Overcast 2 °C
T. 21.02
Ariadne, Eleonora
Indra Burkovska: "Vairāk vai mazāk tieši cilvēkmīlestība ir dzīves jēga."
Indra Burkovska: "Vairāk vai mazāk tieši cilvēkmīlestība ir dzīves jēga."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Sākot 11. janvāra, uzreiz pēc pirmizrādes Rīgā tūrē pa Latvijas kinoteātriem dosies režisores Elzas Gaujas pilnmetrāžas spēlfilma "Pastkarte no Romas", kas četrkārt nosaukta Nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps". Filma ir par divu pastnieku mīlestības stāstu, kurā ienāk Alcheimera slimība. Galvenajās lomās filmējušies aktieri Jānis Jarāns un Indra Burkovska.

Filmas operators ir Aleksandrs Grebņevs, scenāriju veidojušas Elizabete Lukšo-Ražinska un Elza Gauja, filmas māksliniece ir Ieva Kauliņa, kostīmu māksliniece – Kabish, montāžas režisors – Jurģis Ločmelis. Filmas mūzikas autors ir Andris Gauja, mūziku iespēlējuši Matīss Čudars, Artis Orubs, Jānis Porietis un Andris Gauja. Filma uzņemta Latvijā un Itālijā, veidota studijā "Picture House" sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju un studiju "Riverbed". "Lielajam Kristapam" žūrija filmu izvirzījusi četrās nominācijās – "Labākā pilnmetrāžas spēlfilma", "Labākā aktrise", "Labākais aktieris" un "Labākais spēlfilmas operators".

"Kultūrzīmes" uz savu pirmo šī gada sarunu par filmu, teātri un šo laiku aicināja filmas galvenās lomas – Alvīnes tēla – atveidotāju aktrisi Indru Burkovsku.

– Daudzi par "Pastkarti no Romas" runā ar dziļu aizkustinājumu. Kā jūs teiktu, par ko ir filma?

I. Burkovska: – Tā ir melodrāma, patiesībā – mīlas stāsts, jo, saslimstot Ernesta sievai Alvīnei, viņš taču varēja sievu sūtīt arī uz kādu pansionātu, tomēr to izlemj nedarīt. Iespējams, skatoties filmu, kāds pārdomās, ko viņam pašam nozīmē šī dzīve, ko tā dod un ko tā ņem… Neviens jau nav teicis, nav apsolījis, ka dzīve būs viegla. Katrā ziņā domāju, ka filma daudzos raisīs pārdomas, varbūt ne tik daudz jaunos cilvēkos, bet noteikti skatītājos pēc pusmūža.

– Filma ir arī par Alcheimera slimību…

– Tas it kā ir interesanti, jo, ja mēs kaut ko aizmirstam, tad zinām, ka esam aizmirsuši, bet tie, kuri saslimuši ar Alcheimera slimību, nemaz nenojauš, ka ir ko aizmirsuši. Viņi domā, ka viss ir kārtībā, līdz ar to process nav vienkāršs un vienkārši nav arī tiem, kuri ir kopā ar slimnieku.

– Pagājušajā gadā pirmizrādi piedzīvoja Regnāra Vaivara izrāde "Mazā naudiņa", kurā tēlojāt Mātes lomu. Savā ziņā gan "Mazā naudiņa", gan "Pastkarte no Romas" runā par to, par ko sabiedrība labprātāk klusētu, – gan par Alcheimera slimību, gan garīgām slimībām…

– Tie, kuri pārdzīvojuši padomju laikus, zina, ka toreiz ļoti daudz ko izlikās neredzam, bet tā jau nav pārējās pasaules daļās. Tagad skaļi cīnāmies par Rietumu pasaules vērtībām, un viena no nozīmīgākajām ir zināms humānisms. Latviski humānismu var tulkot kā cilvēkmīlestību, un vairāk vai mazāk tieši cilvēkmīlestība ir dzīves jēga. Iespējams, daudzi vēl to neapzinās, bet dzīvē pie tāda slēdziena būtu jānonāk.

