12.3 °C
1854. gada 29. jūlijā. Pirms 170 gadiem trūkumā nonākuša Minhenes tirgotāja ģimenē piedzima vēlākais pedagogs un skolu sistēmas reformators Georgs Keršenšteiners, kurš atzīts par vienu no tām četrām personībām – līdzās Džonam Djūijam, Antonam Makarenko un Marijai Montesori –, kuras veidojušas 20. gadsimta priekšstatus par skolu, skolotājiem un pedagoģijas principiem.
Keršenšteinera ieskatā, skolu galvenais uzdevums ir ne tikai sniegt teorētiska rakstura zināšanas no grāmatām, bet arī izveidot "derīgus valsts pilsoņus", tādus, kas nākotnē spējīgi veikt konkrētus darbus un pienākumus savas valsts un sabiedrības labā. Patstāvīgi domā, zina un prot. Bērnu un pusaudžu intereses un spēju atraisīšanai viņš ieteica pie skolām iekārtot dārzus un darbnīcas, ieviest darbmācību un mājturību, lai teorētisko zināšanu apguve tiktu apvienota ar roku darbu, kas turklāt attīsta praktiskās zināšanas. Veicināms bija arī audzēkņu garīgais darbs. Piemēram, uzdodot aprakstīt vai uzzīmēt, ko skolēns pa ceļam uz skolu redzējis vai kā pavadījis dienu. Un darbu nedrīkst pārvērst par brīvu rotaļu, jo tam jāsniedz konkrētas zināšanas un iemaņas. Bērnam jāredz, kā teorētiskas zināšanas piemērojamas praksē.
Keršenšteiners aizrādīja, ka tā sauktā darba skola, kuras ideju viņš 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta Vācijā virzīja gan kā skolotājs, gan izglītības sistēmas amatpersona, palīdz profesijas izvēlē un veido raksturu.
Profesionāli tehniskās skolas un tehnikumi ir veidojušies, evolucionējot Keršenšteinera idejām par darba skolu. Mācību procesam ideālā variantā bija jānodrošina personības pašrealizācija, jārada darba mīlestība. Pretējā gadījumā audzēknis sāk garlaikoties un zaudē interesi par mācībām. Bet iekaltas zināšanas bez prakses vispār ātri pazūd. Skolotājam reizē jābūt audzinātājam: "Pārāk vienpusīgi ir tie audzinātāji, kuri sekmē tikai prāta attīstību, tāpat vienpusīgi ir tie, kuri tikai rokām dod darbu." Skolai viņš piešķīra nozīmīgu sociālo, audzinošo lomu, kas liek domāt par morāles vērtībām un pasargā no "kaitīgās ielas ietekmes". Pirms Keršenšteinera dominēja ideja, ka skolai jāizaudzina vienkārši paklausīgs un kārtīgs pilsonis, bet viņa teorijā šim pilsonim jau bija jābūt ar pienākuma apziņu, aktīvu pozīciju un gatavību risināt savas valsts politiskos un ekonomiskos jautājumus.
Latvijas Sargs, 1924. gada 29. jūlijā
Briesmīga automobiļa katastrofa notika svētdien uz Rīgas jūrmalas šosejas. Braucot no jūrmalas 9. kilometrā no Rīgas, automobilis piepeši šosejas līkumā sabojājies un uzskrējis uz akmens ar tādu sparu, ka salūzis un ievēlies grāvī. Pasažiers Grīnfelds tika uz vietas nosists, šofers un auto īpašnieks Kublinskis dabūjuši smagus ievainojumus, pie kam pēdējais pilsētas slimnīcā miris. Pasažieri Kļavkalns un Osis dabūjuši vieglākus ievainojumus.
