1224. gada 23. jūlijā. Pirms 800 gadiem šī, iespējams, bija diena, kad Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis parakstīja vienošanos par nesen pakļautās Tālavas letu jeb letgaļu apdzīvoto zemju sadalīšanu savā starpā.
Mūsdienās tās attiecas uz Vidzemes un Latgales ziemeļu teritorijām, bet, no Latvijas viduslaiku vēstures viedokļa, dokuments ir īpaši svarīgs, jo tajā pirmo reizi rakstos nosaukti vairāki Tālavas vietvārdi, kas arī palīdzējuši pētniekiem noteikt šīs senās zemes aptuvenās robežas. Kas attiecas uz datumu, tad pirmskara Latvijas un trimdas laiku jurists un vēsturnieks Arveds Švābe (1888–1959), pētot Stokholmas Valsts arhīvā glabāto dokumentu un analizējot tajā kā lieciniekus piesauktās amatpersonas, lēsa, ka tas parakstīts 1224. gadā laikā starp 21. un 24. jūliju.
Līgumā pieminēts "Astyerwe" – Burtnieku ezers, kā arī ciemi, no kuriem daļa gan laika gaitā izzuduši vai arī vēlākos laikos sastopami tikai kā mājvārdi.
Vēsturnieki pieņem, ka Vidzemē "Gibbe" varētu būt Ģibuļi Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā, "Jovnate" – Lizuma pagasta Jaunatas, "Zurvegale" – Zvārtavas pagasta Cirgaļi, "Gulbana" – Gulbene, "Prebalge" – Piebalga, "Jazoa" – ir bijis Jazavas ciems starp Skujeni un Dzērbeni. Vēl paliek tādas vietas kā Jeie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Metsene, kas acīmredzot atradušās mūsdienu Taurenes, Dzērbenes un Vecpiebalgas apkaimē. Bez nosauktajām līgumā pieminēti arī Adzeles zemes ciemi – "Pornuve", kas atpazīta kā Liepnas pagasta Purnava, "Berezne" – iespējams, Balvu novada Bērzpils, "Abelen" – Baltinavas pagasta Ābeļava un "Abrene" – Briežuciema pagasta Abriņas. Interesanti, ka bīskaps un ordenis teritoriju sadali veicis saskaņā ar tā laika paražu – lozējot liecinieku klātbūtnē. Turklāt saskaņā ar Romas pāvesta rīkojumu bīskapam pienācās divreiz vairāk Tālavas zemju nekā ordenim. Tomēr Zobenbrāļu ordenis ieguva teritorijas, caur kurām stiepās galvenie tirdzniecības ceļi gar Gauju uz Tērbatu un Pleskavu.
Jaunais Zemgalietis, 1924. gada 23. jūlijā
Komunistu niķi. Padomju Krievijas komunisti vēl joprojām nevar atradināties no sava vecu vecā aģitācijas niķa, par katru cenu paaģitēt ārzemēs savai "paradīzes iekārtai" par labu. Tā šinīs dienās kādā mūsu pierobežas stacijā pienāca kāds Krievijas preču vagons ar precēm, uz kura ar lieliem burtiem bija uzkrāsoti dažādi komunistiski lozungi. Protams, ka šādu aģitācijas vagonu mūsu dzelzceļnieki nepieņēma un to nosūtīja atpakaļ uz padomiju. Jāaizrāda, ka šāds gadījums mūsu robežstacijās nav pirmais ar Krievijas vagoniem.