18.2 °C
Vasaras gaitā arheologi Balvu novada Baltinavas pagastā apsekojuši četrus līdz šim arheoloģiski nepētītus pilskalnus. Vēsturnieku secinājums: senatnē Baltinavas apkaime bijusi biezi apdzīvotā un, visticamāk, tā arī ir 13. gadsimta Krusta karu laiku dokumentos pieminētā, taču pagaidām nelokalizētā Ābelenes zeme jeb "Abelen".
Izpētes darbi notika Alotāju kalnā, Svātiunes pilskalnā un Puncuļevas I un Puncuļevas II pilskalnos, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesora arheologa Jura Urtāna un arheologa Jāņa Meinerta vadībā. Ar vietējo ļaužu lokālpatriotismu pazīstamā Baltinava mūsdienās ir pati Krievijas pierobeža. Kā stāsta arheologs Jānis Meinerts, Baltinavas apkaimē līdz 2019. gadam bijuši zināmi divi pilskalni, taču pēdējos gados entuziasti, analizējot publiski pieejamos reljefa aerolāzerskenēšanas jeb LIDAR datus, atklājuši vēl divus – Puncuļovas II pilskalnu ap 300 m attālumā no līdz šim zināmā Puncuļovas I, kā arī pilskalnu Svātiunes Zvonu kalnos, kādus trīs kilometrus atstatu no lielā Puncuļovas pilskalna.
Baltinavas senatne
Četri pilskalni tik nelielā reģionā ir liels blīvums, turklāt arheologiem apkaimē zināmas vēl vairākas senvietas. Tā koncentrācija, protams, rada interesi pētniekiem, kuru darbs veikts valsts pētījumu programmas "Letonika" projekta "Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide" ietvaros, mēģināt rekonstruēt senās apdzīvotības ainu šajā Latgales nostūrī. Šoreiz mērķis bijis visos četros pilskalnos veikt nelielus izrakumus, lai noteiktu pilskalnu datējumu. Izmantota arī ģeoarheoloģiskā zonde, kas aizņemta no vācu kolēģiem un sniedz zemes slāņa šķērsgriezumu vairāku metru dziļumā, iztiekot bez lieliem zemes darbiem, kas īpaši svarīgi, pētot pilskalnu nocietinājumu vaļņus.
Vēsturnieki lēš, ka cilvēki mūsdienu Baltinavas apkaimē dzīvo vismaz 2000 gadu.
Obeļovas ezera apkaimē vietējie ļaudis atraduši akmens cirvjus un to fragmentus. Tieši pie ezera meklējama vissenākā apmetne, no kuras arī sākusies Baltinavas apdzīvotība. Arī pie nepilnus piecus kilometrus attālā Svātiunes ezera reiz bijis liels ciems, kas pastāvējis ap tūkstoš gadu, bet varbūt senāk. Arheologs teic, ka, spriežot pēc keramikas lausku atradumiem, sādžas šajā apvidū mēdz atrasties aptuveni tajās pašās vietās, kur reiz bijušas dzelzs laikmeta (ap 500. g. p. m. ē. līdz 1200. g.) apmetnes. Baltinavas pagasts vēl 20. gadsimta 20.–30. gados bijis ļoti blīvi apdzīvots. Baltinaviešiem esot teiciens, ka kaķis varējis pa sētu zedeņiem noiet no Baltinavas līdz Kārsavai. Depopulācija sākusies padomju gados līdz ar kolektivizāciju un viensētu likvidēšanu un turpinājusies arī mūsu laikos.
Puncuļovas pilskalni
Visi četri pilskalni tagad apauguši ar mežu un brikšņiem. Līdz 20. gadsimta pirmajai pusei intensīvi arto, nelielo Alotāju (Avotāju) kalnu uzmērījis vēl pirmskara Latvijas pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš (1892–1942). Tolaik kalns bijis bez apauguma, bet Brastiņā lielu interesi nav raisījis. Arī tagad arheologi nekādas vaļņu, grāvju vai terašu paliekas nav konstatējuši. Iespējams, nocietinājumu sistēma bijusi ļoti vienkārša.
