1924. gada 16. oktobrī. Pirms 100 gadiem literāts un literatūrkritiķis Līgotņu Jēkabs "Jaunākajās Ziņās" publicēja pārdomas lietā, kas mēnešiem intriģēja latviešu inteliģences aprindas un arī plašāku pilsoņu loku.

Reklāma

Proti, vasaras sākumā rakstniece Emīlija Prūsa bija vērsusies pret Raini, apsūdzot viņu plaģiātismā. Autorei šķita, ka Raiņa luga "Mušu ķēniņš" aizdomīgi līdzinās viņas lugai "Dzejnieks Sienāzis". Prūsa to bija iesniegusi Nacionālajam teātrim, kuru 20. gadu sākumā vadīja Rainis. Direktors – dzejnieks lugu noraidīja. Turklāt uz 1923. gada Ziemassvētkiem teātra repertuārā parādījās viņa bērnu auditorijai adresētais uzvedums "Mušu ķēniņš". Prūsas ieskatā Rainis bija pārņēmis viņas idejas savā lugā. Pretenzijas autore cēla Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības līmenī, pieprasot goda tiesu, taču absolūtais vairākums bija Raiņa pusē un goda tiesu nesasauca. Pats Rainis jezgu vienkārši ignorēja, acīmredzot uzskatot, ka polemizēt par šo visu ir zem viņa goda. 

Tomēr rudenī kaislības atkal uzbangoja, jo Prūsa pilsoniskajā laikrakstā "Latvis" 12. oktobrī ievietoja rakstu "Rainis – plaģiators?", izklāstot pazīmes, kas, pēc viņas domām, norādot uz ideju zagšanu. 

Raksta nobeigums skanēja izaicinoši: "Es apsūdzu Raini kā rakstnieku un līdzi kā teātra direktoru, ka viņš ir izmantojis teātrim uzticētu manuskriptu savai lugai "Mušu ķēniņš"." Literatūrvēsturnieki noskaidrojuši, ka Rainis drīz pēc tam tomēr nosūtījis protesta vēstuli "Latvim", noraidot apsūdzības, taču "Latvja" redakcija protestu nepublicēja. Līgotņu Jēkabs "Jaunākajās Ziņās" uzsvēra, ka abu lugu vienīgā līdzība ir alegoriskie tēli no kukaiņu pasaules: "Man jāsaka, ka abām lugām ir pilnīgi dažādas idejas, no kādas aizņemšanās vai idejas tapināšanas še nevar ne runāti." Raiņa darbs vairāk tiecoties uz filozofiskiem meklējumiem, uz garīgumu un "gara nemieru", bet Prūsas lugu traktēja drīzāk kā erotisku, mīlai veltītu "flirtiskā jaunkungu un jaunkundžu valodā". Līgotņu Jēkabs tāpat aizrādīja, ka kukaiņu tēlu izmantošana pasaules dramaturģijā nav nekas jauns vai oriģināls: "Vai tiešām Rainim vai kādam citam, kas domātu tādu lugu rakstīt, "kukaiņi" jātapina no Prūsas?" Kritiķa verdikts par Prūsas rīcību bija: "Tā ir iedomība bez robežām." Līgotņu Jēkabs (1874–1942) tomēr bija personība ar lielu autoritāti un viņam nevarēja pārmest arī politisku angažētību. Skandāls ar to arī norima. Laiks parādīja, ka sava vieta latviešu literatūras klasikā ir gan Rainim, gan Emīlijai Prūsai.

"Strādnieku Avīze", 1924. gada 16. oktobrī

Petroleja no kūdras. "J. Z." raksta no Parīzes: Jaunākais atradums ķīmiskā rūpniecībā vēsta, ka petroleja iegūstama sintētiskā ceļā. Ja tā pierādīsies rūpniecībā pielietojama, tad arī Latvijas kūdras purvi pārvērtīsies petrolejas akās, izdegs automobiļos, traktoros, lidmašīnās, rūpniecību motoros. Franči Andri Buržoā un Olivjē izgudrojuši katalizatorus, kuri izgatavo sintētisku petroleju. To destilējot, dabū dedzināmo petroleju, esenci (benzīnu) un smēreļļu. Šīs petrolejas izgatavošanai vajadzīgs tikai ūdens un kaut kāda ogļu viela, tās akmeņogļu pabiras, kūdra. Valdībai, rūpniekiem un ķīmiķiem vajadzētu laikus piegriezt visdzīvāko interesi šim izgudrojumam un tā rūpnieciskai pielietošanai pie mums Latvijā.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.