Mākslai ir liels spēks
MARIJA ZENKOVA ir ukraiņu māksliniece, Kijivas Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina akadēmijas lektore, gatavojās aizstāvēt disertāciju par vizuālās mākslas vēsturi, taču karš izjauca aizstāvēšanu un pārcēla to uz nenoteiktu laiku.
"Pirmajā izstādē Latvijā "Karš un miers" vēlējos parādīt labo un dzīvi apliecinošo. Patiesībā tikai kopš kara sākuma sapratu, cik ārkārtīgi mīlu savu valsti. Līdz tam man nebija īsti aktīvas nacionālas pozīcijas, tagad ir savādāk – ļoti mīlu Ukrainu, ļoti lepojos ar valsti un mūsu cilvēkiem. Varu pat teikt, ka tagad katrs manas dzīves mirklis ir veltīts Ukrainai un mūsu cilvēkiem. Izjutu lielu satricinājumu un pašreizējā kara laikā, daudz ko pārdomājot, man kā māksliniecei un cilvēkam apziņa par katra dzīves mirkļa un mīlestības vērtību ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Mīlestība, kas izpaužas detaļās – dzimtās ainavas no bērnības, ziedi no vecmāmiņas dārza, ikdienas rūpes, jautras bērnu rotaļas un skaisti cilvēki apkārt – tas viss atspoguļojas gleznās," teic māksliniece.
Vēl tikai līdz 22. augustam "Ukrainas mājā Latvijā" atvērta ukraiņu un latviešu mākslinieku izstāde "Lūgšana par Ukrainu", tās kuratore ir Marija Zenkova. Viņas glezna "Nepieskarieties" 24. augustā, Ukrainas Neatkarības dienā, piedalīsies izsolē Ukrainas atbalstam.
Kultūra ir kaujas lauks
OKSANA ŅIKITJUKA, dziedātāja: "Līdz šim ukraiņi un latvieši viens par otru zināja pārāk maz, gandrīz nemaz, tas ir iznākums padomju sistēmas īstenotajam plānam. Ukraiņi tikpat kā neko nezina par latviešu kultūru, latviešu mūziku, latviešu komponistiem, varbūt tikai dažas pamatlietas. Tieši to pašu līdz šim varēja teikt par latviešiem. Ja nebūtu aizsācies karš, Latvija neiepazītu ne ukraiņu kultūru, ne valodu, ne mūsu mūziku. Tagad esam nokļuvuši šeit un ir laiks vienam otru iepazīt, turklāt īstais laiks krievu komponistus nomainīt ar ukraiņu komponistiem, kurus jūs taču līdz šim nemaz nepazināt.
Kultūra ir kaujas lauks, ir tik daudz stāstāmā, arī tik daudz izcīnāmā, īpaši runājot par krievu kultūras dominantes izskaušanu, krievu mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu, arī Kijivas Konservatorijai būtu jābeidz saukties krievu komponista Čaikovska vārdā. Tādu izcīnāmo kultūras kaujas lauku vēl ir ļoti daudz, un, ja Latvija ģeogrāfiski un vēsturiski Ukrainai ir tuvu, jo arī jūs bijāt daļa no Padomju Savienības un jums nekādi papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi, tad tālākās valstis kā Itālija, Francija, Spānija joprojām daudz neizprot, un daudzviet krievu kultūras maigā vara liekas pieņemama. Viņi nespēj izprast šīs maigās varas – kultūras – patieso būtību, cik daudz dzīvību tā iznīcinājusi. Pēc koncertiem daudzi eiropieši ir neizpratnē, jautājot, kā gan iespējams noliegt krievu kultūru, apgalvojot, ka karu vedot tikai politiķi un tas nemaz neesot krievu tautas karš. Nē, tā nav tikai politika, turklāt aiz krievu kultūras plūst daudz asiņu.
Mūsu, to mūziķu, kuri šobrīd neatrodas Ukrainā, uzdevums ir skaidrot šo patiesību, turklāt – nespēlējot Čaikovski un nepiedaloties projektos, kuri tiek organizēti ar Krievijas finansiālo atbalstu."
Oksana Ņikitjuka ir arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" soliste, uzstājusies arī ar "Sinfonietta Rīga", turpina regulāri koncertēt Ukrainā un repertuārā pamazām iekļauj latviešu komponistu darbus.
