir pieticīgāka. Tomēr dzeltenā lupīna nekļuva par vadošo lupīnu sugu, jo lauksaimniecībā arvien lielāks uzsvars tika likts uz lielu sēklu ražu ieguvi un šajā aspektā baltā un šaurlapu lupīna bija konkurētspējīgākas.