"Daiļradē" šobrīd divās vecuma grupās dejo ap 80 dejotāju. Kā jums veicas ar paaudžu nomaiņu? Vai ir izdevies sadziedēt kovidlaika iecirstos robus?
Es teikšu – mums nav viegli. Esam divu paaudžu – jauniešu un vidējās paaudzes – deju kolektīvs. Mūsu vidējās paaudzes dejotāju bērni tikai tagad sāk ienākt jauniešu sastāvā. Gribu uzsvērt – tie, kas dzied, dejo, spēlē teātri, nodarbojas ar ko citu, ir sabiedrības gaišākie prāti, Latvijas inteliģence. Šie cilvēki, pa dienu noskrējušies vienā vai vairākos darbos, turklāt viņiem parasti ir ģimenes, bērni, vai arī viņi ir vairākos darbos strādājoši studenti, sešos vakarā dodas uz mēģinājumu, kas ir fiziski grūts un ilgst trīs stundas. Laikam jau tā lieta viņiem ļoti patīk! Puišu mums nav maz – viņu ir vairāk nekā 30, tomēr arī "Daiļradē" viņi ir zelta vērtē. Katrs dejotājs ir neaizvietojams.
Ar pēdējo izrādi tagad brauksim uz Amerikas latviešu dziesmu un deju svētkiem, un viens no puišiem paziņo, ka ir iesaukts Latvijas Bruņotajos spēkos. Protams, vērsāmies pie visām institūcijām, lai puisis varētu pabeigt savu darbu, man ir ļoti būtiski, lai mūsu nākamā paaudze izaug tāda, kurai ir svarīgi pabeigt iesākto. Tas nav vienkārši, jo puisis ļoti pārdzīvo, viņš dejo tikai pirmo sezonu, un viņam ir svarīgi piedalīties nākamajos Dziesmu un deju svētkos. Bet viņš saprot arī pienākumu pret savu valsti, viņam ir jādodas dienēt. Būtu jauki, ja viņam ļautu dienestu vadīt Rīgas tuvumā, lai vakaros viņš varētu turpināt dejot.
Kur pati esat smēlusies aizrautību ar deju? Vai jūsu ģimene ir ar to saistīta?
Nē, mana ģimene nav ar to slavena. Ne tētis, ne mamma nav ne dejotāji, ne dziedātāji. Bet maniem vecākiem bija ļoti svarīgi mums ar brāli dāvāt labāku dzīvi. Tā mūs mamma abus ar brāli agrā bērnībā aizveda uz tautas deju ansambli "Dzintariņš", kur mēs arī saslimām ar dejas mīlestību.
Esat dejojusi jau kopš divu gadu vecuma un no 16 gadiem esat deju skolotāja.
Jā, tas bija brāļa pirksts. Mācījos Anrī Barbisa 11. vidusskolā (Rīgas Franču licejā), brālis dejoja tautas deju kolektīvā "Auseklītis". Viņš mani jau divu gadu vecumā aizveda uz skolas deju kolektīvu, tikai pēc tam nokļuvu "Dzintariņā". Toreiz "Auseklīti" vadīja jauna, ļoti atraktīva skolotāja Dagmāra Balode, kura arī jau bija sevi pieteikusi dejotāju vidē, – viņas dejotāji devās tālāk dejot slavenajā tautas deju ansamblī "Dancis". Kad jau mācījos skolā, skolotāja Balode savam darbam meklēja turpinātāju. Acīmredzot bija pamanījusi, ka man ir talants un tā lieta padodas, ka 5.–6. klases, ar kurām viņai veicās grūti, nodeva manās rokās. Tajā laikā mācījos tikai 9. klasē, tomēr jaunieši jau ļoti labi saprotas savā starpā un mani pirmie dejotāji man ir spilgtā atmiņā. Tagad jau viņi dejo vidējās paaudzes deju kolektīvos.
Esat teikusi: "Kovids bija kā postoša vētra, kurā izdzīvojušas tikai stabilās vērtības." Viena no tādām ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kuriem esat virsvadītāja. Kāds ir jūsu viedoklis par to nākotni, par ko reizēm tiek izteiktas diezgan skarbas prognozes?
