Par spīti šokējošajām tradīcijām un asiņainajiem rituāliem, seno indiāņu civilizācijas nebeidz pārsteigt un fascinēt ar savu dzīvesveidu un pasaules redzējumu, turklāt tas ļāvis arī izvirzīt hipotēzi, ka maiji savas zināšanas ieguvuši no citplanētiešiem. 

Ar asinīm pret haosu

Seno indiāņu cilšu reliģisko uzskatu pamatā bija saikne starp dzīvību un nāvi, mūžīgais nomiršanas un atdzimšanas rits. Visas maiju dievības ir divējādas un savieno divus pretrunīgus sākumus – dzīvību un nāvi, mīlestību un naidu, zemi un debesis. Savus galvenos dievus maiji atveidoja spārnotu čūsku veidā. Spalvas simbolizēja debesis, čūska – zemi. Uzskatīja, ka katrs no dieviem secīgi pārvalda pasauli pēc noteiktiem laika intervāliem. Konkrētā dieva valdīšanas sākuma brīdī maiji tempļos un laukumos izlika attiecīgās dievības statujas, kas tur atradās līdz brīdim, kamēr izbeigsies šī dieva pilnvaras. Ļauna dieva valdīšana nesa cilvēkiem bēdas un ciešanas, bet laba dieva laikā valdīja pārticība un miers.

Visums, kā uzskatīja maiji, uzbūvēts sarežģīti: tas sadalīts 13 telpās, katru no kurām pārvalda kāds dievs. Debesis uztur četras dievības. Katrai no tām atbilst sava krāsa: sarkanā – austrumu, baltā – ziemeļu, melnā – rietumu, dzeltenā – dienvidu dievam. Visuma centrā – zaļā krāsa. Skaitlim 4 piemita īpaša maģiska nozīme. Iespējams, tieši tādēļ maijiem bija četras galvaspilsētas: Kopana, Kalakmula, Tikala un Palenke.