– Kādu jūs izjūtat mūsu sabiedrību – vai esam iejūtīgi un saprotoši? Mēs palīdzam Ukrainai, pirms Ziemassvētkiem spējām ziedot pusmiljonu eiro akcijā "Dod pieci", bet ikdienā?

– Katrā ziņā ir ļoti pozitīva sajūta, tiešām pozitīva. Bet, protams, ir daudz jautājumu, kāpēc situācija ir tāda, kāda tā izveidojusies. Gribētos, lai varētu ticēt ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem, sevišķi – mūsu valdībai. Gadu gaitā tik daudz bijis solīts, bet laikam jau mūsu tautai tiešām piemīt zināms naivums, jo ikreiz atkal ievēlam visus tos pašus. Tik daudz nav sakārtots no tā, kas būtu bijis jāsakārto, neatkarīga valsts taču esam jau tik ilgi. Turklāt daudz atdots privātajam kapitālam, un tādēļ pavisam maza iedzīvotāju daļa tikusi pie lielas turības, bet pārējiem klājas grūti. Man ir tik žēl mūsu zaudēto rūpniecības uzņēmumu, arī cukurfabriku, par kurām tagad runā, ka to slēgšana bija nepareiza un fabrikas vajadzētu mēģināt atjaunot. Tās visas ir bēdīgas lietas, mums vēl arvien labklājība nav pietiekama, lai cilvēki justos nodrošināti un droši, ieskaitot aktierus.

– Un saistībā ar filmu "Pastkarte no Romas" – īpaši grūti klājas daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem.

– Var jau būt, ka, skatoties šo filmu, kādi pamanīs, ka pie mums ir arī veci cilvēki, un ieraudzīs, kā viņi dzīvo.

– Filma ir arī par sapņiem un cerību to piepildīt. Ir gan dzirdēts, ka cilvēki pārstājuši sapņot, to darīt neesot vērts, jādzīvo tik vienai dienai…

– Nē, es gan tā nedomāju. Sapņot vajag vienmēr.

– Nesen godājams latviešu režisors izteicās, ka pašlaik uz ekrāniem nonāk daudz garīgā brāķa. Vienlaikus – uz kinoekrāniem nonāk arī daudz ļoti augsti vērtējamu latviešu filmu.

Reklāma

– Mans vērtējums ir ļoti vienkāršs – labi ir visi žanri, izņemot garlaicīgo. Teātra sistēma ir pavisam skaidra – ja skatītāji nāk un pērk biļetes, tādējādi balsojot par izrādi, mēs redzam, kas cilvēkus uzrunā vairāk un kas mazāk. Piemēram, nupat spēlējām "Sudraba slidu" 135. izrādi, tiesa, ir daži, kuri to sauc par vecmodīgu. Iespējams, tas tā ir, bet, ja ir bērni, kuri ar prieku nāk trešo un ceturto reizi, prasa vecākiem, ka gribētu nākt atkal, tad šī izrāde ir vajadzīga, netrūkst arī pieaugušo skatītāju. Turklāt – "Sudraba slidas" ir par sapņiem!

Runājot par kino, priecājos, ka kino ienākuši tik daudzi jauni profesionāļi. Saprotu jaunus cilvēkus, arī viņi grib, lai viņus uzklausa. Saprotu visus tos, kuri staigā ar caurām biksēm, – esmu manījusi, ka bikses ir tīras, izmazgātas, pat lupata kabatā izgludināta un iestīvināta, tas viss jau domāts, lai viņus pamanītu. Jaunieši grib pateikt ko savu, un viņi ir jāuzklausa! Diemžēl dialogs nenotiek, un tik ļoti gribētos, lai mūsdienu jaunieši nekļūtu par tā saukto zaudēto paaudzi.

– Jums ir liela darba pieredze, ko sagaidāt no režisora teātrī un kino?

