15.1 °C
1949. gadā dibinātā Londonas latviešu skola ir otra vecākā un otra lielākā šobrīd strādājošā diasporas skola pasaulē. Ilgus gadus tieši šī skola ir bijusi lielākās skolas godā, nodrošinot latviešu bērniem iespēju apgūt dzimto valodu, kultūru un zināšanas par savām saknēm, tā nododot latvietību no paaudzes paaudzē.
Ne viens vien Apvienotajā Karalistē dzimušais skolas absolvents jau pārcēlies uz dzīvi Latvijā, kopā ar ģimeni veiksmīgi integrējoties latviešu sabiedrībā.
Latviešus atšķir pēc ziediem skolotājām
Ir agra jūnija vidus pēcpusdiena Londonas rietumos. Pie ieejas Ukraiņu namā pulcējas saposušies bērni, vecāki un vecvecāki ar ziediem rokās. Dažiem mugurā latviešu tautastērpi vai svētku tērpi, dažiem – vasarīgi šorti un T krekli. Tomēr nevis tautastērpi, bet krāšņie ziedi ir tas, kas atšķir latviešus no britiem, jo tikai latvieši saka skolotājiem paldies, pasniedzot ziedus.
Londonas latviešu skolas mājvieta ir "Daugavas vanagu" fonda (DVF) Londonas nams, kas atrodas nepilnas pusstundas gājiena attālumā, tomēr 9. klases izlaidumam tur vietas pamaz, tādēļ lielākus svētkus ierasts atzīmēt pie senajiem draugiem ukraiņiem.
Šogad skolu absolvē divas meitenes un četri puiši, kuri nekautrējas atzīt, ka priecājas par skolas beigām un par to, ka vairs nebūs valodas mācībstundu. "Vienmēr tā būs, ka priecāsies – es tā izgulēšos svētdienās, un nebūs visi tie mājasdarbi, kas jāpilda!" novērojusi bijusī direktore un skolotāja Avita O’Donella. "Un pēc tam tu viņus redzi atgriežoties. Viņiem ir bijusi iespēja pagulēt to svētdienas rītu, bet drīz viņiem gribas atkal būt daļai no tā visa. Ja tu esi bijis Londonas latviešu skolā, tad tu vienmēr paliec savējais."
Uz izlaidumu ir pulcējusies visa latviešu skola. Paši mazākie skraida zāles aizmugurē, zālē daudzas krēslu rindas viesiem, bet skolas absolventi, kā jau ierasts latviešu izlaidumos, nosēdināti vienā skatuves pusē. Vecākiem un skolotājiem ik pa brīdim acīs asaras. Gan brīdī, kad zālē tiek ienests Latvijas karogs, gan dziedot Latvijas un skolas himnas, gan vērojot sagatavotos priekšnesumus un klausoties pateicības runas. Skolotāji ir pacentušies radīt svētkus, īsti latviskā garā izdekorējot zāli ar britiem neraksturīgajām meijām, un, tā kā šogad izlaiduma tēma ir daba un mežs, tad uz skatuves greznojas papardes un visīstākās sēnes. Uz galda diplomi, pateicības raksti un dāvanas, katram absolventam sagādāts speciāli Latvijā darināts Nameja gredzens.
"Es pat vēl nebiju dzimusi, kad šis viss sākās," atmiņās gremdējas Lolita Bokaldere, kurai šis ir pirmais mācību gads skolas vadītājas amatā. "Esmu lepna, ka mēs turpinām to, kas sākās pirms 77 gadiem. Tagad ir klases, kas runā daudz latviski un ļoti labi runā latviski, bet ir klases, kur varbūt mazāk. Mums Londonas latviešu skolā, protams, ir noteikts, ka mēs runājam latviski. Ja mēs, pieaugušie, neesam klāt, bērni cenšas pāriet uz angļu valodu, bet, ja mēs dzirdam, protams, atgādinām, ka jārunā latviski. Tas tāds nerakstīts likums. Kad skolā sāk iet pavisam mazie bērni, ja viņi nāk no angļu bērnudārza, tad viņiem parādās lielāka interese par valodu, nekā ja viņus nevestu uz skolu. Es uzskatu, ka skola ir ļoti svarīga."
Latviska vide – iespēja satikt sev līdzīgos
Latviska vide ir svarīga arī tādēļ, lai bērni varētu satikt sev līdzīgos, tādus pašus ārzemēs dzīvojošos latviešus, ne tikai savu mammu vai tēti. Skolas vadītājas pieredzē bijuši gadījumi, kad uz skolu atnāk pat cittautieši. "Šogad mums atnāca jauni bērniņi, tur mammai pašai ir saknes, saistītas ar Latviju, un Londonas latviešu skola ir vienīgais veids, kā viņa var izprast tās savas saknes. Ne viņas bērns, bet viņa pati. Un tad nodot tālāk bērnam, jo viņa nav uzaugusi Latvijā, viņai vairs neviena nav. Atnākot uz latviešu skolu, viņa uzzina, no kurienes pati nāk. Viņa arī patstāvīgi mācās latviešu valodu."
