Rīt, 23. novembrī, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas apbalvošanas ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" tiks pasniegtas Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam.
Valmieras teātrī runā – šķiet, ka aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš jokojot ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmejot gan par sevi, gan pasauli, skaitot pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liekot justies pamanītām – nobučojot roku, piemiedzot ar aci, izmaksājot kafiju. Tomēr aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot "baltā klauna" maskai, atklājas viņa lomās.
Sarunā ar "Kultūrzīmēm" aktieris gremdējas atmiņās, ik pa laikam gan paškritiski pieminot, ka viss jau vienmēr nav izdevies tā, kā bijis iecerēts.
– Kā rit jūsu dienas?
A. Māsēns: – Ko gan var darīt pensionēts aktieris? Man vairs nepatīk atrasties masās, dienas vadu mierā un klusumā, staigāju pa Valmieru, man ir savi stundu un pusotru stundu gari maršruti, protams, cītīgi sekoju līdzi Ukrainas un Izraēlas notikumiem, skatos "Mezzo TV" kanālu. Esmu veco laiku aktieris un ar datoriem īsti neprotu strādāt. Sazvanos ar dēlu, trim mazmeitiņām un mazdēlu. Mana dzīvesbiedre Lelde Kalēja arī ir aktrise, Valmierā esam pavadījuši kopā teju visu mūžu. Uz teātri ejam, cik vien varam, sekojam visam, kas vien notiek Valmierā, kopā ar kolēģiem cītīgi braucam arī uz Jauno Rīgas teātri, vēl arī uz Dailes teātri.
Tagad gan ar satraukumu gaidu "Spēlmaņu nakti" – protams, ļoti priecājos par atzinību, bet citādi, "lai dieviņš nogrābstās!" – kā pie mums Vidzemē saka!
Man jau saka, tas būšot tik vienkārši, aiziet pēc balvas pie pašam savas aktieru brālības, bet, manuprāt, tieši tas ir visgrūtāk.
– Šogad "Spēlmaņu nakts" tiks svinēta jau trīsdesmito reizi, vai tos gadus atceraties, ko darījāt 1993. gadā?
– Tā gada vasarā Valmieras teātris brauca viesizrādēs uz Ameriku, bijām tur divus mēnešus un pa latviešu centriem spēlējām Leldes Stumbres "Nākošpavasar". Tas bija ļoti svētīgs brauciens, latvieši mūs silti uzņēma savās ģimenēs. Vēl arī spēlējām Hauptmaņa "Nogrimušo zvanu", tā toreiz bija pēdējā izrāde pirms teātra lielā remonta…
– Un šobrīd Valmieras teātris atkal tiek remontēts…
– Visa mūsu dzīve pagājusi vienos remontos, manā teātra laikā šī jau ir trešā reize, bet labi, ka tā, labi, ka teātris attīstās. Mums jau bija "ģeniāli" – septiņpadsmit gadus gaidījām uz jauno teātri, kurš tagad tiek kapitāli pārbūvēts. To gan vēlos teikt šā vārda vislabākajā nozīmē, jo tas tiešām bija vajadzīgs.
Arī šodien gāju garām ēkai un noskatījos uz celtniecību, kā top mūsu "lielais teātris" – domāju, pēc atklāšanas vai visa Latvija trieksies skatīties mūsu jauno teātri!
Turklāt šobrīd pie mums strādā arī spēcīga trupa, arī jaunie. Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kurss ienākuši ar nozīmīgām izrādēm. Valmierā teātris mutuļo!
– Kuras no izspēlētajām lomām bijušas jums vistuvākās?
– Nedrīkst jau aizvainot citas lomas, tās visas bijušas interesantas. Būtībā jau īpašas bijušas visas izrādes, kas spēlētas pie Māras Ķimeles, Oļģerta Krodera, darbā mani pieņēma Pēteris Lūcis. Pati pirmā lielā loma, kad vēl kā jauns čalītis biju tikko ienācis Valmierā, bija Lidis režisores Māras Ķimeles iestudētajā Raiņa "Mušu ķēniņā" (1972). Tā bija mana pirmā lielā loma, kurā režisore iedeva pamēģināt savus spēkus. Nākamajā gadā Oļģerts Kroders iestudēja "Leģendu par Kaupo", brīnos, kā šo Ārija Geikina lugu teātrī vispār atļāva uzvest, tā bija tik ļoti izteikti latviska un nacionāla. Es izrādē spēlēju Kaupo dēlu, toreiz beidzot sapratu, ka uz skatuves tiešām ko varu izdarīt, tā man bija ļoti nozīmīga loma. Atceros, ka ar "Kaupo" viesojāmies arī Tallinā un pēc izrādes pastā atnāca sūtījums, grāmatiņa, kurā bija ierakstīts – "jūs teicāt patiesību, paldies jums par Kaupo dziesmu". Tās vārdus vēl tagad atceros: "Mūsu dziesmai ir savs sākums, mūsu dziesmai nebūs beigu,/ mūsu dziesmas saules vārdi, pieveic pazemi un tumsu." Toreiz šo dziesmu bieži dziedājām.