Stāsts iesākas ar kādu savdabīgu epizodi. Zēnam bija tikai deviņi gadi, kad viņa tēvs, nelielas maizes ceptuves īpašnieks, nomaļā Vācijas ciematā kā parasti sūtīja viņu pēc rauga uz alus brūzi tuvākajā pilsētiņā. Zēns devās ceļā jau līdz ar saules ausmu. Mūsdienās, protams, grūti pat iedomāties, ka tāds uzdevums dots tik mazam bērnam, taču tajos laikos cilvēkiem nācās ļoti agri kļūt pieaugušiem un atbildīgiem.

Suņa sakostā zēna gadījums

Bet tajā reizē sanāca tā, ka zēns pat vēl lāgā nepaspēja iziet laukā no dzimtā ciemata, kad pēkšņi viņu notrieca mednieku suns un sakoda rokā un abās kājās, vienlaikus praktiski pilnībā noraujot visu apģērbu. Suņa saimnieks satvēra suni aiz kaklasiksnas un ieslēdza šķūnī, bet zēnam turpat strūklakā nomazgāja brūces, iedeva mazliet naudas par saplēsto apģērbu un savainošanu, un viņš pēc tā nekavējoties atgriezās mājās – viens pats un baisā notikuma izmocīts.

Iespējams, šī nelāgā situācija būtu aizmirsusies, taču suns nekādi negribēja likties mierā. Tas turpināja uzbrukt gan citiem dzīvniekiem, gan cilvēkiem, uzvedās absolūti neadekvāti, kamēr žandarmi bija spiesti to nošaut – par lielu nožēlu īpašniekam, kurš līdz pēdējam mirklim cerēja, ka situācija normalizēsies pati no sevis. Viņš aiznesa suņa līķi pie veterinārārsta, kurš pēc izpētes secināja, ka tas sirdzis ar trakumsērgu. Tad suņa saimnieks metās pie nelaimīgā zēna vecākiem un kopā ar viņiem nogādāja bērnu pie ārsta. Taču ārsts arī tik vien spēja palīdzēt, kā vēlreiz pārmazgāt suņa koduma vietas, tikai šoreiz nevis ar ūdeni, bet gan ar “kaut kādām zālēm”. Savukārt suņa saimnieks, gaidot vedējus atpakaļceļam, sēdēja vietējā kafejnīcā un pļāpāja ar citiem apmeklētājiem, tādējādi uzzinot informāciju par kādu Parīzes ķīmiķi, kurš veicot eksperimentus ar dzīvniekiem nolūkā izārstēt tiem trakumsērgu. Tas darīja viņu domīgu, viņš to izstāstīja sakostā zēna vecākiem un jau nākamajā dienā kopā ar puiku un viņa māti devās uz Franciju, lai Parīzē uzmeklētu noslēpumaino ķīmiķi.