Juris Ulmanis: Neviens nekāpj kalnos, lai nosistos

"Latvijas Avīzes" lasītājiem ASV dzimušais latvietis Juris Ulmanis zināms kā viedokļrakstu autors, kurš vienmēr stingri aizstāv Ukrainu, aicina stāties Zemessardzē, bet no Latvijas aizbraukušos – atgriezties tēvzemē.

Viņš ir alpīnists un vairāku grāmatu autors, kuros aprakstījis savus izaicinājumus kalnos, ekspedīcijas Grenlandē un Dienvidpolā, kā arī Ukrainas frontē piedzīvoto. Nesenais traģiskais notikums Aļaskā, ASV, kur bojā gāja trīs Latvijas alpīnisti, bija viens no iemesliem aicināt Juri uz plašāku sarunu. Kāpēc cilvēki riskē ar dzīvību, lai kāptu kalnos?

Rakstos, kurus publicējat "Latvijas Avīzē", autora vārdam un uzvārdam parasti ir pievienoti vairāki paskaidrojumi – profesors, zemessargs, alpīnists, dažreiz – polārpētnieks. Kāpēc ir svarīgi izcelt katru no šīm identitātēm?

J. Ulmanis: Man tas nav tik svarīgi, taču žurnālisti, uzaicinot uz intervijām, parasti prasīja, kā lai mani piesaka. Tad nu kaut kas bija jāizdomā, nosaucu dažas lietas, lai var izvēlēties. Man jau pašam tas nav svarīgi, esmu vienkārši – Juris.

Tad sāksim ar alpīnismu. Diemžēl daļēji traģiska un skumja notikuma dēļ – 29. maijā no Aļaskas, ASV pienāca ziņa, ka tur gājuši bojā trīs alpīnisti no Latvijas. Tas nav pirmais notikums, kad ar mūsu kalnākāpējiem notiek nelaime, bet, šķiet, pirmo reizi tas izraisīja tik plašu sabiedrības interesi un arī diskusijas. Kādas bija pirmās domas un sajūtas, uzzinot šo vēsti?

Es to saņēmu Nepālā, pie manis vērsās Latvijas Radio žurnālists, kurš vēlējās komentāru. Es, protams, biju šokā, pat nezināju, ko atbildēt. Es uzreiz teicu, ka nebūtu godīgi kaut ko komentēt par šo konkrēto notikumu, jo nebiju tur klāt.

Ja jau Nepāla, tad arī pats bijāt devies kāpt kalnos?

Jā, un jau pirmajā kāpšanas dienā es paklupu un salauzu kaulu pie potītes, tāpēc piecas nedēļas tur pavadīju gan slimnīcā, gan pie draugiem – ārstējoties. Joprojām atkopjos, arī tagad, kad esmu jau atgriezies Latvijā. Var teikt, "atpūtos" Nepālā.

Bet kāds bija sākotnējais mērķis?

Mērķis bija Mera Peak virsotne, apmēram sešarpus tūkstoši metru augsta. Pēc tam man bija doma arī apiet Kailašu Tibetā, kas ir svētais kalns. Budisti un citu reliģiju pārstāvji tur taisa tā saukto prostāciju – gandrīz vai rāpo ap šo kalnu. Es to nebūtu darījis, varbūt gribētu, bet man tam nebūtu laika, taču apiet biju apņēmies. Pagaidām tas nesanāca, tomēr vienlaikus es ieguvu ļoti daudzas atziņas un daudz ko iemācījos. Redzēju Nepālas cilvēku ikdienas dzīvi. Par mani ļoti rūpējās ģimene, pie kuras es biju, un es ļoti jutu budistu mīlestību un izpalīdzību. Es tur biju kā viens no ģimenes locekļiem. Zinu, ka neko tādu nepiedzīvotu Latvijā, kur visi parasti ir tik ļoti aizņemti. Man arī uztaisīja pudža ceremoniju vai rituālu, kur mūki lūdza, lai es ātrāk izveseļotos – tas bija ļoti skaisti. Tieši šajā laikā Nepālā bija kāds satraucošs notikums, jo viens šerpa (kalnu pavadonis Nepālā. – Red.) bija atstāts kalnos un daudzi domāja, ka viņš ir miris, bet viņš nedēļu bija rāpojis lejā. Viņu atrada dzīvu un evakuēja uz slimnīcu Katmandu. Man bija tas gods viņu sastapt, sasveicināties. 

Manās acīs viņš ir pārcilvēks, jo es zinu, ko nozīmē šādos apstākļos – vienam, bez virvēm, skābekļa, ēdiena – būt kalnos un izdzīvot. Viņš bija iekritis plaisā, izrāpojis ārā… Tas ir prātam neaptverami. 