– Loma teātrī paņem krietnu manas dzīves laiku – ar to būs jādzīvo, to spēlēšu, tās dēļ nākšu uz teātri, tāpēc vēlos, lai izrāde skanētu arī manī pašā. Man tiešām ir svarīgi, lai es nenāktu tikai uz darbu, ir būtiski, lai izrādes komanda būtu vienota, lai mēs visi darbotos vienā pusē. Kino it kā ir vienkāršāk, jo vienreiz jau var izdarīt daudz, un pēc tam to ir vieglāk aizmirst. Iespējams, tieši tāpēc tik ļoti mīlu kino un tik labprāt atsaucos daudziem un dažādiem piedāvājumiem. Man ļoti patīk saruna ar kameru.

– No kādām filmām un teātra izrādēm jūs atsakāties?

– Pēdējā laikā ir par daudz pasākumu, kuros mani aicina piedalīties, bet patiesībā ļoti gaidu kādu interesantu piedāvājumu, interesantu teātra izrādi.

– Pagājušās nedēļas spelgonis lika aizdomāties par aktiera, radoša cilvēka sūtību – apkārt ir auksts, bet jūs uzburat brīnumu, pavisam citu, siltu pasauli, kurā skatītājam aizmirsties un sasildīties…

– Nav jau nemaz tik traki auksts! Visapkārt jau gan dzird, ka esot tik auksts, tik auksts, bet atceros, ka manā bērnībā aukstu ziemu neuzskatīja par ko briesmīgu. Tā vienkārši ir ziema, Kuldīgā braucām slēpot, gājām uz pilsētas parka slidotavu un bija tik labi!

Indra Burkovska.

– Pēdējo desmit gadu laikā Nacionālajā teātrī esat nospēlējusi ap 20 lomu. Vai tas ir daudz?

– Tas atkarīgs no iestudējuma – laba sajūta bija, piemēram, par "Latgola.LV", to spēlējām vairāk nekā 150 reizes, tāpat tuvu pie simt izrādēm bija arī "Draudzes bazāram". Taču mēdz gadīties, ka izrādes mūžs ir tikai astoņas vai deviņas izrādes un tad divus mēnešus ilgušā mēģinājumu procesa laika ir ļoti žēl.

– Varbūt mums pietiek skatītāju izrādēm, kuras izklaidē, bet nepietiek izrādēm, kuras mudina domāt?

– Lai izveidotu izrādi, tiek ieguldīti lieli līdzekļi, tāpēc tomēr ir par maz vienu izrādi atkārtot tikai astoņas reizes. Kāpēc cilvēki nāk uz izrādēm? Kāpēc viņi nāk uz teātri?

– Viens teiks, ka vēlas izklaidēties un aizmirst ikdienu, cits atbildēs, ka vēlas izprast ikdienu un domāt par to.

– Teorijas grāmatās rakstīts, ka cilvēki uz teātri nāk tāpēc, ka viņu galvenais jautājums ir, kā dzīvot tālāk. Īpaši šis jautājums interesē pašreiz, laikā, kad pasaule ir tik nemierīga. Ko nozīmē dzīvot tālāk? Teātris ikvienā žanrā mēģina dot kādas atbildes, un skatītāji lemj, vai teātris viņus spēj ieinteresēt, vai tas spēj šīs atbildes sniegt. Protams, tad vēl vajadzīgs arī pārsteigums, lai skatītājs brīnītos – kas tas bija? Foorši! Var jau būt, ka citam pietiks paņemt grāmatu, jo, to lasot, iespējams, domāt varēs vēl vairāk, nekā atnākot uz teātri. Teātris dod ko vairāk par līdzdomāšanu, te jau nenotiek tikai aktiera darbs, ikvienā izrādē ir daudz iesaistīto, piemēram, cik daudz izrādei var dot arī laba scenogrāfija, tā ir vesela pasaule! Tad nāk kostīmi, reizēm ir tik brīnišķīgi kostīmi, ka aktierim nemaz nekas nav jāspēlē, kostīms pats visu izdara.

– Ir jauna gada sākums, kādu jūs iedomātu ideālo Latviju? Kāda tā būtu?

– Es novēlu, lai varam ticēt ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Lai mēs varētu ticēt savai valdībai, lai varētu ticēt viens otram, lai mums var ticēt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Tēmturi
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma