9. oktobris vēsturē un senās avīzēs. Simboliskais Rīgas tornis

1746. gada 9. oktobrī. Pirms 280 gadiem Rīgas būvmeistars Johans Heinrihs Vilberns, darbojoties pēc Ruperta Bindenšū agrāk sagatavota projekta, pabeidza Sv. Pētera baznīcas torņa pārbūvi.

Tāda bija nepieciešama, jo iepriekšējais 1721. gadā negaisa laikā nodega pēc zibens spēriena un ugunsgrēkā cieta arī pati baznīca. Atjaunošanas darbus uzsāka 1743. gadā, tātad process prasīja apmēram četrus gadus. Mērot no zemes līmeņa līdz virsotnei, jaunais Pēterbaznīcas tornis sanāca 120,7 metrus augsts, bet koka konstrukcija bija 69,6 metrus augsta – augstākā koka konstrukcija Eiropā. Tāda tā saglabājās līdz liktenīgajam 1941. gada 29. jūnijam, kad gāja bojā vācu uzbrukumā padomju okupētajai Rīgai. Tagadējais barokālais tornis kā iepriekšējā atdarinājums pagājušā gadsimta 60. gadu beigās/70. gadu sākumā veidots metālā un betonā.

Hronika vēsta, ka Vilberns pēc torņa bumbas un apzeltīta gaiļa uzstādīšanas simboliski uzsēdies gailī un izdzēris no apakšas pasniegtu stikla pokālu ar vīnu. Glāzi viņš pēc tam nometa no torņa, taču tā nesašķīdusi drumslās, bet iekritusi smilšu kaudzē. Nolūzusi tikai kājiņa. To varēja uzskatīt par sliktu zīmi, tomēr Pēterbaznīcas tornis, kā jau minēts, nostāvēja savā vietā gandrīz 200 gadu. Tas izturēja arī 1747. gada pavasara spēcīgo vētru. Statņu konstrukcija bija labi un stabili būvēta. Rīgas pilsoņi pirmajos gados gan tai neuzticējās. Viens otrs esot vairījies stiprā vējā gar to iet. Paklīda valodas, ka tornis šķiebjoties. Rīgas rāte šajā sakarā noturējusi vairākas torņa drošībai veltītas sēdes, tomēr celtnieki galvoja, ka viss ir droši. 1925. gadā veiktie kontrolmērījumi parādīja, ka Pēterbaznīcas tornis patiešām bija šķībs – nobīde no garenass sasniedza 0,8 metrus uz ziemeļrietumiem, tomēr stabilitāti tas neietekmēja.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvijas Kareivis", 1926. gada 9. oktobrī

Cēsu apriņķis. Ceļu labošana. Septembra beigās zemturiem bija jāsalabo klaušu ceļi. Šis darbs iekrita neizdevīgā laikā, kad ikviens trauca novākt ražu un uzart rugaines. Tādā darba trauksmē zemniekiem laiks neatmaksājams. Viņi tomēr atstāja vissteidzamākos lauku darbus uz vairākām dienām un rūpīgi uzkopa ceļus. Grāvji, ar maz izņēmumiem, tik pamatīgi iztīrīti kā vēl nekad, un arī no lietus gāzēm izskalotās bedres un grambas pienācīgi nolīdzinātas. Ceļu malās un tāpat arī grāvjos nekur vairs neredz krūmus. Dažas zemās, izrūgušās vietas prāvas strādnieku partijas nopūlējās 2-3 dienas uzdambēt ar žagariem un granti, lai varētu kārtīgi braukt. Iepriekšējos gados pavirši laboja ceļus, un tāpēc vietām tie atradās bēdīgā stāvoklī. Arī lielākie tilti savesti kārtībā, neviens no tiem vairs nav nedrošs. Jaunās ceļu labošanas instrukcijas ir ļoti stingras, bet vēl nav gads, kopš tās nākušas spēkā. Ja vēl dažus gadus tikpat rūpīgi tiks laboti ceļi kā šogad, tad mēs ar tiem varēsim lepoties.