Kas ir Ellija Forsele?

Izdevniecība "Latvijas Mediji" 2024. gada nogalē laida klajā grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza", kas vēsta par latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla mīļoto sievu – Elliju Forseli-Rozentālu.

Grāmatu iespējams iegādāties šeit.

Grāmatā ir brīvi veidots Ellijas dzīvesstāsts, kas balstīts korespondencē un biogrāfijas ziņās, daudzi materiāli, ko izmantojusi somu autore Sāra Vaherjoki-Honkala (1953), ir atrodami tikai privātos arhīvos. 

Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā grāmatu “Ellija. Gleznotāja mūza”, kas vēsta par latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla mīļoto sievu – Elliju Forseli-Rozentālu.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Autore ir tik labi iepazinusi savu varoni, ka atļaujas pat iemiesoties viņas dienasgrāmatas tekstos – mazās nodaļās, kas ir grāmatā, un varētu būt tapušas arī Ellijas prātā. Sāra Vaherjoki-Honkala ir mākslas un kultūras vēsturniece, pasniedzēja un publicējusies kultūrvēsturei veltītos žurnālos. Viņa aizraujas ar Latvijas kultūru un vēsturi, kā arī arhitektūru. 

Par to, kā sākās aizraušanās ar Ellijas dzīvesstāstu, viņa raksta: “Bija deviņdesmito gadu nogales vasara. Klīdu pa Rīgas bulvāriem, meklējot ēkas ar motīviem savam mākslas vēstures maģistra darbam. Devos pa Alberta ielu un uzgāju racionālajam jūgendstilam piederošo, apburošo dabas motīvu rotāto māju uz stūra. Ziņkārīgi pavēru durvis. Kāda kāpņu telpa, kas par gleznojumiem! Uzkāpu piecus stāvus augstāk un apbrīnoju šo krāšņumu; tā ir viena no skaistākajām kāpņu telpām Rīgā. Augšstāvā atradās durvis ar norādi “Janis Rozentāls”. Nešaubīdamās piespiedu zvana pogu. Biju nokļuvusi muzejā. Kad biju apstaigājusi pieticīgās telpas, uzzināju, ka šajās mājās saimniekojusi somiete – dziedātāja, kas apprecējās ar latviešu mākslinieku. Manī pamodās interese. Tajā reizē izlēmu darīt viņu pazīstamu somiem.”

Jānis spogulī un Ellija 1902. gadā.

Foto: Foto no privātas kolekcijas / Latvijas Mediji

Taču grāmata nav domāta tikai somu lasītājiem, jo Latvijā Elliju pazīst gaužām maz – viens no iemesliem ir mūsu ierastā uzmanība, kas vērsta viņas slavenā vīra virzienā. 

Taču Ellija nav tikai Jaņa sieva. Viņa ir arī sava laika sieviete, mīloša māte un talantīga dziedātāja. 

Par to, kas ir Ellija, kā viņa atrada savu latviešu likteni un cik laimīga bija viņas dzīve ar un bez Jaņa Rozentāla, vēsta šī grāmata.

Grāmatu no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola. Māksliniece Aija Andžāne.

Fragmenti no grāmatas "Ellija. Gleznotāja mūza"

“1871. gads, kad piedzima Ellija, bija vēsturiski nozīmīgs. Vācijas mazās valstiņas apvienojās ķeizaristē, tika nodibināta Parīzes komūna, un Krievijai piederošā Somijas autonomā apgabala centrs bija Helsinki – plaukstoša galvaspilsēta ar universitāti, jauniem dzīvojamajiem rajoniem un visām urbanizācijas parādībām. Pilsēta auga un pletās. Bruģakmens ielas bija izveidotas austrumu–rietumu un ziemeļu–dienvidu virzienos. Mežaini apvidi un daudzas klintis bija apbūvētas ar jaunām ēkām. Helsinki sāka izskatīties pēc īstas galvaspilsētas.

