4. decembris vēsturē un senās avīzēs. Cīņa par tramvaju uz Bišumuižu

1934. gada 4. decembrī. Pirms 90 gadiem "Jaunākās Ziņas" norādīja, ka Bišumuižas un Ziepniekkalna iedzīvotāji cīnās pret Rīgas pilsētas valdes lēmumu likvidēt 10. tramvaja līniju uz Bišumuižu.

Abu priekšpilsētu delegācijas bija apmeklējušas galvaspilsētas pašvaldību un iesniegušas lūgumrakstu ar 1200 parakstiem. Jau esošās Rīgas Torņakalna līnijas viena sliežu ceļa pagarinājums no Telts ielas līdz Bišumuižai bija atklāts 1910. gada 2. septembrī. Bišumuiža tad bija perspektīvs, zaļš, bet reizē industriāli un urbāni strauji augošs rajons ar vairākām palielām rūpnīcām. Atklājot tramvaja satiksmi, toreiz vēl akcentēja, ka tas cita starpā palīdzēšot Bišumuižai kļūt līdzīgai tādām pilsoniskām pastaigu vietām kā Šmerļa mežs vai Ķeizarmežs (Mežaparks), jo "Bišumuižas līnija pieiet visai tuvu pie mežiem un zaļumiem, kuri netika līdz šim no pilsētniekiem pienācīgi apmeklēti aiz parocīgas satiksmes trūkuma". Taču Pirmā pasaules kara laikā satiksme līnijā pārtrūka, bet pēc kara vairums rūpnīcu darbu vairs neatjaunoja; iedzīvotāju skaits tur samazinājās, un Bišumuiža kļuva vairāk pazīstama kā rajons, kur apmetušies daudzi Rīgas ormaņi. Tramvaja satiksmi, par lielu prieku vietējiem, atsāka vien 1926. gadā. Prieki izrādījās īsi. 

1931. gadā Rīgas pilsētas valde izdomāja likvidēt Bišumuižas tramvaja līniju nerentabilitātes dēļ, aizvietojot to ar autobusu. 

Uzreiz sastopoties ar pretestību, pilsētas tēvi tomēr uz mirkli piekāpās. Kāds bišmuižnieks laikrakstā "Sociāldemokrāts" bija aizrādījis: "Taisnība, ka pa Bišumuižas līniju maz braucēju, bet tas tādēļ, ka no Telts ielas sākas otrs tarifs un, tā kā Bišumuiža un Ziepniekkalns ir strādnieku apdzīvoti rajoni, kuri divus tarifus nevar maksāt, tad pasažieri pie Telts ielas kāpj ārā un iet kājām. Ja tramvajs līdz Bišumuižai maksātu 15 santīmu, bet ne 24 santīmus kā tagad, par ko bišmuižnieki ir arī lūguši pilsētas valdi, tad braucēju būtu diezgan. Bet tagad bišmuižniekiem tramvajs par dārgu." Rajona ļaudis sprieda, ka "pilsētai nenāktos uzskatīt tramvaju tikai kā peļņas avotu, bet vispirms rūpēties par ērtu iedzīvotāju satiksmi". Visas tramvaju līnijas pilsētā nevarot būt vienādi ienesīgas. 1934. gadā "kauja" tomēr tika zaudēta, jo 7. decembrī Rīgas pilsētas valde lēma ignorēt kolektīvo lūgumu – braucēju esot pārāk maz. Ar 1935. gadā 1. janvāri satiksme līnijā tika apturēta. Sliedes gan vēl nedemontēja. Bet 1938. gadā redzams, ka tramvajs uz tām ir atpakaļ. Tā tas kursē uz Bišumuižu joprojām.

Sociāldemokrāts, 1924. gada 4. decembrī

Pie preilenēm. No Naudītes pagasta Jelgavā iebraucis kāds 60 gadus vecs večuks K., kurš nodomājis aiziet uz Marijas ielas pie "meitiešiem". Labi iebrokastojis un gājis arī. Aizgājis, durvis ciet. Nodomājis – vēl par agru. Gaidījis. 

Pienācis kāds jauneklis un noprasījis, ko šis te gaidot. Vecais atbildējis, ka šis pie "preilenēm" nevarot iekļūt. Jauneklis pazvanījis, durvis kā par brīnumu tūlīt atdarījušās, un beidzot vecīts savu mērķi sasniedzis.

Līksmojies pie preilenēm līdz vakaram un tad devies uz staciju. Bet tur apķēries, ka prieki bijuši stipri vien dārgi, jo nav atlicies pat ceļam. Vecais tomēr iesēdies bez biļetes vilcienā, bet Krimūnu stacijā tas izsēdināts no vagona kā bezbiļetnieks un pret viņu sastādīts protokols.