Pēc sirds patikas izbaudījusi Jāņus pie jaunākās māsas Stelpē, aktrise Olga Dreģe atgriezusies savā Dzirciema dzīvoklī. Pa devītā stāva logu vēro, kā no Rīgas lidostas paceļas lidmašīnas, un pārdomā, kas pašas dzīvē vēl darāms. Jo tas laika sprīdis, kas atvēlēts, ir tik īss, viņa ne vienreiz vien bilst sarunā.
Intervijas pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesis" 2022. gada jūlijā.
Likteņa brīdinājums nācis pērn izrādes “Smiļģis” mēģinājumu laikā, kad pa ceļam uz teātri saļimusi pie 1. slimnīcas žoga. Nākamajā dienā atkal devusies uz darbu, jo aktieri jau neslimo. Tā mācījis Eduards Smiļģis. Tagad aiz muguras operācija, vajadzētu vēl vienu, bet nav kas pārliecina… Pat Ausmas Kantānes rājiens, lai taču nebaidās, nelīdzējis. Ausma nu aizsaulē, turpat aizsaukti vēl daudzi tuvi kolēģi, draugi, paziņas, saraksts veidojas garš, kas arī liek pārcilāt savu laiku uz šīs zemes.
Satikšanās mums nolikta aktrises iecienītajā pastaigu vietā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, kur rozes zied pilnā krāšņumā. Laipna kasiere, atpazinusi mākslinieci, pat neiekasē naudu par ieejas biļeti. Kā savās atmiņās teicis aktrises teātra krustdēls Varis Vētra – Olga visiem patīk.
Ir tāds paņēmiens – sarakstīt darāmos darbus uz lapas. Vai jums jau ir savs sarakstiņš?
Saraksts ir manā galvā, jo man ir fenomenāla atmiņa. Uz “Dailes kanonu” no jauna iemācījos četrdesmit Broņislavas Martuževas dzejoļus un gandrīz vai vienīgā runāju bez špikera. Zinu no galvas tūkstošiem dzejoļu un arī lugu tekstus. Man kā kompjūterā ierakstās un paliek – vai Agnese “Brandā”, vai Anitra “Pērā Gintā”…
Es tiešām domāju, kā šo laiku aizpildīt – vai nu turpināt skriet, vai realizēties citās prasmēs, ko neesmu dzīvē tik daudz izmantojusi. Vecākā māsa Marta, kurai nupat nosvinējām astoņdesmit astoto jubileju, joprojām strādā un vēl ada mēteļus, arī man ir viņas adījums.
Kā noprotu, jūs turpināt skriet?
Pagaidām vēl – jā, rīt (saruna notiek 8. jūlijā. – I. P.) jābrauc uz Kapu svētkiem Sarkaņos, kur māsiņai Sofijai, kas agrā bērnībā mira ar plaušu karsoni, liksim piemiņas akmeni. Svētdien piedalīšos Jēkaba katedrālē lasījumā, pirmdien tiekos ar Dairu Āboliņu par Latvijas TV raidījumu – filmas “Purva bridējs” arheoloģiju. Biju uz kinoprovēm filmai par Anšlavu Eglīti, ko veidos tā pati komanda, kas taisīja seriālu par Emīliju Benjamiņu.
Kas tur būsit?
Priedene, kas dzīvo pilī. Eglīšiem Inciemā piešķir namu, kur viņi grib ierīkot pansiju, bet tur jau dzīvo veci cilvēki, ko tēlos Juris Strenga, Velta Skurstene, es un vēl citi. Režisors teica, ka esmu apstiprināta. Ja būšu dzīva, nākamā gada maijā jāsāk filmēt.
Kāpēc lai nebūtu dzīva?
Ar tik zināmu kaiti, kāda ir man, varu izbeigties jebkurā brīdī, tāpēc teicu, ka par to jādomā. Arī laikā, kad daba ir pilnbriedā. Šogad uz Jāņiem atteicu visus uzvedumus, “haltūras”, paņēmu sev divas brīvdienas, aizbraucu pie jaunākās māsas Mārītes uz Stelpi un atslēdzos no visas pasaules, par ko vēlāk dabūju pārmetumus, jo draugi bija uztraukušies, kur esmu pazudusi. Māsai ir kazas, vistas, dārzs. Lasīju kolorado vaboles, ravēju kartupeļus un puķu dobes. Krāsnī sadedzināju visas savas mīlestības vēstules un kopā ar stelpēniešiem brīnišķīgi nosvinēju Jāņus!
Kāpēc sadedzinājāt vēstules?
Uzskatu, ka katram cilvēkam jāaiziet ar savu laiku. Man patika, kā katoļu ikmēneša grāmatiņā “Mieram tuvu” bija ierakstījis kāds mūziķis, Ukrainas televīzijas personība, kas šobrīd karo: “Bez manis manis nebūs ne savā, ne citu likteņos.” To pat varētu likt uz mana kapa pieminekļa.
Pēc aktieriem paliek izrāžu ieraksti, kinolentes, grāmatas, atmiņas…
Man ir laimējies ar tādām kinofilmām kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Vella kalpi”, “Purva bridējs”, “Nāves ēnā”, “Liktenim spītējot”, taču jābūt dižākai personībai, lai varētu palikt cauri laikiem, jo mēs, tie ierindas cilvēciņi…
Jūs taču esat talantīga māksliniece ar lieliskām lomām teātrī un kino.
Tautā esmu mīlēta, bet visiem jau vajadzīga mana enerģija, prieks un varēšana, mans prāts un sarunas. Vecums un slimības nevienu neinteresē, un latvietis vienmēr ir bijis lepns un par to nerunā, nepaģēr, ka kaut kas pienāktos vairāk nekā citiem. Katram pašam jātiek galā ar savu nelaimi. Kā mācīja Dailes III studijā – mirt stāvus un nekad nepadoties!