Teodora un Annas Forselu ģimene dzīvoja Antinkatu ielā 32, kas mūsdienās ir Lenrūta iela (Lönnrotinkatu). Rajonu ap šo ielu dēvēja par Dzērvju kvartālu (Kurki-kortteli), kur 19. gadsimta septiņdesmitajos gados tika uzbūvēta Tehniskā augstskola. Gadu pirms ēkas pabeigšanas kvartāla pretējā pusē pacēlās Krievu garnizona teātra nams, kas vēlāk tapa pazīstams kā Somu opera, Somijas Nacionālā opera, bet mūsdienās – kā Aleksandra teātris. Forselu ģimenes atvašu bērnībā kvartāls Hietalahti līča pusē, tāpat kā mūsdienu Albertinkatu un Bulevardi stūra zemes gabals, bija neskarta, dabiska teritorija, kurā spēlējās tuvējo apkaimju bērni un jaunieši.

Forselu ģimene Nummelā, vadot 1905. gada vasaru.

Foto: Foto no privātas kolekcijas / Latvijas Mediji

Antinkatu mājas pagalms esot bijis plašs un piemērots rotaļām gan Dzērvju kvartāla, gan citu apkaimju bērniem. Ziemās tur tika izveidots kārtīgs ragavu kalniņš un uzliets ledus tuvējās apkārtnes ķipariem par prieku, jo īstā slidotava atradās patālu Ziemeļu krastā, uz kurieni mazākajiem netika ļauts doties vieniem pašiem jo īpaši vakaros. Tāpat bērni ziemā rotaļājās, ceļot lielus sniegavīrus un būvējot sniega lukturus, kuros ievietoja sveces vai citus gaismekļus. Rudeņos un pavasaros iecienīta bija tautas bumba, darvas katls(1) un paslēpes, kam daudzas pagalma ēkas piedāvāja labas slēptuves.

Laikabiedri Annas un Teodora ģimeni apraksta kā atvērtu – laipni gaidīti tajā bijuši gan draugi un viņu bērni, gan arī svešāki. Maila Vintere (Maila Winter, vēlāk Talvio) atminējās, cik labi viņa jutusies māsīcu un brālēnu sirsnīgajās mājās, kur centrālo vietu ieņēmis atturības ideāls. Forselu bērni tika audzināti kopt patriotismu un idejas Snellmana (Johan Vilhelm Snellman(2)) garā. Tādu pašu audzināšanu saņēma arī viņu draugi, kurus vecāki apgaismoja ar veiksmīgas dzīves norādēm.

Teodors Forsels 1885. gadā nodibināja atturībnieku biedrību “Zvaigzne” (Tähti), kuras sapulcēs Mariankatu ielā piedalījās arī ģimenes jaunieši un viņu draugi. Biedrības pirmajos gados aktīvistu pulkā bija gan inteliģence, gan amatnieki un strādnieki. Pateicoties Teodoram Forselam, organizācijā līdzās daudziem sabiedrībā zināmiem vīriešiem aktīvi iesaistījās arī sievietes. Helmi Krona vēstulē Mailai Vinterei atklāja, kā ģenerālis Johans Ādolfs Frejs (Johan Adolf Frey) biedrības sapulcē bija uzstājies ar saturīgu priekšlasījumu par alkohola ietekmi uz cilvēka ķermeni. Viņš bija izteicis pieņēmumu – ja alkohols pilnībā izzustu no cilvēku ieradumiem, jau trešā paaudze būtu mainījusies tik ļoti, ka to vairs nevarētu pazīt. Vakaru temati izraisīja arī interesantas sarunas jauniešu vidū. Helmi Kronas vēstulē lasāms, ka viņa un Ellija jo īpaši bieži piedalījušās šajos sarīkojumos.

Forselu ģimenē svarīgas īpašības bija progresivitāte un aizspriedumu trūkums. Viņu mājās bija raksturīgi pārkāpt šķiriskās robežas. 

Atturībnieku biedrības vadītāja amatā ģimenes tēvs sadraudzējās arī ar darbaļaužu pārstāvjiem, kas tolaik vēl netika pieskaitīti vidusšķirai. Mājas durvis vienmēr bija atvērtas visiem sabiedrības slāņiem. Arī bērniem jau agri tika mācīta sociālās atbildības uzņemšanās. Tā attiecās ne tikai uz ģimeni un tuvākajiem radiem, bet, pateicoties aktīvajam tēvam, arī uz plašu loku ārpus mājām.

Ģimenes iekšējā hierarhija bija tradicionāla, kā tolaik bija pieņemts. Tēva Teodora pārziņā bija darbs un plašāku kontaktu uzturēšana. Arī mammas Annas pienākumi bija laikmeta garam atbilstoši: viņa rūpējās par mājām un bērnu vajadzībām. Mamma Anna tiek raksturota kā mīļa un bezgala saprotoša – arī bērnu draugiem bijis viegli viņai paust savas izjūtas. Tomēr tiek stāstīts arī, ka māsīca Maila mīļās tantes priekšā esot klusējusi par savām nāves bailēm un citām drūmām izjūtām, kuras jaunajā meitenē bija modinājusi tēva pāragrā došanās aizsaulē.

Forselu ģimene Nummelā, vadot 1905. gada vasaru.

Foto: Foto no privātas kolekcijas / Latvijas Mediji

Saskaņā ar tālaika paražām un sadzīves normām par audzināšanu parasti rūpējās mātes. Meitenēm bija jāapgūst mājsaimniecības prasmes un dejošana, rotaļās iešana bērnu svētkos un klavierspēle vismaz pamata līmenī. Tās jaunajām sievietēm bija būtiskākās iemaņas, lai viņas prastu uzvesties atbilstoši savai šķirai. Ja šīm prasmēm vēl pievienoja labas svešvalodu zināšanas, varēja uzskatīt, ka jaunuve ir izpildījusi ierēdņa ģimenes atvasei noteiktās prasības. 

Mātes uzdevums bija arī iemācīt meitām parūpēties par saraksti, jo kontaktu uzturēšana ar radiniekiem bija ļoti svarīga. Forselu ģimenē par saraksti ar mājiniekiem, radiem un arī bērniem atbildīga bija Ellija. Vēlāk, studējot Eiropā, viņa arī sūtīja vēstules uz mājām.

Ellijā jau agri izpaudās vecākā bērna, jo īpaši vecākās meitas, atbildīgā attieksme. Viņa no laukiem rakstīja tēvam pilsētā un ziņoja par iebraucošajiem un izbraucošajiem vasaras viesiem un ģimenes locekļu veselību.

“Tas nelaimīgais miltu maiss visbeidzot ir klāt. Kādudien Anna dabūja adatu kaklā. Mēs bijām ļoti satraukušies, jo viņa tikai raudāja un šausmīgi kāsēja. Par laimi, viņai drīz to izdevās izklepot ārā, un briesmas bija garām, bet arī mamma bija vareni sabijusies.”

Ellijas vēstules bija īpašas ar to, ka tēvam, brāļiem un māsām viņa vienmēr rakstīja somiski, bet mammai – lielākoties zviedriski. Šķiet, ka viņai bija tuvas attiecības ar māti. Visās vēstulēs atspoguļojas cieņa un mīlestība: “Mīļā, Labā, Ilgotā, Dārgā Mamma!”

Forselu ģimenes brīvdienu mītne atradās Nummelā, kur mamma Anna ar bērniem vadīja garās vasaras nedēļas. Ellija kā vecākais bērns drīkstēja šajā laikā doties uz pilsētu vai pie brālēniem un māsīcām uz Hartolas Nipulu. No šiem braucieniem viņa apzinīgi rakstīja mammai, cita starpā rūpēdamās arī par naudas lietām:

“Tvaikoņa biļete maksāja tikai 2 markas, jo es tiku cauri ar pusbiļeti. Un, tā kā Tēvs man iedeva 15 markas ceļam, man vēl atliek 12 markas un 15 peniji.”