"Mani pārmainījis karš"
SOFIJA MEĻŅIKOVA, režisore, dramaturģe un galvenās lomas atveidotāja "Dirty Deal Teatro" dokumentālajā ceļojumā "Drāmas karaliene" ("Drama Queen"): "Esmu priecīga, ka varu veldzēties šajā jaunajā, iepriekš nepazīstamajā mākslas pasaulē, un esmu sākusi atšķirt latviešu un ukraiņu mākslas mentalitātes dažādību. Harkivā tādu iespēju man nebija, tur vārījos "pati savā katlā", pati savā pasaulē, kas nepletās ārpus Ukrainas robežām. Nekad agrāk nebiju bijusi Eiropā, Latvija ir pirmā valsts, kur esmu nokļuvusi ārpus Ukrainas, agrāk gan apciemoju radus Pēterburgā. Atrast patvērumu tieši Latvijā man ir ļoti nozīmīgi, tā ir jaunas kultūras atklāšana – izstādes, teātri, mākslas galerijas, to ir tik daudz, un tas ir brīnišķīgi. Izrādē stāstu, kā jutos, kad devos bēgļu gaitās, kā jutos, kad ierados Rīgā, par visu to, kas ar mani notika šeit, Latvijā; stāstu par to, kā mani pārmainījis karš, kā mani pārmainījusi Rīga, stāstu, kāpēc esmu tieši šeit. Stāstu par to, ko karš nodara bēgļiem. Par to, kādus cilvēkus esmu satikusi Latvijā, par visiem tiem, kas man palīdzēja, un arī par tiem, kuri nepalīdzēja."
Ukraiņu autoru dzeju Māras Poļakovas atdzejā
Ļuba Jakimčuka
kad viņš beidzās
ēdiet maizi no graudiem, kas auga
zem debesīm raķešu cauraustām
te būs zivis un mīdijas
jūrā peldējušas kopā ar karakuģiem
te būs 2022. gada ražas vīns –
šos vīnogulājus atsaitēja, kamēr apkārt šāva,
kamēr mūsu nevainīgajiem ienaidnieki sasēja rokas
tepat skraida bērni, kas uzauga bez elektrības
uzauga augstceltņu un skolu patvertnēs drēgnās
un nevajag patosa pilnās frāzes, ka bērni ir ziedi
jo istabas augi ziemas vakaros aizgāja bojā
bez siltuma un gaismas, bez aprūpes
bet mūsu bērni iemācījās augt zem betona, dziļumā
iemācījās dzīvot priekšnamos un vannasistabās
kad viņš beidzās
mēs visi izgājām ārā
stāstījām cits citam
kā bija dzīvot
zemē, ko dronē un raķetē
kā bija dzīvot
bezelektrības, bezūdens zemē:
atgriezties veikalā trīsreiz
lai noķertu laiku bez trauksmēm
iet uz frizētavu divreiz
otro reizi, lai pabeigtu griezt
kad pieslēgta elektrība
kā bija dzīvot tikai ar ticību
ka ienaidniekus nogalināsim līdz pēdējam
un apskausim katru no draugiem
mēs izgājām ārā, dzērām skāņu vīnu
visu laiku atskatījāmies un saucām bērnus
lai neaiziet pārlieku tālu
jo īpaši mežiņā ne
2022. gada 22. decembris, Kijiva
Maksims Krivcovs
(dzimis 1990. gada 22. janvārī – nogalināts 2024. gada 7. janvārī)
Mana galva ripo starp koku joslām
kā vējritenis
vai futbolbumba
manas rokas norautās
pavasarī izplaucēs vijolītes
manas kājas
izvazās suņi un kaķi
manas asinis
izkrāsos pasauli jaunā sarkanajā
Pantone cilvēka asinis
mani kauli
iejauksies zemē
izveidos karkasu
mans sašautais automāts
sarūsēs
nabadziņš
manas maiņas drēbes un ekipējumu
atdos jauniesauktajiem
kaut ātrāk nāktu tas pavasaris
lai beidzot
varu uzplaukt
būt vijolīte
2024. gada janvāris, frontē
Saulespuķu ceļš
Labdarības biedrība "Tavi draugi" kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā jau trešo gadu 24. augustā, Ukrainas Neatkarības dienā, rīkos gājienu "Saulespuķu ceļš". Tas sāksies plkst. 11.30 pie Brīvības pieminekļa un dosies uz Vērmanes dārzu. Gājiens veltīts Ukrainas nepagurstošajai cīņai par brīvību un ikvienam Ukrainas civiliedzīvotājam Latvijā, tā dalībnieki laipni aicināti paust atbalstu Ukrainai ar saulespuķēm un Ukrainas simboliku.
* Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka
Aptauja
Cik bieži lasi/klausies tiešsaistes mediju LASI.LV?
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
18.1 °C
