Un tad tā nu esot sanācis, ka par pastnieku tajā vakarā kļuvis pats Staļins...
Lielā mērā Nikolaja Buharina vārds neko daudz vairs neizteic pat pašiem mūsdienu Krievijas ļaudīm. Taču savulaik viņš bija viens no varenākajiem cilvēkiem sestajā daļā pasaules, atrodoties vispirms vienā līmenī ar pašu Ļeņinu un vēlāk arī Staļinu. Viņš bija izteikts boļševiku ideologs kopš pirmajiem padomju varas pastāvēšanas gadiem, aktīvi uzstājās ar uzrunām un lekcijām, allaž nesaudzīgi gānot un graujot partijas ienaidniekus. Vēlāk ne mazāk odiozais un cilvēku asinīs līdz padusēm mirkstošais ukraiņu izcelsmes boļševiks Ņikita Hruščovs esot teicis, ka viņa paaudze uzaudzināta atbilstoši tai “Komunisma ābecei”, kuru uzrakstījis Buharins.
Jaunība bez bērnības
Nikolajs Buharins dzimis 1888. gada 27. septembrī Maskavā skolotāju ģimenē, un par pašu viņa dzīves sākuma posmu avotos nav vēstīts praktiski vispār nekas. No biogrāfu sarūpētā zināms vienīgi tas, ka vecāku profesija un arī viņu revolucionārie uzskati gluži noteikti ietekmēja Nikolaja pasaules uzskata veidošanos. Tēvs Ivans Buharins (1862–1940) absolvējis Maskavas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, savukārt māte Ļubova Izmailova (ap. 1859–1915) izmācījusies Maskavas Pedagoģijas institūtā, un vēstīts, ka abi vecāki intensīvi nodarbojušies ar savu bērnu intelektuālās attīstības veicināšanu.
Gan Nikolajs, gan viņa vecākais brālis jau piecu gadu vecumā mācēja lasīt un rakstīt, un jo sevišķi aizrautīgi tēvs Ivans centās bērnos iepotēt mīlestību uz visu dabisko un zinātnisko, savukārt reliģiju un visas ar baznīcu saistītās lietas nekautrējās atklāti izsmiet. Tā iespaidā mazais Nikolajs jau agri sāka reliģiju uztvert kā neglābjamu cilvēka vājuma, gribas trūkuma un intelektuālās pasivitātes izpausmi, savukārt ateismu uzskatīja par īpašu aktivitāti, kas ved uz vēlamo, turklāt viņam tas šķita arī kā spēka, daiļrades un rīcības apvienotais simbols. Viņaprāt, ateisms cilvēkus spēj atbrīvot no ērtām pasīvajām ilūzijām, liekot pilnā mērā apjēgt, ka allaž jāspēj pašam būt atbildīgam par savu rīcību un likteni. Vēlāk boļševistiskajā Padomju Savienībā šāds uzskats ne gluži visiem šķita pareizs un pieņemams.