Uz dažiem Ellijas braucieniem pie brālēniem un māsīcām līdzi tika arī jaunākie brāļi un māsas. Vēstulēs lasāms, ka viņi ciemojušies Nastolā 1888. gada jūlijā. Kopā ar Elliju bijuši Lauri, Anna un Līsi, ar kuriem viņa gājusi mežā mellenēs. Tēvs Teodors tajā pašā laikā atradies komandējumā Kopenhāgenā, no kurienes Ellija sievišķīgā cerībā lūdza tēvu atvest viņai nedārgu brošu. Tomēr uzvarēja praktiskums, jo no Nastolas sūtītajā vēstulē meitene lūdza atvest tikai “mazu, glītu duncīti makstī, kas viņai nepieciešams”, pēdējo vārdu pasvītrodama. Pirmdzimtās praktiskais saprāts!

Droša un pasargāta bērnība ar rotaļām pagalmā un sākumskolas gadi radinieku un tuvu draugu vidū. Tad Ellija sāka mācīties Helsinku Somu meiteņu skolā (Helsingin Suomalainen Tyttökoulu), kas tika dibināta 1869. gadā un uzskatāma par pirmo īsto mācību iestādi meitenēm. Vadošie bija Pestaloci (Pestalozzi) pedagoģiskie principi, par kuriem 1848. gadā vēstīja izdevums “Somiete” (Suometar):

“Šajās skolās jāmāca bērnam lasīt tā, lai tas saprot un uz vietas spēj izskaidrot lasīto; rakstīt un savas domas uz papīra izskaidrot, zemniekam – pietiekami rēķināt, pazīt Dievu, dabu un tās likumus, pasaules iedzīvotājus un zemes un pilnībā apjēgt savu tautisko aicinājumu.”

Sākotnēji skolā bija divas klases, bet mācīties gribētāju skaits ar katru gadu pieauga, radās vajadzība izveidot paralēlklases un līdz ar to – nepieciešamība pēc plašākām telpām. Kad Ellija sāka mācīties skolā, tā atradās Irjenkatu un Bulevardi ielas stūrī, tātad visai tuvu viņas mājām.

Lielākā daļa skolēnu nāca no pilsētas ierēdņu, virsnieku, mācītāju, universitātes pasniedzēju un vidusšķiras pārstāvju ģimenēm. Bija arī rokdarbnieku un citu amatnieku meitas, tāpat arī dažas no laukiem atbraukušas skolnieces, kas nakšņoja tā saucamajos skolas apartamentos, lielākoties pilsētas centrā.

Vistuvākā Ellijas skolasbiedrene bija māsīca Marija Vintere (Maria Winter), kuru viņa sauca par Mailu. Daudzas Ellijas klasesbiedrenes nāca no somiski noskaņotām kultūrmājām(3) un ierēdņu ģimenēm. To vidū bija universitātes rektora meita Matilda Reina (Matilda Rein), Agato Meurmaņu dvīnes Helmi un Inesa (Helmi un Ines Agathon Meurman), Aina Jernefelte (Aina Järnefelt) un vēlāk arī Helmi Krona (Helmi Krohn). Gandrīz visās ģimenēs atbilstoši laika garam tika runāts somiski. Neskatoties uz to, meitenes starpbrīžos bieži komunicēja zviedru valodā; tā rīkojās arī Ellija un Maila, par ko viņas strostēja no ļoti patriotiskas ģimenes nākusī Helmi Krona.

Klasesbiedreņu attiecības bija tuvas un ciešas, un visus skolas gadus tās stiprināja viņu klases audzinātāja Fanija Gillinga (Fanny Gylling) – Kekisalmi (Käkisalmi) dzimusī vācu valodas skolotāja, kas pilnībā nodevās savām skolniecēm un iedēstīja viņās mīlestību uz valodu, ko mācīja. Fanija Gillinga agri kļuva par skolotāju. Stāsta, ka viņa pasniegusi vācu valodu, īpaši literatūru un dzeju. Viņa izturējās pret savām skolniecēm teju biedriski, lai gan savā saudzīgajā veidā bija arī prasīga.

Maila Talvio atminas, ka bijis burvīgi pēc viņas “pavēles” deklamēt Erlkönig jeb Ūlanda balādi: Es stand in alten Zeiten… Ellijas un Mailas klasesbiedrene Helmi Krona savukārt atceras, ka viņu iemīļotās skolotājas aizraujošās pedagoģijas noslēpums bijis viņas pašas mīlestībā uz vācu valodu. Tādēļ Fanija spēja aizraujoši atklāt un mācīt šo valodu, kas vēlāk, iepazīstoties ar nākamo dzīvesbiedru, Ellijai kļuva par svarīgāko. Vācu valoda viņai ļoti noderēja gan dziedātājas, gan jaunas līgavas lomā Rīgā, lai gan “tā ir pārāk banāla tik svētām jūtām kā mūsu mīlestība”, kā Ellija to aprakstīja vēstulē, paziņojot ģimenei par saderināšanos.

Somu meiteņu skolas audzēkņu atmiņās uz visiem laikiem iegūlās arī somu un zviedru valodas pasniedzējs Aukusti Hermans Kallio (Aukusti Herman Kallio), kuru viņas dēvēja par Pappa Kallio(4), papu Klinti. Šis robustais, stingrais soms bija Snellmana māceklis, kurš jaunajās meitenēs iedēstīja spēcīgu somiskuma ideju. Viņa stundās eposs “Kalevala” tika izstudēts no vāka līdz vākam, vairākus fragmentus pat mācoties no galvas. Nelaimīgās skolnieces mēdza dzirdēt no viņa mutes pavēli “Uz pēcpusdienas kafiju!”, kas nozīmēja pēcstundas. Paps Klints bija nepārspējams pedagogs, bet daudzu meiteņu atmiņās arī rotaļīgs un labdabīgs jokdaris, kura dzīvi negaidīti pārrāva slimība, kad viņam bija apmēram 40 gadu.

Fotogrāfija no Rozentālu pirmā studijas dzīvokļa Rīgā.

Foto: Foto no privātas kolekcijas / Latvijas Mediji

Skolas laiku atmiņās izceļas vēl pāris skolotājas. Viktorina Vestrina (Viktorina Westrin) mācīja dziedāšanu, rokdarbus un glītrakstīšanu un bija pazīstama kā ļoti apzinīga un prasīga, bet arī sirsnīga skolotāja, kura pēc meiteņu vēlēšanās pasniedza klavierstundas arī mājās. Jauno dāmu prātos neizdzēšami iespiedās bieži dzirdētais teikums: “Rokdarbi un glīts rokraksts ir sievietes gods.”

Otra atmiņās spilgti iezīmējusies skolotāja bija Ida Venella (Ida Wenell), kura mācīja ģeogrāfiju, aritmētiku un franču valodu, kas tolaik meiteņu skolas audzēknēm bija obligāta. Skolnieces apbrīnoja Venellas taisnīguma izjūtu: viņai nebija mīluļu, tā vietā katra audzēkne saņēma objektīvu un cieņpilnu attieksmi. Nav brīnums, ka šī skolotāja tika izvēlēta aizvietot direktori Otīliju Stenbeku (Ottilia Stenbäck), kura gadu uzturējās ārzemēs.

Tolaik bija svarīgi ierēdņu ģimeņu bērniem iemācīt valodas. Helsinku meiteņu skola nebija izņēmums. Ellija savas franču valodas zināšanas izmantoja daudzus gadus vēlāk, studēdama Parīzē. Vairākas stundas nedēļā skolā tika pasniegta arī somu valoda; tas bija laiks, kad fennomānijas(5) vērtība strauji auga. Lielākā daļa humanitāro, dabaszinātņu un tehnisko priekšmetu skolotāju bija jauni un talantīgi vīrieši un sievietes savas karjeras sākumā. Skolas vadība no viņiem pieprasīja kopt kristīgu pasaules uzskatu, jo izglītības iestādē valdīja patriotisks un dievbijīgs gars.

