Tāds interesants ķīviņš pēc elektroauto konkursa noslēguma savērpies auto medijos, žūrijas un citu draugu privātās sarunās.
Par mūsdienu auto dzimšanas vietām un radurakstiem. Nu, piemēram, – vai "Volvo EX30" pilsētas auto nominācijā pārspēja krietni lētāko, bet lietošanas īpašībās nemaz ne tik daudz sliktāko "GWM Ora" tāpēc, ka joprojām nepieņemam ķīniešus? Un ticam joprojām zviedru pārākumam? Vai citās nominācijās tāpēc uzvar "BMW", "Audi", nevis "KIA", ka pēdējais ir nez no kādas tur Korejas, bet pirmie no auto perfektuma fāterlandes Vācijas?
Strīdēties ir labi. Strīdēties vajag, jo taisnību citādi neatrast. Dažādu industriju globalizāciju nesaprast un nepieņemt.
Auto – tas ir sarežģīti un dārgi. Tāpēc te mazs vienkāršs piemēriņš no sadzīves. Nosvila mūsmājās vecais tosteris. Tas maizīšu cepamais, bez kura mans rīts nav garšīgs. Nu nopērc jaunu – tā saka sieva. Un piebilst – tikai nekādu lētu draņķi neņem, pērc labas firmas! OK. Bodē eju garām plaukta lētajam galam (tā ap 20 eiro), apstājos pie 45 eiro vērta melna smukulīša, kuru rotā uzraksts – BOSCH. Firma? Un kā vēl! Ņemu. Mājās izvelku no kastītes, apgrozu, foršu drupaču tīrāmu lādīti vēderpusē pavirinu. Un ieraugu plāksnīti – "Made in China"...
Tosteris jau pāris mēnešu darbojas teicami.
Gan te, gan auto jomā esmu kļuvis par gluži vai tādu kā Ķīnas advokātu. Tā nav nekāda čuhņa, tā ir milzu bagāta valsts, kura ražo visas tehnikas pamatu (tēraudu) vairāk nekā visa pārējā pasaule kopā ņemta.
Enerģija lēta, darbaspēks disciplinēts un bez atalgojuma hiperprasībām.
Uzklausa ļaudis mani, bet "Oru" pirkt neskrien. Starp citu – daudziem pretargumenti nav ne tehniski, ne ģeogrāfiski, bet šodien aktuāli. – Tie, maitas, Putinu atbalsta! Nepirkšu no viņiem nekad un neko...
Nu labi. Bet kaut kas jau jāpērk būs. Un jāskatās plašāk. Tāpat kā to izdarīja dižciltīgas vācu izcelsmes "Bosch", kurš jau tūlīt pēc dzelzs priekškara krišanas 90. gadu sākumā devās plašajā pasaulē lētāka darbaspēka un vides meklējumos. Uz Indiju, Japānu, to pašu Ķīnu...
Sarežģīta tā autobūves ģeogrāfija. Nopirka zēns "Renault". Negribēja viņš vācieti. Patika viņam (viņa Viņai vēl vairāk) franču šarms. Un man nemaz tā lāga negribas šiem skaidrot nesen uzzināto. Proti – lielas internacionālas kompānijas, kuras ražo arī "Renault", "Peugeot", "Citroen" automobiļus, jau labu laiku investē rūpnīcās, kuras tiek būvētas ne jau visiem zināmajā un aprunātajā Ķīnā, bet gan Marokā...
Ja kāds nezina, Maroka ir neliela valstiņa Āfrikas ziemeļos. Laba darba ļaudīm tur trūkstot. Un – tā nav Ķīna, no kurienes auto vest maksā gandrīz tikpat, cik uzbūvēt. Te līdz Eiropai var airu laiviņu aizirt. Un tādēļ šurp nāk ne tikai franči. Te atrodas arī lielas Ķīnas koncerna "BYD" ražotnes. Kāpēc? Laikam jau tā paša tuvuma dēļ. Un Eiropas nodokļu sankcijas Ķīnas produktiem nez vai būs uz "Made in Morocco" attiecināmas...
Autobūve Marokā jau sasniedz 15 miljardu dolāru apjomu gadā. Valsts valdība lutina jaunpienācējus ar nodokļu atlaidēm. Un nu te jau ir ne tikai franči.
Ir spāņi, itālieši, korejieši, japāņi, amerikāņi. Vietējiem – ap 200 000 labu darba vietu. Turpinājums sekošot.
Ja nepatīk mums "Made in China" – varbūt izvēlēsimies kaut ko no Marokas? Vai tomēr sekosim vāciešu priekšzīmei – viņu autoasociācijas ADAC aptauja liecina, ka 80% tās dalībnieku būtu gatavi pirkt Ķīnā ražotu auto. Sevišķi, ja tas ir pilnībā elektrisks un topošais saimnieks gados jauns.