Par šo gadījumu stāstīja mediji visā pasaulē.

Kādi secinājumi par Nepālas veselības aprūpes sistēmu?

Ļoti pozitīvi. Es nebiju privātā slimnīcā, tā bija valsts slimnīca, ārsts katru dienu mani apraudzīja, uzmundrināja, jutos tur ļoti labi. Pats negadījums jau bija tālāk, vajadzēja divas dienas, lai nokļūtu galvaspilsētā, mani veda ar motociklu pa kalnu ceļiem, vēlāk ar džipu, un visur es jutu, ka par mani rūpējas. Tad arī izlēmu, ka taisīšu operāciju turpat Nepālā, nevis došos uz Latviju, jo varu viņiem uzticēties līdz galam. Operācija nebija sarežģīta, bet arī kopumā aprūpe bija ļoti laba.

Jau minēju, ka Latvijas sabiedrībā notiek aktīvas diskusijas par kalnā kāpšanu, ko var redzēt soctīklos. Viens no jautājumiem, kas tiek uzdots, – kāpēc vispār cilvēkiem ar ko tādu jānodarbojas, ņemot vērā, ka faktiski viņi riskē ar dzīvību? Arī tagad, mūsu neilgajā sarunā jau bija divi tādi satraucoši piemēri – gan jūsu pašu trauma, gan stāsts par brīnumainā kārtā kalnos izdzīvojušo šerpu. Vienmēr jau var atteikt, ka risks ir visur, arī braucot ar auto vai ejot pa ielu, bet tomēr skaidrs, ka te riska pakāpe ir daudz augstāka. Un pats galvenais – ļoti apzināta izvēle doties briesmās. Kāpēc?

Cilvēki, kas nekad nav kāpuši kalnos, droši vien uzdod šo jautājumu, jo par to sāk domāt, tikai saņemot šādas satraucošas ziņas vai skatoties biedējošus video. Tad šķiet, ka viss tur ir bīstami, lai gan tā jau nav. Protams, ir riski, bet, kā jau pareizi teicāt, riski ir arī uz ielas. Es tagad pārvietojos ar kruķiem, un brīžiem man lielā ātrumā garām aiztrauc velokurjeri vai citi braucēji – sajūta nav patīkama. Es, piemēram, zinu, ka nekad nebrauktu ar motociklu, tas šķiet tik traki...

Tas, ko es savulaik iemācījos no alpīnistiem Teodora Ķirša un Imanta Zaula, – iepriekš ir jāpadomā par visu, kas varētu aiziet greizi. Tas ir līdzīgi kā Zemessardzes operācijās, arī tur ir ļoti svarīgi novērtēt situāciju. Piemēram, es varu kalnos pazaudēt cimdus, tāpēc man līdzi ir otrs pāris cimdu un tā tālāk. Protams, ir ļoti daudz lietu, kas kalnā var aiziet greizi…

Es esmu domājis, kāpēc es kāpju kalnos. Man tas ir tāds garīgs piedzīvojums – es izjūtu sevi, savu sirdi, Dieva klātbūtni – es nosaukšu viņu par Lielo Šerpu, kurš mani vada, un es paļaujos uz viņu. Taču tāpēc man ir jābūt sagatavotam gan fiziski, gan galvā. Tie nav tikai izturības treniņi, tev ir jāizjūt tas kalns. Es bieži redzu, ka vietējie šerpas vienkārši stāv un skatās uz kalnu, izjūt to, un kalns var pateikt – nē, šodien nekāp. Pirms trim gadiem es uzkāpu Everestā un tur ļoti sajutu, ar kādu cieņu vietējie izturas pret kalnu. Pirms kāpšanas ir īpašs rituāls, kur tiek lūgts, lai tu atgrieztos. Tā ir ļoti garīga lieta. Es to nekur citur neesmu piedzīvojis, tikai kalnos.

Bet vai daļai kāpēju tās nav vienkārši ambīcijas?

Ir, protams. Man jau sākumā arī bija ambīcijas. Denali kalns Aļaskā bija mans pirmais kalns. Tolaik tas bija tāds izaicinājums, kaut kas nezināms.

Piedzīvojumu meklēšana?

Jā, bet tas nav nekas slikts. Es biju jauns un gribēju kaut ko piedzīvot. Neviens cilvēks nekāpj kalnos, lai nosistos. 

Taču, pirms es tur dodos, es nolieku testamentu uz galda, jo nekad nevar zināt… Arī, ja es braucu uz Ukrainu, arī pirms tam nolieku testamentu uz galda. 

Es nemēģinu to trivializēt, bet rēķinos un pieņemu, ka tas tā varētu būt – tu neatgriezīsies.