19. gadsimta beigās bija ierasts, ka Helsinku jaunieši brīvajā laikā pastaigājas Vecās baznīcas parkā (Vanhankirkon puisto), sadalījušies atsevišķās meiteņu un puišu grupās. Vakaros pa vienam laukā nebija ko meklēt, tā vietā laiks tika vadīts, ciemojoties pie biedriem. Par slidošanas klubu sauktā Ziemeļu krasta (Pohjoisranta) trase ziemās bija iecienīta jauniešu tikšanās vieta. Papildus slidošanai tur varēja nepiespiestā gaisotnē nodibināt kontaktus ar Normālliceja puišiem, kurus pārējā laikā bija iespējams tikai ātri un oficiāli pasveicināt, satiekoties uz ielas. Ragavu kalniņi arī bija piemēroti kontaktu veidošanai, tāpat ielūgumi uz mājām, kur jaunieši drīkstēja dejot.

Atbilstoši laikmeta garam jaunieši vakaros bija jāpieskata aizbildnim – kādam uzticamam un ģimenei pazīstamam vecākam cilvēkam. Jo īpaši meitenēm nebija ieteicams tumsā staigāt pa pilsētu vienām vai ierasties ciemos bez pavadoņa. Ellija un viņas māsīca Maila bija nonākušas precēta pāra Almas un Anti Jalavu (Alma un Antti Jalava) aizgādnībā, un meitenes kopā ar viņiem gāja ciemos un apmeklēja dažādus publiskus sarīkojumus. Jalavu pāra labvēlību viņas ieguva tādēļ, ka Ellijas jaunākā māsa Anna un Aino Jalava bija nešķiramas draudzenes. Viņas kopā uzsāka arī mācības “Ellijas skolā”, kuru viņas apmeklēja gadu pirms oficiālo mācību sākuma.

Skolēnu vakari tika saukti par konventiem, un tie parasti notika skolas svētku zālē. Baltiem galdautiem klātie galdi bija sabīdīti zāles malās. Pie tiem sēdošās, satrauktās skolnieces meta skatienus uz durvīm, ar acīm sekodamas atnācējiem un jo īpaši gaidīdamas draugus un iecienītākos pedagogus. Vakara programmā vienmēr tika iekļauti mūzikas priekšnesumi, kopdziedāšana, dzejas deklamēšana un viktorīnas. Gaidīts brīdis bija brīvās sarunas un galdu apstaigāšana ar sulas glāzi rokās.

Tad arī skolotāji atradās tuvu savām audzēknēm un varēja sazināties arī ar kautrīgākajām. Tomēr vakara spilgtākais notikums bija rotaļas, uz kurām aicināja vistuvākos draugus, un satraukti vēroja, kuru no meitenēm uzlūgs katrs skolotājs. Konventos ielas pildīja skaļi čalojošas meiteņu skolu audzēkņu grupiņas. Par vakariem vēl ilgi bija ko pārrunāt, jo tie mācību gada laikā notika tikai retumis.

Ļoti gaidīti bija ne tikai retie vakari, bet arī Pavasara biedrības izbrauciens. Tas, šķiet, bija pavasara lielākais notikums. Tad visa skola vienā kolonnā devās vai nu uz Kaisaniemi, vai zooloģisko dārzu, kur gāja rotaļās un piedalījās sacīkstēs bumbas mešanā, skriešanā un lēkšanā ar lecamauklu. Balvā bija kāda neliela piemiņlieta.

