"viņi to vien dara/ kā ziņo un paziņo". Saruna ar dzejnieci Elīnu Līci

"Dzejoļi par karu ir tiešs šī laika atspulgs, faktiski – neglītā un biedējošā īstenība," saka dzejniece Elīna Līce.

Elīna Līce (1979), dzejniece, mūziķe, dziesminiece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Jūrmalā. Iznākuši divi dzejas krājumi "Tik tuvu pie..." 2008. gadā (kopā ar Andu Līci) un "Redzu" 2018. gadā (nominēts Dzejas dienu balvai). Publicējusies dažādos izdevumos, tostarp "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā" un "Kultūrzīmēs", internetvietnēs "satori" un "punctum". Dzeja lasāma vairākos kopkrājumos, arī prozas un dzejas kopdarbā "Dzejas detektīvi" ("Dienas Grāmata", 2024).

Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem ne tikai autormūzika, bet arī dažādu tautu etniskās noskaņas. Muzicē etnogrupā "Ogas", kas 2025. gadā saņēma "Zelta Mikrofonu" pasaules/tautas mūzikas kategorijā. Dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks).

Jūs rakstāt: "ugunis rokasspiedieni/smaidi sarkani paklāji /apdeguši izsvaidīti ķermeņi". Pirmā daļa – gluži kā par Putina un Trampa tikšanos 2025. gada augustā Aļaskā, otrā – jau par Ukrainas šausmīgo realitāti. Dzejoļi par karu – vai tas ir skumjš mūsu laika īstenības atspulgs? Kā izjūtat to kā sieviete un dzejniece?

E. Līce: Priecājos, ka dzejolis ir tik precīzi nolasījies! Jo patiesi – tas tapa pēc Putina un Trampa tikšanās, un vistiešākajā saistībā ar Ukrainu. Dzejoļi par karu ir tiešs šī laika atspulgs, faktiski – neglītā un biedējošā īstenība, ar kuru īsti nezinu, kā apieties. Ziniet, pēc šī gada Ukrainas labdarības koncerta, kur muzicējām ar grupu, kļuva ļoti smagi ap sirdi. Tieši tāpēc, ka var jau muzicēt, vākt ziedojumus, bet ārprāts turpinās un "lielie spēlētāji", kuru rokās ir tūkstošiem dzīvību – kā daudzkārt jau Ukrainas kara sakarā apliecinājies –, ir tik neētiski. Rodas jautājums: kur ir neētiskuma robeža? Kā var būt, ka politika ir tik uzskatāmi pakārtota darījumiem? Skaidrs, ka jāsaglabā savs iekšējais vektors, taču nevarētu teikt, ka šobrīd notiekošais, tostarp Latvijā, vairotu drosmi. Latvijā merkantilu interešu vārdā tiek apzināti šūpoti pamati. Pārfrāzējot Jaunās Derības vārdus – viņi zina, ko viņi dara. Dažs, kārtējo reizi laimeszemi solīdams, jau lūkojas no priekšvēlēšanu aģitācijas plakātiem.

Kā sieviete mēdzu par šo realitāti arī aizmirst – tie ir tādi kā resursa atjaunošanās brīži. Brīži, kad esmu otram līdzās un atvēlu vietu, laiku kopābūšanai. Tas jau nav iespējams – dzīvot pastāvīgā spriedzes pieslēgumā. Tad tiecos pēc tā, ko reiz dziedāja folkmūziķis Uldis Balodis: "mēs taču varam viens otram vienkārši būt". Šī "vienkārši būt" gan man vienmēr gribas vairāk.

Mūsu iepriekšējā sarunā teicāt: "Man šķiet, mēs pārsvarā domājam daudzpunktēs. Kas, no vienas puses, dod lielāku perspektīvu, bet reizē arī apliecina zināmu nenoteiksmi, neskaidrību par turpmāko. Svarīgi būtu, ka mūsu daudzpunktēs būtu vieta arī paļāvībai." Kādas ir šīs izjūtas šobrīd? Vai daudzpunkšu vietā nav stājusies liela jautājuma zīme?

Jums taisnība. Šobrīd pārsvarā tiek domāts jautājuma zīmē. Dažkārt vēl ar izsaukumu galā. Nereti sašutuma zīmē – ja vien tāda būtu interpunkcijā. Un tad nāk atslābinošā daudzpunkte. Jā, un pa vidu tomēr atrodas vieta arī paļāvībai. Mazāka vieta, nekā gribētos un kā būtu veselīgi.

