15.7 °C
"Willa" teātris raksturojams kā savdabīgu formu meklētājs, turklāt – pievēršoties eksistenciāli nozīmīgiem tematiem
Latvijā sekmīgi darbojas gan zināmāki, jau ilgstoši darbojošies mazie teātri, gan tie, kas nosacīti vērtējami kā jaunpienācēji, piemēram, "Willa" teātris, "OratoriO" u. c. Ne visi jaunie ir ieguvuši pelnīto ievērību, jo to attīstību pēc interesantā sākumposma zināmā mērā sabremzēja pēdējo gadu ierobežojumu sekas. Nu, kā šķiet, to uzplaukums turpinās. Turklāt katrs veido savu tēlu, trāpīgi profilējoties.
"Willa" teātris raksturojams kā savdabīgu formu meklētājs, turklāt – pievēršoties eksistenciāli nozīmīgiem tematiem. Jau iepriekš tapuši šo teātra virzību nostiprinoši darbi, piemēram, "Žažda sbitsa" un "Magda/Eva. Jedem das Seine".
Pat bērniem vai pusaudžiem domātie darbi nav vēstījumos pieticīgi, bet rosina apjaust sarežģīto un neviennozīmīgo īsļaužu dzīvēs, šai ziņā jāpiemin izrādes "Pagalms atdzīvojas", "Augusts, zupas neēdājs" un "Pilna slodze".
Šajā sezonā tapušas divarpus pirmizrādes, viena no tām ir kopražojums ar Cēsu Mazo teātri "Garā nedēļas nogale", kurā būtisks saturs ietērpts asā, izklaidējošā formā. (Tas iezīmē perspektīvu tendenci – diviem teātriem apvienoties izrāžu radīšanā un izrādīšanā, kā to kopīgi dara, piemēram, teātris "Istaba" un Ģertrūdes ielas teātris, bet cerams, ka Liepājas Leļļu teātris un Rēzeknes "Joriks" atradīs draugus Rīgā).
Citas "Willa" teātra jaunās izrādes – "Lūkasa ceļš" un "Mana tēva nāve" – kā inscenējumi lielā mērā ir autordarbi – to režisori ir arī dramaturģijas veidotāji. Ne vienmēr inscenētājs ir sekmīgs dramaturģijas laukā, kopumā – mūsu teātros ir gluži pretēji, jo dažkārt acīmredzami un ausīmdzirdami šādu tapinājumu rezultāts gluži vai brēc: "Ak, kaut profesionāls dramaturgs vismaz kā konsultants būtu ticis piesaistīts!"
Šoreiz gan ir sekmīgāk – Ģirts Ēcis kā "Lūkasa ceļa" veidotājs un Varis Piņķis kā "Mana tēva nāves" autors ir krietni pastrādājuši.
"Lūkasa ceļš" ir viena no pārliecinošākajām Ukrainas kara notikumiem veltītajām Latvijas teātru izrādēm.
Iestudējums raksturojams kā harmonisks, ja vien to vispār var lietot attiecībā uz darbiem, kuros tiek pētīta kara un to seku tematika. Šo ievirzi simboliski pastiprina darba nosaukums.
Lai gan Lūkass izrādē netiek tieši pieminēts, būtiski ir tas, ka vārda jēga nozīmē gaismu, gudrību, radošumu, mīlestību, laipnību, tieši to, kā tik bieži pietrūkst (ne tikai karā). Vai mūsdienu satricinātajā pasaulē vispārcilvēciskajām vērtībām vairs mēdz būt līdzšinējā nozīme? Jeb tā izpaužas citādi?
Izrādes kompozīciju veido divi stāsti. Pirmais subsižets pievēršas mūsējo palīdzības braucienam uz Ukrainu. Divi šajā stāstījuma atzarā iesaistītie aktieri izrādes laikā faktiski nerunā, viņu stāsts skan ierakstā (dažviet gan bija nedaudz nesaklausāms, jo fonā skanēja arī kas cits, varbūt "autentisks" fiksējums jeb tam līdzīgs skaņu celiņš), to pavada konvojbrauciena savdabīgs atainojums – velotrenažieris, kura pedāļus minot, var šķist, ka "stāvam uz vietas", bet tomēr kustamies, piedevām vienu braucēju nomaina cits. Simboliski – palīdzība joprojām ir vajadzīga, tai jāpievienojas nākamajiem, ja kāds sagurst.
Otru – ukraiņu sievietes – stāstu iejūtīgi izstāsta Daiga Kažociņa. Viņa ir spiesta atstāt mājas un dodas uz Latviju. Tā izrādās zīmīga nejaušība. Abās izrādes pamatnorisēs tiek tverti likteņi, kurus radikāli mainījis karš. Taču to skarbumā parādās negaidīta gaisma, tiešāk vai atturīgāk pausta mīlestība un daudz kas cits dzīvei būtisks.
"Mana tēva nāve" vēl tiešāk pievēršas t. s. eksistenciālajiem jautājumiem. Izrāde aizved autora personiskajā pieredzē un, kā jādomā, arī skatītāju dzirdētajā. Protams, kļūmīgi būtu pilnībā vienādot to ar autobiogrāfiski atainotiem "īstajiem notikumiem". Dzīves ritējums jebkuru var novest situācijā, kurā tuvs cilvēks neglābjami un ilgstoši mirst, bet faktiski palīdzēt viņam atgūties vairs nav iespējams. Tekstā, kurš pārsvarā skan ierakstā un šādi ļauj it kā atsvešināties no darbības, ir daudz kas tāds, ko nereti noklusē. Reti kurš spēj publiski stāstīt par nejauko, jo jārēķinās ar citu uztveres stereotipiem.
Taču tieši personiskie aspekti ir būtiski, jo ļauj nepastarpinātāk domāt par to, ko var vai nevar izdarīt bezcerīgās situācijās.
Ļoti svarīgi, ka izrādē piedalās autora (un arī viņa mirstošā tēva) radinieks, viņa brāļa dēls. Jaunais puisis ir pārliecinošs: gan kā pēcnācējs, gan esot aizgājēja lomā. Vara Piņķa galvenā stāstītāja tēla atainojums ir daudzveidīgs. Blakus tam, ko var uzvert kā komisku, ir atturīgi sāpinājuma mirkļi, nejūtinot, bet skarot nozīmīgo. Uzsverot to, ka viņš un tēvs nav bijuši tuvi, faktiski šajā tēta aiziešanas procesā šķiet satuvinājušies. Par vēlu? Attiecības ar tuvinieku un draugu nāvi parasti ir satricinošas. Nav atbildams jautājums: vai varēja būt citādi? Varbūt, kurš gan spēj to nepārprotami apgalvot?
Izrādes forma, kā jau ierasts "Willas" teātrī, ir saistoša – lakoniska, ar trāpīgām detaļām. Šoreiz, piemēram, popkorns parādās kā neizbēgamie dzīves sīkumi un drazas. Piegružotā grīda kontrastē ar skarbajām pārdomām.
Jācer, ka "Willa" teātra un citu mazo, bet brašo trupu veikumi tiks plašāk ievēroti un atbilstoši novērtēti. Tajos ir daudz kā tāda, kas spēj satricināt, sasparot un sarosināt, jo – kas gan ir nozīmīgāks par mūsu eksistencei svarīgākajām apjausmām.
Uzziņa
"Lūkasa ceļš", iestudējums "Willa" teātrī
- Režisors un autors: Ģirts Ēcis, līdzautori Daiga Kažociņa, Marks Frīdenbergs, scenogrāfi Adrians Kulpe, Ģirts Ēcis, skaņu mākslinieks Marks Frīdenbergs.
- Lomās: Mikus Lasmanis, Rūdis Bikšus, Daiga Kažociņa.
"Mana tēva nāve", iestudējums "Willa" teātrī
- Režisors un autors: Varis Piņķis, mākslinieks Aigars Ozoliņš, komponiste Žanete Spirka.
- Lomās: Varis Piņķis, Antons Piņķis.
