Joprojām nostalģija pēc zaudētā... No 1961. līdz 1966. gadam būvējot Pļaviņu HES, applūdināja unikālo Daugavas posmu – Staburagu, Pērses ūdenskritumu, Lorelejas klinti, Kokneses pilskalnu, Altenes, Sēlpils pilsdrupas, Lokstenes viduslaiku pils vietu, Mūkukalnu (pilskalns), Kokneses (Krievukalna) baznīcu, tiltu pār Pērsi, Vīgantes parku, daudzas iedzīvotāju viensētas Daugavas abos krastos.

Cieta arī Oliņkalns, sens un dižs senču pilskalns, ko apdzīvoja senie latgaļi no 10. līdz 13. gadsimtam. Tiek uzskatīts, ka te atradās 13. gadsimta sākuma dokumentos minētā Alenes pils, kas bijusi administratīvais centrs Olines zemēm. Mūsdienās pilskalna paliekas ir ar kokiem apaugusi lēzena sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē.

Pilskalnā trenējās alpīnisti

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms applūdināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns – viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, uz kura slejās 20 metrus augstā Andreja klints. Kā radies tās nosaukums? Ir nostāsts, ka senatnē no tās Jāņu vakarā, žēluma un greizsirdības mākts, Daugavā ielēcis kāds puisis, vārdā Andrejs. Interesanti, ka līdz Oliņkalna applūdināšanai stāvā Andreja klints kalpoja par jauno alpīnistu treniņu vietu, 1960. gadā pat ieviesa īpašu balvu