11 °C
Nesen LTV piedāvāja Dzidras Ritenbergas režisēto filmu "Valsis mūža garumā", kura uzņemta 1990. gadā un kurā skatītāji varēja sekot līdzi lieliskajai Astrīdas Kairišas un Baibas Brokas aktierspēlei.
Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem kopš tās uzņemšanas filma joprojām rada smeldzi – bēgļu laivas, ko jūrā saspridzina, sliedes, pa kurām skrien jauna meitene, – no lopu vagoniem birst izsūtīto mestās zīmītes. No tāda kā attāluma veroties, filmā uzburta pasaule, tas, kas noticis ar cilvēkiem un vidi pirms un pēc okupācijas – vieglā ballītes gaisotnē, smagās atmiņu epizodēs laiks, kas zudis uz neatgriešanos.
Jā, ko nu tik senu kino pieminēt, dzīve uz kamiešiem nes dažnedažādas pārmaiņas un aicina ne tik daudz trenēt pašsaglabāšanās instinktu, cik lietot simbolus, kas atraisa jaunas izjūtas un rada kaisli pret mākslu ik mirkli, ik stundu. Vienalga, galvenais ir būt oriģinālam un izcelties. Laiks kā atvērtas durvis, ikdienas māksla siro pa sociālajiem tīkliem, visi kļūst aktieri un skatītāji, pat visbēdīgākos notikumus ietērpjot košās izrādēs, spēja manipulēt ar cilvēka prātu ir acīmredzama, absurda izrāžu sērijas seko cita citai un rezultātā visi diskutē cits par citu, pazaudējot diskusijas jēgu. Kroplā veidā var rādīt jebko, argumentējot baltu nosaukt par melnu un otrādi. Virtuālā vide ļauj ieslēpt sižetos ne tikai reklāmu, bet arī maskē reklāmas zemtekstus. Uzfilmē, un gatavs!
Filma par attiecībām ar pagātni atgādināja ko vairāk nekā diskusijas par mākslas un varas saplūdināšanu, visatļautību, ņirgāšanos par cilvēkiem, neuzņemoties atbildību, vienkārši nodēvējot to par mākslu. Šajā filmā, kas tapusi Atmodas laika sākumā, ir viss – bailes un izmisums, atsvešinātība un mīlestība, skaudra un kaila patiesība, nevienu nekariķējot.
Atsaucot atmiņā deviņdesmitajos gados valdošo noskaņojumu sabiedrībā, bailes nekur nav zudušas, ja nu vienīgi mainījušas lokāciju – baidīties tikt apsmietiem, kļūt par simbola sastāvdaļu pret paša gribu, pildīt varmākas un upura lomu vienlaikus. Šobrīd robežlīniju nojaukšanā starp mākslu un mākslas patērētāju nav atbildīgā, nav vainīgo, viss ir māksla un nemāksla kopā. "Valsis mūža garumā" ir daudzu cilvēku radīta māja, īsta un bez slēpšanās.
Par vēstures notikumiem, kas spoguļo Latviju pirmskara periodā, atgādina dzejniece Broņislava Martuževa, kura 8. aprīlī svinētu savu 100. dzimšanas dienu. Nacionālās Pretošanās kustības dalībniece, represēta, izsūtīta uz Sibīriju, apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, baiļu un varonības simbols laikā, kad valda neierobežota vara. "Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs?" 1947. gadā dziedāja visi Drustu un Dzērbenes partizāni. Vārdu autore piecus gadus pavadīja mājās, slēpjoties pagrabā zem grīdas: "1951. gada 14. februārī mani atrada. 1956. gada augusta pirmajās dienās atgriezos Latvijā ar aizpampušu seju, strutojošām acīm, tuberkulozi atklātā formā, distrofisku sirdi un traumētu psihi."
8. aprīlī dzimis dzejnieks Leonīds Breikšs, vārdu "Svēts mantojums" autors. Pēc Latvijas okupācijas Leonīdu Breikšu 1941. gada 17. aprīlī apcietināja un deportēja uz PSRS, kur kopā ar aptuveni 900 apsūdzētajiem Latvijas pilsoņiem ieslodzīja Astrahaņas izmeklēšanas cietumā. 1942. gada vasarā, pārvedot uz citu ieslodzījuma vietu, dzejnieks smagi saslima un mira.
Neraugoties uz ļaužu prātos iedēstītajām ideoloģijām, kas pusgadsimtu vijušas ciešas virves visām mākslām pāri un jau pasen atrisušas, abi šie dzejnieki, pazemoti, fiziski izmocīti, simbolizē gan garīgo, gan fizisko spēku stāvēt pāri uzspiestai upura lomai. "Bailīgums ir visu vergu zīme, un nedrošība ir visu vergu karogs," šie Breikša vārdi atgādina nebaidīties, nekļūt par vergu sev pašam un neļauties pazemojumam.
Drosme izsmiet un pakļaut muļķības slavinājumam jebko un jebkuru – cilvēkus, notikumus, fotogrāfijas, gleznas, Dievu un dievības ieskaitot – ir maldinoša varonība. Mākslā drīkst visu. Brīvībā, tāpat kā apspiestībā, cilvēks ir viens ar sevi, un laiks mākslinieku nepadara augstākstāvošu par tautu, nāciju, līdzcilvēkiem.
