Tuvinieku nāve un pavadīšana ir notikumi, ar kuriem saskaramies teju visi. Kā atvadīties tā, lai tiešām būtu labi padarīta darba sajūta? Lai tas būtu skaisti un jēgpilni, nevis formāli un apgrūtinoši? Uzaicinājām pieredzē un domās padalīties rituālu un mūža godu vadītāju GUNU MEDNI. 

Senlaikos, kad cilvēks nomira, viņu novietoja kādā palīgēkā – rijā, klētī vai šķūnī, un notika vāķēšana, kas ilga trīs dienas un naktis. Interesanti, ka krustabas rīkoja 9. dienā (maģiskie 3-6-9). Un kāpēc bedību godos vāķē trīs dienas? “Tīri loģiski, notiek cilvēka enerģētisko lauku, slāņu sadalīšanās. Redzēju, kā tas notika ar manu vecāko brāli, kā katrā nākamajā dienā pēc nomiršanas mainījās viņa “matrica”. Senajos laikos, caur vāķēšanu, kopā dziedot, dancojot veicināja šos procesus. Ja aizgājis jauns cilvēks, tad notika veļu kāzu rituāls, izpildot dzīves laikā nepiepildīto, un noslēdzas šī sadalīšanās 40 dienu laikā,” Guna atgādina senās tradīcijas.

“Man šķiet, ir svarīgi uzsvērt, ka svēts ir brīdis, kad dzimtā ienāk jauna dzīvība, un tikpat svēts ir tas, kad aiziet. Sabiedrība gadiem nerunāja par to, jo cilvēkiem ir bail no nāves, no nezināmā, un es neesmu izņēmums, tomēr manī notiek pārmaiņas caur redzēšanu un pieredzi, strādājot ar Viņsauli. Skolā par to nestāsta, ģimenē maz…” Labi, ir veļu laiks, gaisā vibrē Šīssaules, Viņsaules un Pārejas tēmas. Parunāsim!