Pats gājiens bija ilgs, un tam priekšā ar gaišzilu karogu rokā soļoja skolniece, kas bija izvēlēta par pavasara Karalieni. Reiz šis gods tika Mailai Vinterei, un viņa no sava rožu pušķa esot izdalījusi ziedlapiņas zemāko klašu meitenēm, ko daudzas vēlāk saglabājušas starp dienasgrāmatas lapām kā lielu dārgumu. Karalienei, saprotams, bija arī Karalis, kas parasti tika izvēlēts no skolotāju vidus. Maila sev dabūja iemīļoto Aukusti Kallio, kam galvā esot bijis balto vizbulīšu vainags un lente pār plecu kā maršalam – tā sajūsmā stāstīja jaunāko klašu skolnieces.

Ellija un bērni 1911. gadā.

Foto: Foto no privātas kolekcijas / Latvijas Mediji

Uz skolas gaitu beigām klasesbiedrenes, kuras bija šūšanas biedrībā, sāka visai regulāri pulcēties arī cita citas mājās.

“Reiz mēs bijām pie Jernefeltiem. Mēs skaļi lasījām Holmberga biogrāfiju, un tas bija ļoti jautri. Mēs šujam vienu galdsegu, telts krēslu un kāju segu visas kopā. Tikai Ellija varbūt Tev šo visu jau ir izstāstījusi, viņa taču parasti runā par faktiem. Tas īsti nav mans lauciņš.”

Tā rakstīja Helmi Krona draudzenei Mailai, kurai tika izklāstīti arī vissīkākie notikumi, kas meitenēm brīvlaikos atgadījušies. Helmi apmeklēja dažādus sarīkojumus kopā ar Elliju, arī Serneinena Tautas mājā, kur Bergrots, viņuprāt, teica labus sprediķus.

Daudzas skolnieces atceras, ka meiteņu skolas audzēknes aizrāvušās ar teātri. Mēģinājumi notikuši daudzstāvu māju bēniņos. Replikas viņas mācījušās, atminēdamās redzētās izrādes. Dažkārt viņas skrējušas pakaļ aktrisēm, piemēram, jaunajai Idai Ālbergai (Ida Aalberg), kura reizēm pat uzaicinājusi meitenes pie sevis mājās Ratakatu ielā un pasniegusi jaunajām viešņām sulu un saldumus. Daļa no viņām tik cieši sadraudzējušās ar aktrisi, ka saņēmušas ielūgumu uz Idas Ālbergas un Lauri Kivekes (Lauri Kivekäs) kāzām Nikolaja baznīcā, kas mūsdienās ir Baltā baznīca jeb Helsinku Doms.”

1 Tervapata (somu val.) – “Namiņš deg” spēlei līdzīga somu bērnu rotaļa, kurā uz zemes tiek uzvilkts liels aplis ar spēlētāju “ligzdām” ārējā malā. Spēles vadītājs pa apļa ārpusi iet gar spēlētāju mugurām un izvēlas vienu, aiz tā zemē nometot akmentiņu. Spēles vadītājs un “iezīmētais” spēlētājs skrien pretējos virzienos pa apli līdz tukšajai ligzdai. Tas, kurš līdz brīvajai vietai nokļūst pēdējais, vada nākamo kārtu.

2 Johans Vilhelms Snellmans (1806–1881) – somiskuma un nacionālās identitātes modinātājs, rakstnieks, žurnālists, parlamenta loceklis, kas ietekmēja somu valodas stāvokli. Viņš tiek uzskatīts par nacionālisma filozofu, kurš politikā un ekonomikā cita starpā veicināja naudas reformu un dzelzceļa izbūvi uz Pēterburgu.

3 Mājas ar attīstītu kultūru, kur augstā vērtē tiek turētas garīgās vērtības un nodarbojas ar mākslu, mūziku un rakstniecību. Par kultūrmājokļa pirmo priekšstāvi tiek uzskatītas Žana un Aino Sibeliusu mājas “Ainola” Tūsulā.

4 Kallio – klints (somu val.).

5 Somijas autonomijas laikā (1809–1917) radusies nacionālā kustība, kas veicināja somu kultūras un valodas attīstību Krievijas pakļautībā.