Nēģi, ko Latvijā ceļ galdā kā īpašu delikatesi, patiesībā ir viena no senākajām radībām uz Zemes. Tie nemaz nav mainījuši izskatu jau gandrīz 350 miljonus gadu.
Daži zinātnieki uzskata, ka nēģi nav nekādi evolucionējuši, savukārt citi – ka to izmēri ir ļoti mainījušies un agrīnajā pastāvēšanas periodā nēģi bija desmit līdz piecpadsmit reižu garāki.
Nēģi pieder apaļmutnieku klases nēģveidīgo kārtai. Nēģis ir attāls radinieks zivīm, pat neskatoties uz kaut kādu ārējo līdzību ar dažām zivīm. Apaļmutnieku klases radības ieguvušas nosaukumu mutes dobuma struktūras dēļ, kurā nav žokļa. Nēģi ir ļoti daudzveidīga grupa, kurā ietilpst vairāk nekā četrdesmit sugas.
Ja uzmanīgi pavērojam nēģi, tad aiz tā acīm var manīt septiņus caurumus. Tie kalpo dzīvnieka elpošanai, aiz tiem atrodas visai oriģinālas žaunas.
Dažādas krāsas āda
Nēģu vidējais izmērs svārstās no 10 līdz 30 cm. Tie aug visu mūžu, lai gan ar vecumu augšana ievērojami palēninās. Vecākie nēģi var sasniegt pat viena metra garumu. Nēģa ķermenis ir plāns un šaurs, spuras – samazinātas, tās gandrīz nepilda savas funkcijas un ir pat grūti pamanāmas.
Nēģu redzes aparāts ir ļoti neparasts. Tiem ir trīs acis, no kurām divas ir skaidri redzamas uz galvas. Ar acīm nēģi slikti redz, tomēr tās pilda savas funkcijas. Trešā acs evolūcijas laikā gandrīz ir zaudēta: tā atrodas galvas vidū, tuvāk tās malai.
Nēģiem nav kaulaina skeleta, viss ķermenis ir veidots no skrimšļiem, tādēļ nēģi ir ļoti elastīgi. Ķermeni klāj slidenas gļotas, kas pasargā nēģus no iespējamiem plēsējiem: gļotas neļauj ienaidniekam spēcīgi satvert īpatni.
Nēģiem nav zvīņu. Ķermeņa ādas krāsa atkarīga no vietas, kur dzīvnieks mīt: upes nēģiem āda ir pelēka vai tumši zila, savukārt jūrā mītošajiem nēģiem ķermeņa korpuss visbiežāk ir bronzas krāsā. Dzīvnieka vēdera nokrāsa var mainīties no baltas līdz pat netīri pelēkai.
Dzīvajai radībai nav žokļu, un mute ir kā piltuve, kas izraibināta ar maziem, bet asiem zobiņiem visā mutes laukumā. Tā darbojas kā piesūceknis. Arī uz nēģu mēles ir līdzīgi zobiņi.