Vai mūsu valstiskuma apziņa šajos diezgan draudīgajos apstākļos ir pietiekami spēcīga? Kad palasa feisbuku, par to pārņem šaubas...

Valstiskuma apziņu patiesi gribētos redzēt vairāk. Godīgi sakot, arī sevī. Skatoties valdības priekšstāvju izrīcībās, noklusējumos, pieaug nedrošība. Gribas paļauties, bet ir, kā ir. Savukārt spēka stāstus, konstruktīvu redzējumu plašsaziņas telpā sastopam pārāk maz. Tas gan var būt arī stāsts par to, ka darītāji dara, nevis nāk klajā ar kārtējiem paziņojumiem…

Gribas cerēt, ka ar savām balsīm politisko vidi padarīsim uzticamāku, bet tas no sabiedrības prasa spriestspēju, kas gluži vienkārši ir jātrenē. Ko, pēc komentāriem spriežot, daudzi viedokļu izteicēji neuzskata par vajadzīgu. Feisbuka komentāri vispār ir diezgan toksiska vide. Retumis kas vērtīgs. Daļa rakstītāju ar dziļāku domāšanu, šķiet, neaizraujas, tad ir troļļi un vienkārši dziļi nelaimīgie, kam viss šķiet slikti. Var lasīt daudz izgāztu emociju. Pieļauju, kādiem šķiet, viņi šādā veidā par kaut ko cīnās, kaut gan būtībā tā ir tāda dūrīšu vīstīšana krūmos.

Tajā pašā laikā mums ir kaut kas tik vērtīgs kā Jaunsardze, kur bērniem un jauniešiem māca prasmes un atbildību.

Cik radošajā vidē šobrīd vispār ir aktuālas diskusijas par tiešām būtiskām, valsts pastāvēšanai nozīmīgām tēmām? Jo ir sajūta, ka cilvēki ļoti ātri "uzvelkas" – bet par nenozīmīgo – kā bija nesen ar Latvijas literātu vidē plašu popularitāti guvušo domu apmaiņu, cik pamatoti ir pasniegt Literatūras gada balvu Centrāltirgus Gaļas paviljonā.

Būtiska valsts pastāvēšanas tēma, protams, ir arī valoda, par to ir diskusijas. Vēl šķiet, ka tās notiek dažādās radošo "kabatās", proti, savās specifiskajās vidēs. Bet tādas lielās kopā sanākšanas? Nemācēšu teikt.

Uz "uzvilkšanos" mēs esam ļoti naski, taču jāsaka arī, tiekam uz to trenēti. Var jau teikt, ka iekšējs miers ir katra paša atbildība, taču tā ir tikai daļa patiesības, jo tiešām dzīvojam nemierīgos laikos. Domāju, sava daļa atbildības par šo sabiedrības neirotiskumu ir arī masu medijiem – proti, tiek tiražētas satraucošas, bieži vien nebūtiskas ziņas, kam ar kvalitatīvu žurnālistiku nav sakara – tās portāliem ķer "klikšķus". Vai sabiedrība caur to kļūst spriestspējīgāka? Tiek mudināta domāt par lielajiem jautājumiem? Nē taču, notiek gluži pretējais!

Attiecībā uz iepriekšējo LaLiGaBas balvas pasniegšanu, manā redzējumā tomēr nav tik vienkārši. Te parādījās jautājums par rēķināšanos ar dažādu autoru un apmeklētāju estētiskajām jūtām, iespējamo knapināšanos līdzekļu trūkumu dēļ. Un līdzekļu samazināšana kultūrai ir nopietns jautājums.

Vai nākotnē varam cerēt uz jūsu dzejas krājumu? Vai varbūt, sekojot māmiņas, Andas Līces, piemēram, pievērsīsieties arī prozai?

Noteikti! Esmu pievērsusies arī poētiskajai īsprozai un šobrīd ap to čubinos.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam Elīnas Līces jaunākos dzejoļus.

*

viņi to vien dara

kā ziņo un paziņo

norunas atbalsts tramps

norunas atbalss rampas

ugunis rokasspiedieni

smaidi sarkani paklāji

apdeguši

izsvaidīti

ķermeņi

viņi to vien dara

kā ziņo apziņo aizbāžņo

koši no laimes ideoloģijas

apšaubāmu panākumu putekšņiem

viņi tiecas pie starmešiem

lemti civilizācijas izmešiem

*

ko tad

ja sapnis piepeši maina krāsas

ko tad

ja sapnim vairs nav krāsu

ko tad

ja tas pat nav bijis sapnis –

trīc iedomu burbulītis

ko tad

ja tam bija cilvēka vaibsti

ko tad

ja nu vienīgi:

un tad…?

*

Jau kādu laiku

Imanta saistās ar divām

vilciena notriektām meitenēm,

divām durnām pusaudzēm,

kas imitējot drosmi,

atsvieda dārgāko.

Tai vietā vēl ziedi.

Jau kādu laiku

no apziņas iztīrīts

Vanemas Imanta;

un te dzīvoja

mana bērnības dienu

draudzene.

Reiz mācījos te –

augstskolā,

kas izrādījās sveša dzīvei

jau labu laiku.

Un arī šīs sliedes

aizaugs ar laiku.

*

Noskūpsti tumsai pieri –

tumsa tevi neaizliedz,

tumsa mūžīgi pieriet.

Kad piepeši ilgojies

gādības roku,

kādu, kurš uz ceļgala

pašūpos.

Noskūpsti tumsai pieri –

tumsa tevi nenoliegs,

tā pie tevis tiecas.

*

Maigums bez mistifikācijas –

kā kūpoša tase,

vai pārklāta sega

gulošā augumam.

Kā vēlme paauklēt,

it kā viņš vēl būtu bērns,

kam varētu atdot

laikus nesniegto maigumu.

*

gribu par tevi

priecīgus dzejoļus

viss pārējais mums jau bijis

pārējos jau esi bijis

un ne pārāk veiksmīgi

gribu ap tevi

laimīguma abažūru

*

Vīrieša sirds ir tas, kas atrodas

starp vienu krūti un otru,

vienu skūtu un otru nenoskūtu

ādas laukumu,

asu izteiku

un maigu noklusējumu.

Vīrieša sirds ir tas, ko viņš meklē,

bet nepazīst.

Grūti pazīt to,

kas paša neatzīts.

*

Vai nav vienalga,

Ko lampas šogad stāsta?

Es tikai lasu sniega pārslas

un izkūstu,

pirms tām atdzīvojusies sirds.

No rītiem

tu esi kails ķermenis,

kas nevēlas kļūt

pārāk redzams –

ievainojamība un trauslums.

Ķermenis cenšas iznirt no miega –

zivju kustības pret ledus stiklu,

līdz apziņas ronis

izsit elpojamo caurumu.

Diez vai

zemapziņā mītošā pasaule

vēlas tikt izvelta gaismā

pie ķirurģiskiem instrumentiem.

Zemapziņa ir kā nāra –

tai vajag parunāties,

un tikai.

Marts

Cilvēks izrieš sviedrus,

ielas – mašīnas,

bet pavasaris –

priecīgas sejas.

Visiem!

Peroni

I

Viņa atbalsta galvu uz puiša pleca,

viņš nekustoties tur tās rokas

savā saujā.

Tas mirklis šķiet neparasts,

tātad, svēts,

un es nezinu,

kas šai dienā

vēl lielāks būtu ieraugāms.

II

Lūdzu, sarodaties uz perona, pāri,

pieaudziet ģeometriskā progresijā,

izstumjot no sāpīgās apziņas

četru gadu karu, četru gadu nāvi;

balstiet viens otru, neaizsargātie,

lūdzu, pārvariet

ieilgušo cilvēcības sakāvi,

palieciet tikpat skaisti –

mīlestībā neiznīcināmi.

*

ŠĪ tumsa smaržo

pēc bailēm

un sažņaugtām dūrēm.

TĀ tumsa vēstīja

par irstošām

patiesībām.

Bet nākamā

kaut kam

stāvēs kūmās.

Visas citas

burbuļo kaut kur

līdzās.

*

Bērnu badainie ģīmīši

gaida, ka tūlīt kļūsi vesela,

jo tā taču jābūt –

mamma uzlec kājās

pēc jebkuras sirgšanas,

augšāmceļas

pēc lodes izrauta cauruma…

Īstās mammas iemieso superspējas,

bet ar pārējām kaut kas nav kārtībā

pēc likuma.

*

Neskumsti, ka manu krūšu pauguri

ērkšķainas ganības –

tie sīkie ziediņi ir viss,

kas mums vienam priekš otra

vajadzīgs.