Deportācijas. Kāds liktenis bija paredzēts 14. jūnijā aizvesto palikušajam īpašumam?

1941. gada 14. jūnija deportācijas praktiskā sagatavošana tika uzsākta 1941. gada maija otrajā pusē un noritēja lielā steigā.

Raksta pirmpublikācija 2021. gada "Latvijas Avīzē".

Staļinisko deportāciju pētnieki uzskata, ka deportācijas veiktas saskaņā ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Labošanas darbu nometņu un koloniju Galvenās pārvaldes (gulaga) priekšnieka V. Nasedkina sagatavoto un PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas ar 1941. gada 14. jūniju datēto “Pasākumu plānu no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas izsūtāmā speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”.

Lēmums par izsūtīto mantas konfiskāciju un izlietošanu PSRS centrālajās varas iestādēs tolaik pieņemts netika.

PSRS represīvo iestāžu darbinieki sastādīja “pretpadomju elementu” sarakstus, piemeklēja viņiem “naidīgās darbības” un nogādāja uz ešeloniem stacijās, bet Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Centrālajai komitejai (CK), LPSR Tautas komisāru padomei (TKP), Finanšu tautas komisariātam, kā arī citām vietējām iestādēm bija jāizdomā, ko darīt ar deportēto īpašumu.

Trīs saraksti

Slepenajā LK(b)P dokumentā par aizvesto īpašuma uzskaites, sadales un realizācijas organizēšanu tika noteikts: “Lai organizētu un kontrolētu izsūtīto īpašuma realizāciju (..), pie Latvijas K(b)P CK izveidot speciālu komisiju šādā sastāvā: Krūmiņš – LK(b)P CK padomju – tirdzniecības daļas vadītājs, priekšsēdētājs; Ķīsis – LPSR TKP priekšsēdētāja vietnieks; Cinis – valsts drošības tautas komisāra vietnieks; Koroļovs – iekšlietu tautas komisāra pārstāvis; Deglavs – Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs, Tabaks – finanšu tautas komisārs, Paegle – tirdzniecības tautas komisārs.

Ieteikt partijas pilsētu, apriņķu un rajonu komiteju sekretāriem, pilsētu, apriņķu un rajonu izpildu komiteju priekšsēdētājiem izraudzīties no partijas un padomju aktīva pilnvarotos, nodrošinot tos ar izpildu komitejas pilnvarojuma dokumentiem un uzdot viņiem kopā ar pārvaldniekiem, sētniekiem un uzticības personām, kurām izsūtītie uzticējuši viņu īpašuma realizāciju, ne vēlāk kā līdz 1941. gada 17. jūnijam izdarīt dzīvokļu īpašumu pārbaudi un ņemt uzskaitē visu izsūtīto īpašumu, kurš paredzēts uzņemšanai valsts ienākumiem, un nodrošināt tā apsardzību un saglabāšanu līdz realizācijai.”

Sekoja uzskaitījums: “Transporta līdzekļi: automašīnas, motocikli, velosipēdi, ekipāžas, karietes un, ja ir – zirgi, arī liellopi; jaudīgi radiouztvērēji; vērtīgi mūzikas instrumenti: pianino, klavieres, bajāni, pūšamie instrumenti, visi pavairošanas aparāti, rakstāmmašīnas, rotatori; vēsturiski mākslinieciskās vērtības: mēbeles, mākslas gleznas, visu veidu apbalvojumu kausi un citas lietas; vērtīgie materiāli: sudrabs, zelts, platīns izstrādājumos un stieņos, valūta, dārgmetāli, kristāls; dažādu veidu ieroči un to kaujas piederumi, kā arī visu veidu sprāgstvielas; medicīniskie un laboratorijas instrumenti un iekārtas; visa bibliotēka; visi seifi, fotoaparāti un visi to piederumi.”

Atņemtā realizācijai pie pilsētu un apriņķu izpildkomitejām vajadzēja izveidot īpašas komisijas.

Izpildkomiteju priekšsēdētājiem vajadzēja raudzīties, lai izsūtīto dzīvokļus piešķirtu “strādniekiem, atbildīgajiem darbiniekiem un darba inteliģencei”.

LKP CK Centrālā komisija sagatavoja arī pilnīgi slepenu “Izsūtīto īpašuma un saimniecību uzskaites un izmantošanas instrukciju”, kurā bija norādīts, ka komisijas kopā ar uzticības personu sastāda trīs atsevišķus īpašuma sarakstus.

Pirmajā ir personīgais sadzīves īpašums – mēbeles, apģērbs, trauki, produkti un sadzīves materiāli. Otrajā sarakstā dārglietas, dārgmetāli, dārgakmeņi, kristāls, augstvērtīgas gleznas un citi augstvērtīgi mākslas priekšmeti, mūzikas instrumenti, bet trešajā ražošanas īpašums un inventārs – ēkas, lopi, ražošanas inventārs un mašīnas, sēklas materiāls, citi ražošanas materiāli, zeme un sējumi.

Aizzīmogotie dzīvokļi

Pirmajā sarakstā uzskaitīto personīgo sadzīves īpašumu uzticības personai bija jāpārdod “tieši vai komisijas veikalos”, turklāt komisijai bija jākontrolē, lai pārdošana notiktu “par taisnīgām cenām un lai pārdošanas procesā nebūtu ļaunprātību un spekulācijas”.

Pirmpirkuma tiesības pienācās valsts iestādēm un organizācijām. No pārdošanas saņemtais uzticības personai bija jānosūta izsūtītajiem uz to adresi, kuru norādīs Valsts drošības tautas komisariāta orgāni.

Otrajā sarakstā iekļautais pret parakstu bija jānodod apriņķa izpildkomitejas finanšu daļai. Kas attiecās uz trešo, tad, “kamēr jautājums par saimniecības turpmāku izmantošanu nebūs galīgi izlemts, pagastu izpildu komitejām jānodrošina normāla saimniekošana”.

Atbildība par pagaidu saimniekošanu, tas ir, lopu apkopšanu un slaukšanu, piena nodošana un tamlīdzīgi bija jāuzņemas uzticības personai.

Šos norādījumus plaši izmantoja represīvo iestāžu operatīvās grupas, kas 1941. gada 14. jūnijā iebruka izsūtāmo mājās un dzīvokļos.

Piemēram, Andreja Strautnieka, kas dzīvoja Rīgā, Meža prospektā 26 – 4, apcietināšanas protokolā ierakstīts: “Viss īpašums aprakstīts jau agrāk par parādiem.” Par palikušo mantu – divām gultām, diviem krēsliem un diviem veļas skapīšiem – pilnvara tika izrakstīta uz Albertīnes Birzulis vārda. Mārtiņa Sama dzīvoklī Rīgā, Strūgu ielā 3 – 8, kratīšanas laikā konfiscēts radiouztvērējs un rakstāmmašīna. Par Nisona Kleina no Turgeņeva ielas 17 – 1 mantu atņemšanu kratīšanas protokolā norādīts: “Operatīvā grupa šādā sastāvā: priekšnieks majors b. Kiseļevs, Doņiļčenko, Boļ­šaja (neskaidri. – J. R.), Oļehnovičs, Matuļenko sastādīja šo aktu par (..) šādām konfiscētām mantām: firmas “Blitner” pianino, dzeltena ozolkoka bufete, drēbju skapis ar spoguli, radiouztvērējs VEF, spoguļa kumode, trimo, divas ozolkoka gultas. Tālākā kratīšanas gaitā pilsoņa Kleina dzīvokļa koridorā tika atklāta slēptuve, kurā atradās 7 lieli un 7 mazi saiņi (..), kā arī 5 čemodāni ar dažādu manufaktūru un apaviem. Minētais īpašums konfiscēts un nodots glabāšanai pilsonei Kristīnei Bērziņai Tur­geņeva ielā 17. Dzīvoklis ar mantām aizzīmogots.”

Izsūtīto dzīvokļu atslēgas nodeva varas iestādēm uzticamu cilvēku rokās. Piemēram, M. Hohlova, kura dzīvoja Rīgā, Zeļļu ielā 8, 1941. gada 15. jūnijā parakstīja šādu apliecinājumu: “Ar šo es apliecinu, ka esmu saņēmusi no dzīvokļa Zeļļu ielā 8, dz. 3 sešas atslēgas.Viena no tām ir tās istabas atslēga, kuru aizslēdza Valsts drošības tautas komisariāta orgāni. Par to man ir zināms, un es apņemos nevienu šajā istabā neielaist un pati tur neiet. Man ir zināms, ka šīs saistības nepildīšana tiks sodīta ar likuma bardzību.”

Daudzos gadījumos 1941. gada 14. jūnijā aizzīmogotie dzīvokļi un istabas tādi saglabājās visu kara laiku līdz padomju otrreizējai okupācijai 1944. gadā.

Atstātā problēma

No deportēto dzīvokļiem un saimniecībām 1941. gada jūnijā aizveda milzīgu daudzumu vērtīgu mantu.

Skaidrs, ka nedēļā pirms kara saskaņā ar priekšrak­stiem tās realizēt nevarēja. Bija ne mazums gadījumu, kad kratīšanu un arestu laikā visvērtīgāko piesavinājās represīvo iestāžu darbinieki. Vācu okupācijas laikā aizvesto palikušās mantas uzraudzīja dažādas pašpārvaldes iestādes, tomēr arī šajā laikā jautājums par aizvesto mantām nevarēja tikt atrisināts. Tas atkal aktualizējās pēc padomju otrreizējās okupācijas.

1946. gada 4. maija iesniegumā PSRS Ministru padomes juridiskajai daļai LPSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs K. Prieže rakstīja, ka viņa pārstāvētajai iestādei jāsaskaras ar problēmu, kā rīkoties ar īpašumu, kuru atstājušas “administratīvā kārtā uz PSRS aizmugures apgabaliem izsūtītās personas”.

Prieže norāda, ka galvenokārt ir runa par tiem izsūtītajiem, kas nemaz nav tiesāti, kuru manta nav konfiscēta ar tiesas lēmumu un kuri daļā gadījumu vēl ir dzīvi un sarakstās ar tuviniekiem vai paziņām Latvijā.

PSRS Tieslietu ministrijas Kodifikācijas daļas priekšnieka pienākumu izpildītājs V. Hotevs 1946. gada 28. maijā atbild: “Pilsoņu administratīvā izsūtīšana vai izraidīšana no viņu pastāvīgajām dzīvesvietām pati par sevi, kā likums, nav pamats, lai atņemtu viņām piederošo īpašumu. (..) Jautājums par īpašumu likteni, kurš piederējis personām, kuras tikušas pakļautas administratīvajai izsūtīšanai, kurš atstāts viņu pastāvīgajās dzīves vietās, katrā gadījumā atsevišķi jāizlemj saskaņā ar to lēmumu, uz kura pamata šis pasākums ir piemērots.”

Pirmajos pēckara gados LPSR varas iestādes ilgi strīdējās, kā jautājumu atrisināt, un beigās nolēma, ka 1940.–1941. gadā izsūtīto īpašums nacionalizējams.

Arhīva dokumenti liecina, ka piecdesmito gadu beigās no izsūtījuma atbraukušie uzsāka ilgus un neveiksmīgus mēģinājumus atgūt vērtības. Piemēram, arhīvā glabājas reabilitētā pilsoņa E. Girgensona iesniegums un 1958. gada 17. febru­āra LPSR Finanšu ministrijas republikāniskās komisijas lēmums viņa lietā.

Girgensons lūdza atgriezt viņam 1941. gada 14. jūnijā Rīgā, Miera ielā 42, dz. 10a, aresta laikā atņemtās vērtības, starp kurām bija dažādu valstu zelta un sudraba monētas, tostarp 30 zelta dolāri, zelta rotaslietas, sudraba trauki – kopā vairāk nekā 100 dažādu vērtslietu.

Izrādījās, ka vērtības kratīšanas protokolā gan bija ierakstītas, taču zem dokumenta nav neviena cita paraksta kā tikai Girgensona. Neviens nebija parakstījies, ka zelta un sudraba priekšmeti būtu saskaņā ar instrukciju paņemti nogādāšanai uz LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldi. Rezultātā komisija nolēma: “Pilsoņa E. Girgensona lūgumu par īpašuma vērtības atdošanu atteikt.” Vainīgie par E. Girgensona “mantu pazušanā” tā arī netika atrasti un sodīti.