Ziedošanas vai upurēšanas tradīcijas sakņojas dziļi senajās dzīvesziņās, un nav nevienas tautas un nevienas pasaules malas, kur to nebūtu. Senlaikos ziedoja, lai gūtu dievību labvēlību, nomierinātu aizgājēju garus, palūgtu svētību, piepildītu vēlmes u. c. Dažas pagāniskās ziedošanas tradīcijas saglabājušās līdz mūsdienām. Kāpēc gan nepalutināt savu Mājas Gariņu vai nepateikt paldies kādas spēka vietas sargātājiem vai dzimtas spēka nesējiem, kas skatās uz mums no mākoņu maliņas? Viņi – tie no netveramās pasaules – arī ir mūsējie!

Ziedojumu vietas neiznīdēt

Mēs nākam no pagāniem, un mūsu senajās tradīcijās ziedojumiem vienmēr bijusi sava vieta, to apliecina arī arheoloģiskie izrakumi. Folklorā, teikās un tautasdziesmās arīdzan par to saglabājušās liecības. Lai arī krustnešiem izdevās baltiem uzspiest kristietību, neoficiāli pagānu ticējumi un paražas turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus. Savu artavu mūsu tāltālo senču tradīciju nīdēšanā deva arī Mārtiņš Luters, kurš paniski baidījās no “raganām”. Nāca Svētā inkvizīcija, kas īpaši aktīva bija tieši reformācijas zemēs. Arhīvos rodami vecie baznīcu revīziju protokoli, kas sasaucas ar ķeceru un raganu medību laiku XVIII gadsimta sākumā. Atnācēji mēģināja lauzt senās tradīcijas, taču – tās neiznīdēt. Daži šī laika baznīcas revīziju protokoli vēsta, ka:

  • Sveiciemā pie Kuiķeles ir ala, kur Bērtuļa dienā ziedojuši naudu, vilnu, lentes, gaļu, kāpostus, karašas utt.
  • Ērģemē mācītājs bieži atradis uz Niklāva kapenēm, kā arī Annas kaplicē naudu un olas.
  • Gulbenē pie Drepša un Būmaņu mājām bijušas ziedojamas vietas. Tur uz pakalniņa zem kokiem bieži atrastas olas un peramās slotas. Gulbenes pārvaldnieks licis tās vietas izārdīt.

Kā mēdz teikt: “Nezāle neiznīkst!” Un arī šodien ir vietas, kur cilvēki atstāj ziedojumus vai, veicot kādu rituālu, saka paldies tās vietas gariņiem.