Pirms iepriekšējiem skolēnu svētkiem bija diezgan lielas bažas, kā Mežaparka estrādi un Daugavas stadionu piepildīs. Jo – nemelosim paši sev – tie skolēni, kas šobrīd mācās 11.–12. klasē, izgāja kovida posmu mazajās klasēs. Bet, ja neuzsāc mazajās klasēs kaut ko nopietnu, tad pusaudžu vecumā jau ir grūti iesaistīties, jo ir jau citas intereses. Arī mēs ansambļos jūtam, ka jaunā paaudze rudenī uz uzņemšanām vairs nenāk tik daudzskaitlīgi. Šis gads bija kā brīnišķīgs atspēriens, kad cilvēki atkal sajuta, ka viņiem patīk dejot. Kovida laiks, vēl vairāk iegrūžot jauniešus virtuālajā pasaulē, Dziesmu svētku kustībai bija ārkārtīgi postošs. Jaunieši tik ļoti ir pieraduši dzīvot un komunicēt virtuālajā pasaulē, ka brīžiem nemaz nezina, kas tajā otrā galā telefonam ir. Sarakstoties viss notiek tik zibenīgi, ka viņi, manuprāt, brīžiem pat neprot sarunāties savā starpā. Viņiem nonākot Dziesmu svētkos, domāju, ka mēs, visa sabiedrība, pamanījām to jocīgo reakciju svētku noslēgumā, kas jau mazliet līdzinājās neirotismam. Jo būt kopā ar tik daudz līdzīgi domājošiem jauniešiem – tas nebija iedomāti, bet pa īstam. Šķita, ka idilliskā pasaule ir beigusies, jo veselu nedēļu viņi bija dzīvojuši līdzīgi domājošu cilvēku vidē, pretī baudījuši īstu skatienu un emocijas. Svētki bija brīnišķīgi.
Vai "Daiļradei" ir arī kādas kopīgas Jāņu svinēšanas tradīcijas? Kā pati savā ģimenē svinat Jāņus? Jums ir arī dēls Jānis (Jānis Pētersons, grupas "Citi zēni" solists. – A. B.).
Mums ģimenē nekad nav bijis Jānis, bet vīram gan bija. Tāpēc, piedzimstot dēliņam, likās tik jauki, ka viņš tiks nosaukts vecvectēva vārdā un mums būs arī pašiem savs Jānis, kuram par godu svinēsim šos latviskos svētkus. Bet, Jānim pieaugot un mācoties sākumskolā, atnākot pie mammas, bija jautājums: visiem maniem draugiem ir vārdadienas, kad man tā ir? Šis ir tāds – diezgan slidens – jautājums, par ko pats Jānis arī laiku pa laikam smej. Jo draugi nāk pie viņa svinēt Jāņus. Bet vai viņi nāk svinēt viņa vārdadienu, ir diezgan retorisks jautājums (smej). Uzskatu, ka mana misija ir iemācīt saviem dejotājiem darināt godus, latviešu svinamās dienas un svētkus. Kopā ar Liliju Liporu un Ilmāru Dreļu 2019. gadā izveidojām izrādi "Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim" – par līdzināšanu, kāzu tradīcijām. Pirms diviem gadiem kopā ar Liporu ģimeni kopā svinējām tradicionālos Jāņus, kad, sanākot kopā "Daiļrades" dejotājiem, agrā rītā izgājām cauri visam šo svētku rituālu ciklam. Tas notika Gaujas krastā, un piedalījās "Daiļrade" kopā ar "Dārdariem", Lilijas Liporas deju kolektīvu. Kad bijām satērpušies tautiskos tērpos un gājām aplīgot saimnieku sētu, iedegt ugunskurus un pūdeli, laist ugunsplostu, vienā mirklī skatījāmies, ka pļavā jau ir trīs simti cilvēku, lai gan bijām domājuši svētkus svinēt tikai pašu lokā. Pašā tumšākajā mirklī pie ugunskura sāka skanēt tiroliešu tautasdziesmas ar visu jodelēšanu, jo no tuvējās armijas bāzes karavīri bija savilkuši baltus kreklus un atnākuši pie mums svinēt, rādot arī savu šīs nakts tradīciju. Tā noslēdzās ar saules sagaidīšanu mūsu uzceltajos augstajos meiju vārtos. Tagad esam nonākuši līdz Jāņu nakts svinēšanas skatuves versijai.
Uzziņa
Deju ansamblis "Daiļrade"
- Ansambli dibinājusi Silva Štelfa; no 2012. gada janvāra to vada mākslinieciskā vadītāja, Dziesmu un deju svētku virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
- Ansamblis sekmīgi konkurē ar tradīciju un pieredzes bagātiem tautas deju ansambļiem, gūstot augstus panākumus deju konkursos un tautas deju skatēs, kā arī pārstāvot Latviju dažādos augstākā līmeņa pasākumos ārzemēs.
- Kopš dibināšanas brīža tas piedalījies visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. "Daiļrades" A un D grupas ir XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku Lielās balvas ieguvējas (2018.), kas ir augstākais Latvijas apbalvojums tautas skatuviskajā mākslā. XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētkos finālkonkursā ansamblis ieguvis 1. vietu valstī, kļūstot par svētku laureātu.
- Deju ansambļa izaugsmi veicinājušas tā mākslinieciskās vadītājas un tādi deju pedagogi kā Andis Staļevskis, Juris Lainis, Andris Bergmanis, Ignats Ančāns, Intars Jundze, Zane Teikmane, Vladimirs Ponomarjovs, Konstantīns Koļesņikovs, Paula Āboliņa un Antons Freimans, koncertmeistari Alvīne Eriņa, Sarmīte Plaude un Jānis Lācis.
- Šobrīd ansamblī darbojas ap 80 dejotāju divās – jauniešu un vidējās paaudzes – vecuma grupās.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu