Armands Znotiņš: Prasīt atbildību

Ziņa, ka Dzintaru koncertzālē Starptautiskajā Hansa Gabora Belvederes jauno operas solistu konkursā piedalījās divas dziedātājas no Krievijas, ir vienlīdz derdzīga un nožēlojama, taču diemžēl ne pārsteidzoša. Šim notikumam piemīt juridiska dimensija (kurš vispār šīm solistēm deva iebraukšanas atļauju?), taču nemainīgi aktuāla paliek arī ētiskā dimensija.

Kaut kur tālu prom no Ukrainas un arī no Latvijas dzīvojošie konkursa organizētāji skaidro, ka tā jau ir tikai sacensība starp individualitātēm, un nevajag mākslu jaukt ar politiku, un tas lieku reizi parāda, ka Latvijai jāformulē pašai sava nostāja, jo Rietumeiropas un vēl tālāku reģionu valstis šeit nebūs nekādi padomdevēji. Kādēļ ne, to portālā "satori.lv" jau paudis Kriss Sampsons, publikācijā ""Labais krievs" nebūs nekāds glābējs" detalizēti aprakstot mehānismu Rietumu pasaules paternālismam, tikumsignalizēšanai un pārējām liekulības izpausmēm. Tādēļ jautājums ir par to, ko šeit varētu darīt Latvija un latvieši.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Pirmā tēze – nav vērts lasīt krievu māksliniekiem nekādas lekcijas par morāli. Tas būtu bērnišķīgs līmenis, nevis reālpolitikas nostādnes. Tā vietā noder pavisam skaidrs juridisks kritērijs – ir šim māksliniekam Krievijas pilsonība vai nav. Ja nav, lai tik turpina dzīvot un strādāt ārpus etniskās dzimtenes, kā nu spēj un prot, kur profesionālās un ētiskās mērauklas pret viņu būtu tādas pašas kā pret visiem pārējiem. Turpretī otrā gadījumā, ja viņš grib jebkādu saskarsmi ar civilizēto pasauli, lai atsakās no Krievijas pilsonības un sāk emigrācijā dzīvi no jauna. Lai atsakās no sava smalkā Sanktpēterburgas dzīvokļa, no sava dzīvesbiedra, brāļiem, māsām, vecākiem, skolotājiem, no draugiem un kolēģiem Krievijā, un sāk dzīvi no jauna. Mākslas vārdā, mūzikas vārdā tas taču nebūs nekāds lielais upuris, vai ne tā? Bet, ja kāds tomēr uzskata citādi, lai vācas prom gan no Rietumu koncertzālēm, gan no mākslas kā tādas. Mēs esam to spējīgi pateikt visiem, kas gribējuši apvienot mūziķa darbu ar seksuālu varmācību. Kādēļ gan tagad nevaram spert tikai vienu soli tālāk un prasīt tādu pašu atbildību par agresiju pret Ukrainu?

Rietumu producenti, kuratori, menedžeri sašutumā brēc – kādas mums ir tiesības kaut ko tādu prasīt? Krievu mākslinieki ne par ko nav atbildīgi, arī viņi ir upuri, arī viņiem ir jūtas, un tādā garā. Bet kāda mums daļa par jūsu viedokli? Stāviet klusu! Mums nenāk ne prātā vispār iesaistīties kaut kādās diskusijās ar jums. Un tas pats par konkrētām personālijām Hansa Gabora Belvederes konkursā. Kādēļ tur nevar piedalīties Varvara Ņikišina un Margarita Gušča? Nu, kaut vai tādēļ, ka viņas ir dzīvas, bet Vladislavs Horajs ir miris. Kritis Ukrainas frontē. To der pateikt arī personiski – kamēr notiek karš, Dmitro Popovs šeit ir laipni gaidīts, bet jūs abas ne. Un nevajag te tagad skaidrot, ka patiesībā jūs esat pret teroru, pret karu, pret Putinu. Atstājiet Krieviju pavisam oficiāli un pagrieziet savai iepriekšējai dzīvei muguru.

Otrā tēze – neuzticieties "labajiem krieviem" un viņu aizstāvjiem drošā attālumā no Ukrainas. Ironiskā kārtā to apstiprinājuši arī paši krievi ar bēdīgi slaveno Staļina paziņojumu, ka, padomju valstij kļūstot aizvien spēcīgākai, šķiru cīņa nevis samazinās, bet gan pieaug. Tad nu tā – karam turpinoties aizvien ilgāk un Krievijas Federācijai sabrūkot aizvien uzskatāmāk, tikpat lielā progresijā radīsies arī mākslas darbi par krievu sūro likteni. Un, tiklīdz karš būs galā, uz skatuves atkal parādīsies Ņikita Mihalkovs ar kārtējo filmu par krievu plašo dvēseli un krievu vēsturisko traģēdiju, ko ar lielu sajūsmu uzņems Amerikas Kinoakadēmija, pie Rietumu orķestru diriģenta pults atkal rausies Valērijs Gergijevs, un viņam patiešām ļaus strādāt ar Šostakoviča, Mālera, Bēthovena simfonijām un teikt skaistus vārdus par šīs mūzikas humānismu un apolitiskumu. Neļaujiet sevi apmuļķot vismaz Latvijā. Atcerieties, ka Bēthovena "Heroiskajai simfonijai" nav un nevar būt nekādas saistības ar Krievijas māksliniekiem. Ar Ukrainas mūziķiem gan.