1924. gada 24. septembrī. Pirms 100 gadiem Latvijas iedzīvotāji no rīta avīzēm uzzināja, ar ko iepriekšējā naktī pulksten pusvienpadsmitos Rīgas Apgabaltiesas Krimināllietu nodaļā noslēgusies sabiedrībā daudz apspriestā tiesas prāva pret literātu, mācītāju, sabiedrisko darbinieku un valsts ienaidnieka statusā nonākušo Andrievu Niedru (1871–1942), kā arī viņa 1919. gada pavasarī paralēli Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai Liepājā izveidotās provāciskās valdības ministriem – ārstu Teodoru Vankinu (1873–1947) un juristu Jāni Ansbergu (1866–1936).
Pirmais par "vācu baronu marionešu valdību" dēvētajā Niedras kabinetā bija bijis kara, bet otrais zemkopības ministrs. Visus trīs apsūdzēja valsts nodevībā, ka tie 1919. gada 16. aprīlī līdzdarbojušies vācbaltu organizētajā pučā un Ulmaņa valdības gāšanas mēģinājumā Liepājā un vēlāk bijuši iesaistīti arī Pāvela Bermonta plānos. Prāvas gaitā noklaušināja ap 90 liecinieku, tajā skaitā Kārli Ulmani un vienu no Neatkarības kara augstākajiem komandieriem, ģenerāli Jāni Balodi. Latvijas sabiedrībā attieksme pret tiesāšanu valdīja radikāli atšķirīgi viedokļi.
Nebūt ne visi Niedru un viņa ministrus uzskatīja par nodevējiem, jo reālu ļaunumu 1919. gadā tie Latvijas valstij nebija nodarījuši un vācbaltu varas spēlēs laikā, kad galvenais pretinieks bija Pētera Stučkas lielinieki, tika iejaukti ne gluži pēc savas vēlmes.
Tiesa tomēr atzina trijotni par vainīgiem valsts nodevībā, taču spriedumi bija maigi. Niedram piesprieda trīs gadus cietoksnī, atskaitot četrus ieslodzījumā pavadītos mēnešus. Cietumsodu vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju. Arī Vankinam piesprieda trīs gadus cietoksnī, līdzīgi atlaižot jau "nosēdēto" gadu un divus mēnešus. Viņš vēlāk strādāja par ārstu, vadīja Gulbenes slimnīcu, bet Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Vāciju, kur arī nomira. Ansbergam piesprieda pusotru gadu ieslodzījumā, bet to uzreiz atlaida uz vēl Satversmes sapulces pasludinātās amnestijas pamata. Mūža nogali viņš pavadīja kā advokāts Rīgā.
Jaunākās Ziņas, 1924. gada 24. septembrī
Ierēdņa apkaunošana. 23. septembrī plkst. 11 Kr. Barona ielas tramvajā Nr. 107 (kond. 447) iekāpa kāds policists policijas priekšnieka formā. Kad ierēdnis uzrādīja konduktoram brīvkarti, pēdējais prasīja karti uzrādīt no visām pusēm. Tai pašā brīdī iekāpa tramvajā kāds žīds. Tas tikai izteica konduktoram, ka viņam ir brīvkarte un konduktors kartes uzrādīšanu neprasīja, bet tikai izteicās: "Ir jau labi, kungs." Publika sāka smīnēt, bet ierēdnis nosarka līdz ausīm.