"Pēc atrastajiem dzīvnieku kauliem un keramikas šķiet, ka šis pilskalns varētu būt senākais un jau Krusta karu laikmetā tas vairs nav apdzīvots,"
spriež Meinerts. Iespaidīgākais ir Puncuļovas pilskalns, arī vēl Brastiņam zināms. Ar tā pētīšanu šovasar paveicies – pilskalna plakuma centrā izveidotais 1x2 metru izpētes laukums trāpījis kādas iedziļinātas celtnes stūrim. Atrasti simtiem ripas keramikas lausku, kas ir milzīgs daudzums tik mazam laukumam. Būtiskākais bijis senajiem latgaļiem vēlajā dzelzs laikmetā (9.–13. gs.) tipisko kaklariņķu bronzas piekariņu un citu raksturīgu rotu fragmentu, pat veselas pakavsaktas atradums. Rotas pilskalnos ir retums. Priekšmeti neliek šaubīties, ka tas bijis latgaļu pilskalns ar augstāko apdzīvotību tieši Krusta karu laikmetā ap 13. gadsimtu un agrāk. Pilskalns bijis ļoti spēcīgi nocietināts un dominējis ainavā, jo atrodas uz apkārtnē augstākā kalna. Valnis, mērot no grāvja dibena, bijis 7–8 metru augsts un 4 metrus biezs. Tas vairākas reizes piebērts, uzlabots, lai būtu vēl augstāks. Uz vaļņiem noteikti atradās koka nocietinājumi. "Spriežot pēc analoģijām, tik lieliem pilskalniem vēlajā dzelzs laikmetā vairs nebija stāvkoku sēta, bet jau guļbaļķu kamerveida izbūves ar kaujas eju augšā un, iespējams, arī torņveida būvēm," skaidro vēsturnieks. Konstatēti divi deguma slāņi. Tātad pilskalna nocietinājumi deguši vismaz divas reizes.
2021. gadā LIDAR kartēs jaunatklātais Puncuļovas II pilskalns atrodas netālu. Tas bijis ļoti vienkārši un viegli nocietināts – ar grāvi un valni. Tomēr vienā no kalna daļām ap 40 cm dziļumā konstatēts deguma slānis.
Pagaidām arheologi pieļauj, ka šis varētu būt kāds lielajam Puncuļovas pilskalnam pakārtots nocietinājums vai vieta ar saimniecisku lomu.
Taču tā īsto funkciju grūti noteikt, jo kultūrslāņa un nekādu atradumu šajā vietā nav. Tātad pastāvīgi cilvēki tur nav dzīvojuši.
Svātiunes dīvainības
Svātiunes Zvonu (Svētaunes Zvanu) kalni kā pilskalna vieta atklāta 2019. gadā. Mutvārdu nostāsti vēsta, ka senos laikos tur nogrimusi baznīca, kuras zvanus reizēm varot dzirdēt. Pilskalns veidots kā divu autonomi aizstāvamu nocietinājumu sistēma uz diviem blakus esošiem kalniem. Zemes pārveidojumi kalnā ir lieli. Meinerts atzīst, ka mazākajā daļā izrakumus veikt nav bijis iespējams – tā ir ārkārtīgi aizaugusi, kritalām un bedrēm pilna vieta. Pakalns ir pārāk neliels, lai tajā būtu atradusies dzīvojamā zona, ja nu vienīgi kāda būve. Tikmēr lielākajā Svātiunes pilskalna daļā zemes pārveidojumi veikti plaši, taču it kā pavirši, nepabeigti. Zondējumi uz pilskalna terases metra dziļumā uzrāda degušus koka nocietinājumus. Kultūrslānis ir plāns. Atradumos dažas keramikas lauskas, kaulu fragmenti, apstrādāta krama gabals. Vēstošāks ir dunča maksts gala bronzas apkalums, rotāts ar iesituma līnijām un piekariņš ar četrām bronzas mēlītēm – latgaļu sievietēm vēlajā dzelzs laikmetā raksturīgas rotas fragments.
Arheologu uzmanību vēl piesaistījusi šķeltu akmeņu kaudze pilskalna terasē. Pilnībā attīrīt un izpētīt šo objektu nav izdevies, jo pāri akmeņiem izaugusi pamatīga liepa.
Tā kā atrasti arī sacementējušies māla gabali, tā varētu būt bijusi liela akmeņu krāsns. Savādi vien tas, ka krāsns ir viena un atrodas nevis pilskalna plakumā, kur varētu iedomāties lielāku ēku, bet uz terases. Krāvums ir cilvēka roku veidots. Akmeņi šajā kalnā reiz uznesti ar konkrētu nolūku. Meinerts šo pilskalnu raksturo kā "visai dīvainu". Tas uzdevis daudz pagaidām neatbildamu jautājumu. Kāpēc pilskalns veidots ar vērienu, taču kultūrslānis ir mazs, tātad dzīvots tur pavisam neilgu laiku? Varbūt dzīvošana tajā vietā nemaz nav bijusi galvenā funkcija?
"Liekot kopā visus datus, nepārprotami sāk iezīmēties senais Baltinavas centrs. Blīva apdzīvotība, vismaz divi labi nocietināti pilskalni, bagātīgi kapulauki. Arheologs Juris Urtāns uzskata, ka te varētu būt 1224. gada Tālavas zemju dalīšanas līgumā starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni pieminētais Ābelenes novads. Pie Baltinavas ir Obeļovas sādža, tā ka loģiski. Ābelenes zemes centrs, visticamāk, atradies lielajā Puncuļovas pilskalnā, ko tagad pētām. Bet pilnīgi droši jau nekad to pierādīt nevarēs. Būs, par ko padomāt," teic vēsturnieks, secinot, ka Baltinavā vēl vajadzētu atgriezties.
