Cilvēks. Gaišreģis Briškens. Šķiet, vēl nav piedzimis tāds politiķis, kuram nepatiktu griezt lentītes un teikt svinīgas runas kāda jauna objekta atklāšanas pasākumā.
Tas nodrošina publicitāti un it kā rada padarīta darba sajūtu. Te beidzot ir iespēja demonstrēt, ka ministra krēsls nav velti deldēts, solījumi tiek pildīti, iedzīvotāji var baudīt pūliņu augļus un novērtēt to ar savu balsojumu nākamajās vēlēšanās. Kaut kur fonā gan parasti skan iebilde, ka konkrētajam ministram te nav īpašu nopelnu – to virzījuši un īstenojuši pavisam citi, viņš tikai nonācis pie varas īstajā laikā un īstajā vietā. Vai arī... neīstajā, kā tas noticis ar "progresīvo" satiksmes ministru Kasparu Briškenu.
Neviens jau viņam nespieda tik aktīvi izmantot jaunos "Vivi" vārdā nosauktos vilcienus savām PR vajadzībām, bet kā tad neizmantosi tik labu iespēju, zinot, cik ilgs un mokošs daudzu gadu garumā bijis to ceļš uz Latviju, un nu beidzot tie ir klāt. Ne tikai ministrs Briškens, bet viss "progresīvais" soctīklu burbulis 15. decembrī mutuļoja, priecājoties par "ērtajiem, klusajiem, ātrajiem vilcieniem" un "jaunu lappusi Latvijas mobilitātes vēsturē", ko atvēruši tieši "Progresīvie". Iespējams, Briškenam tomēr bija radusies kāda nelāga priekšnojauta, jo viņš tviterī ierakstīja neparastu, bet –tagad jau var teikt – gaišreģa cienīgu tekstu:
"Šorīt pamodos no sava pirmā politiķa murga – ierados uz staciju, devu runu, bet vilcienu nevarēja iedarbināt. Paldies visiem darbiniekiem par pirmo un ne pēdējo veiksmīgo jauno elektrovilcienu braucienu.
Tas ir Jūsu nopelns!" Veiksmīgo? Tātad tas, vai nokļūsi galamērķī, būs atkarīgs no veiksmes? Un kāpēc gan jaunam, pusgadu iemēģinātam vilcienam varētu rasties problēmas ar iedarbināšanu?
Murgs sākās jau pēc pāris dienām, kad atklājās – viens jaunais vilciens salūzis. Tam konstatēta strāvas noņēmēja darbības nepilnība un bijušas problēmas ar durvju atvēršanu. Bet tas bija tikai sākums! Līdz ar gada sākumā uznākušo pirmo bargāko salu 2. janvārī dažādas problēmas (biežāk – izlādējusies akumulatora baterija) tika konstatētas jau pieciem vilcieniem. Nu tie iziet no ierindas gandrīz katru dienu. Pasažieri salst kaut kur ceļā, reisi pārcelti vai vispār atcelti. Brauciens ar vilcienu kļuvis par tādu kā laimes spēli. Ministrs aizvadītajā nedēļā gan šaudījās kā atspere, lai parādītu, ka viņš kaut ko dara, bet lielas jēgas no šīs aktivitātes nebija.
Skaidrs, ka pašlaik PR nolūkos jau labāk būtu no šīs tēmas attālināties, izvilkt priekšplānā citus atbildīgos, bet izdarīt to nav tik vienkārši. Ņemot vērā, ka arī citās satiksmes jomās neiet spīdoši, tāpat nebūšanas saistītas arī ar "Rail Baltica" būvniecību (te gan Briškenam ir daudz nopelnu kā ilggadējai šī uzņēmuma vadošai amatpersonai) un citur. Pašlaik vienīgais glābiņš ir partijas biedru uzmundrinājumi, lai cik absurdās formās tie parādītos, kā Saeimas deputāta Ervīna Labanovska tviterieraksts: "Apbrīnoju Briškena darba tempus, vērienu un enerģiju. Tā turpināt."
Neziņa. Pazudušās Annas lietā neskaidrību vēl daudz
Aizvadītajā nedēļā Valsts policija beidzot viesa skaidrību par aizvadītā gada 2. novembrī automašīnā mežā atrastā zīdainīša nāvi – ekspertīzē konstatēts, ka pazudušās Annas Jansones meitiņa ir mirusi no pēkšņas nāves sindroma.
Annas vīrs Juris Evertovskis atzinis, ka tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens viņam savā ziņā nācis kā atvieglojums, jo tas parāda, ka Anna meitiņai neesot neko sliktu nodarījusi.
Bērnu tas neatdos, bet tas esot labākais, kas varēja izrādīties.
Taču neskaidrs paliek jautājums, vai Annai, kurai jau pirms dzemdībām bija konstatētas psihiskās veselības problēmas, tās nav saasinājušās pēc pēkšņās meitiņas nāves un tas bijis iemesls, kāpēc viņa joprojām nav atgriezusies pie savas ģimenes (ja ir dzīva, kā to cer viņas vīrs).