12. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Monarhijas gals Itālijā

1946. gada 12. jūnijā. Pirms 80 gadiem Itālija no monarhijas pārtapa par republiku un pagaidu valsts galvas pienākumus uzņēmās premjers Alčide de Gasperi.

Nākamās dienas pēcpusdienā pēdējais Itālijas karalis Umberto II Romā sirsnīgi atvadījās no karaliskās Kvirināla pils (mūsdienās Itālijas prezidenta rezidence) kalpotājiem un devās uz lidlauku, lai uz visiem laikiem pamestu dzimteni un atlikušo mūžu pavadītu trimdā Portugālē. Umberto karaļa pienākumus bija pildījis tikai 34 dienas, kopš brīža, kad viņa tēvs Vitorio Emanuels III 1946. gada 9. maijā atteicās no troņa par labu dēlam un devās trimdā uz Ēģipti. Vitorio Emanuela atkāpšanās bija neizbēgama – lai arī kopš 19. gadsimta vidus apvienotajā Itālijā valdošie Savojas dinastijas monarhi tradicionāli atturējās no jaukšanās politikā, Vitorio Emanuels bija kompromitējis sevi, sadarbojoties ar Benito Musolīni fašistisko režīmu, ļāvis ievilkt valsti Otrajā pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē un nebija licis šķēršļus Musulīni kursam pat tur, kur viņa stāvoklis un likums to darījis iespējamu. Karaļa dēls Umberto vairākkārt brīdināja tēvu par tādas pakļaušanās riskiem un 1940. gada jūnijā lūdza karali uzlikt veto dučes Musolīni lēmumam pieteikt karu Lielbritānijas un Francijai, taču netika uzklausīts. Daudzi pret fašistu režīmu noskaņoti itālieši Otrā pasaules kara noslēgumā un arī pēc kara lika uz princi lielas cerības, tomēr nozīmīgas Itālijas iedzīvotāju daļas acīs monarhija jau kā institūcija Musolīni laika notikumu dēļ bija zaudējusi autoritāti. Izšķirošs izrādījās 1946. gada 2. jūnijā referendums par turpmāko valstisko iekārtu, lemjot, vai saglabāt monarhiju, vai kļūt par republiku. Par republiku nobalsoja 54,3%, par monarhiju 45,7%. Dalījums bija izteikti reģionāls – dienvidos atbalstīja karali, bet industriālajos ziemeļos, kur kara gados pastāvēja spēcīga partizānu kustība un bija liela kreiso ietekme, republiku. Oficiālā republikas pasludināšana notika 18. jūnijā, tātad dažas dienas pēc Umberto aizbraukšanas. Monarhisti uzskatīja, ka referenduma rezultāti ir manipulēti. Tiem nepiekrita arī Umberto, taču viņš noraidīja piekritēju mudinājumus pārcelties uz Neapoli un pasludināt tur citu valsti, kas būtu nozīmējis pilsoņu karu. Baidoties no monarhijas restaurācijas mēģinājumiem nākotnē, Itālija 1948. gada Konstitūcijā iekļāva normu, kas aizliedza visiem Itālijas vīriešu kārtas troņa mantiniekiem jebkad apmeklēt Itāliju. Norma bija spēkā līdz 2002. gadam. Pēdējais Itālijas karalis Umberto II nomira 1983. gadā Ženēvā Šveicē.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Ziemeļlatvija", 1926. gada 12. jūnijā

Tarzaniāde. Valkas apkārtnes "džungļos" atkal parādījušies "Tarzāni", laikam tie paši, kuri pēc "Ziemeļlatvijas" ziņojuma pagājušā gada rudenī pārvietodamies pa bargo ziemu uz siltākām zemēm, atvadīšanās sveiciena vietā valcēniešiem bija atstājuši tikai salauztas tilta margas. Šajās dienās soļojot pa meža taku, kas no vecā kara tilta ved uz Zāģu dzirnavām, uzdūros uz šādu ainu: pa celiņu, jautri čalodamas kādas vecākas dāmas pavadībā, iet trīs meičas. Te uzreizi zeme sāk dunēt, it kā bifeļu baram lēkšojot un pēc mirkļa uz celiņa dāmām tieši pretim skrien trīs pilnīgi kaili Tarzāni. Meičas, skaļi iekliegdamās, kā izbiedētas irbes iespurdz krūmājā, uz celiņa paliek vienīgi vecākā dāma, kā jau vairāk norūdīta un savā mūžā vairāk ko pieredzējusi, un sirdīgi nospļāvusies sāk "vārdot" bezdievīgos "Tarzānus", kuri nemaz neliekoties traucēties, lepni atmestām galvām nebēdādami par savu kailumu un izbiedētām meičām, aizlēkšo tālāk. No malas noskatoties, jau šī bilde iznāk diezgan komiska, bet jāsaka, kas tas tomēr neatbilst mūsu morāliski ētiskajām prasībām un pašu "Tarzānu" labā man gribētos viņiem ieteikt izvēlēties priekš trenēšanās vientulīgākas vietas, bet ne tādus ceļus un takas, kur pastaigājas publika un kuri vietām vijas tik tuvu gar upi, no vienas puses ieslēgti no stāvas pakalnes, ka kritiskajā sastapšanās brīdī nav arī iespējams ne vienam, ne otram pagriezt ceļu. Un nevar jau arī galvot, ka viņi savā ceļā vienmēr sastaps tādas dāmas, kuras apmierināsies tikai ar "apvārdošanu", bet var jau gadīties arī tādas, kuras pārdrošniekus samizos ar nātrām pa kailiem stilbiem.