"Svētdien plkst. 11 mūsu robežstacijā Zilupē ieradies pirmais vilciens ar Padomju Savienības karaspēku. Sagaidīšanai bija norīkota goda sardze ar kara orķestri. Latgales divīzijas komandieris apsveica PSRS karaspēka vadību. Kara orķestris spēlēja Padomju Savienības himnu. Arī Padomju Savienības karaspēks nostādīja goda sardzi ar kara orķestri, kas atskaņoja Latvijas valsts himnu," tā bija lakoniska ziņa laikrakstā "Latvijas Kareivis" 1939. gada 31. oktobrī. Bet faktiski bija sākusies Latvijas pirmā okupācija...

1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Latvija, sākoties karadarbībai, izsludināja savu pilnīgu neitralitāti cerībā nosargāt valsti ar saviem spēkiem un paļaujoties uz starptautiskajiem līgumiem. Tomēr Latvija jau bija "sadalīta". 1939. gada 23. augustā starp Padomju Savienību un Vāciju noslēgtā pakta slepenais papildprotokols paredzēja, ka "teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā" Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju, Besarābiju tika atdotas PSRS "ietekmes sfērā".

Polijai vēl agonizējot, Padomju Savienība ķērās pie Baltijas jautājuma risināšanas. Pirmā bija mūsu ziemeļu kaimiņa Igaunijas kārta. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters, kuram viņa padomju kolēģis V. Molotovs 24. septembra vakarā, kā arī vēlreiz – naktī uz 25. septembri, rupji apvainodams Igauniju, pieprasīja no igauņiem militāru savienību vai "savstarpējās palīdzības līgumu". Gan pakts, gan līgums bija jāizprot no padomju redzes viedokļa. V. Molotovs piedraudēja: "tā kā Igaunija it kā uzturot kontaktus ar Padomju Savienībai naidīgiem spēkiem un "dancojot pēc imperiālistu stabules", tad PSRS gādās par savu "drošības garantēšanu" citādā ceļā".