Bet kalnos kāpšana nav arī lēts vaļasprieks. Ir arī kritiski viedokļi, ka alpīnisms mūsdienās ir pārāk komercializējies, it īpaši, ja runa ir par Everestu. Dažiem bagātniekiem vajag ielikt to ķeksīti, ka viņi tur bijuši.

Tas ir dārgi un ar katru gadu kļūst dārgāk. Lai kāptu Everestā, vispirms ir jāiegūst atļauja, un tā maksā ap 15 000 eiro. Un tad pārējais…

Cik tas pārējais izmaksā?

Tagad tas varētu būt ap 50 000, 100 000 vai pat 150 000 eiro atkarībā no piedāvājuma. Kāpēc tas komercializējas? Nepāla ir ļoti nabadzīga valsts. Šerpām ir hierarhija – tur ir nesēji, tad tādi, kas strādā virtuvēs, un tad nāk gidi, kas jau ir apmācīti un trenēti, tāpēc, protams, saņem vairāk. Iedomājieties, ka šāda cilvēku komanda jums kalpo divus mēnešus! Protams, ka tā nav maza nauda. Jāpieskaita ēdiens, infrastruktūra. Ja visu sarēķina, tā summa ir diezgan loģiska.

Saistībā ar Latvijas alpīnistu traģisko nāvi, uzmanība tika pievērsta augstākajai ASV virsotnei – Makkinlija kalnam vai Denali. Kāda slava ir šim kalnam alpīnistu aprindās? Teicāt, ka esat tur kāpis.

Jā, pirms trīsdesmit gadiem. Tas bija mans pirmais kalns, un bija bailīgi. Atceros, ka bija viena kore, Imants Zauls bija otrā pusē, un es nespēju saņemties iet pāri. Sapratu, ja kritīšu, ar mani būs cauri, un es sāku raudāt. Imants mani mierināja: "Nāc pāri, būs ok." Viņš bija ļoti pacietīgs, un beigās mēs tikām galā, un es pēc tam biju ļoti laimīgs. Tolaik vēl ierakstījām video, kur es izteicos, ka kāpšana kalnos ir liela lieta un milzīgs emocionāls piedzīvojums.

Tur šerpu nav? Un kur ir bīstamāk – Denali vai Everestā?

Jā, tur viss jānes un jādara pašam. Man pēc sajūtām tomēr šķiet, ka Everestā ir bīstamāk – tas ir gan augstāks, gan aukstāks. Bet to tiešām grūti salīdzināt.

Vai pašam kādreiz ir bijuši gadījumi, kad piedzīvotas sarežģītas situācijas, varbūt nāves bailes?

Jā, ir bijis, Everestā pie virsotnes paklupu un nokritu, labi, ka biju piesiets. Tas ir 8500 metru augstumā, kur tu knapi vari paelpot, bet bija jātiek atpakaļ. Man tā virve saspiedās tā, ka bija sajūta – bokseris Maiks Taisons man iegāzis pa vēderu. Gribēju pasēdēt, atpūsties, bet mans pavadonis teica, ka jāiet tālāk. Everestā es arī redzēju līķus, un no mūsu grupas arī trīs gāja bojā. Nāve ir visur... Arī braucot uz Ukrainu, to redzi.

Par Ukrainu ir saprotamāk, ar kādu mērķi cilvēki dodas nāvē – lai aizstāvētu dzimteni. Bet kalnos?

Piemēram, kad kāpu Everestā, mans mērķis bija tur uznest Ukrainas karogu. Varbūt bez šī mērķa es pat tur nebūtu kāpis. Vienu reizi jau biju mēģinājis to darīt, bet toreiz neuzkāpu. Man ir draugi – ukraiņu karavīri, arī kalnu kāpēji, taču viņi tagad tur nevar doties, tāpēc man tas bija jāizdara viņu vietā.

No soctīklu ierakstiem sapratu, ka jūs pievienojaties tiem, kas uzskata, ka Latvijas Televīzijai nevajadzēja rādīt emocionālu interviju ar bojāgājušo alpīnistu grupas vadītāju Valdi Puriņu, kur viņš brīžiem asarām acīs stāstīja par to, kā viss notika. Kāpēc ne?

Cilvēks ir tik trausls tajā brīdī. Mēs neviens nevaram iedomāties, kas viņam tobrīd notiek galvā. Saprotu, ka viņš pats piekrita intervijai, bet es tomēr nebūtu tā darījis. Jā, žurnālisti grib zināt, un šāds sižets dabūs vairāk ievērības…

Cilvēki grib zināt, kas notika...

Bet kāpēc jāzina? Tas ir diezgan privāti. Protams, cilvēkiem interesē, kad kādam citam notiek nelaime. Lai gan katru dienu kāds mirst, un bieži tas tiek uztverts diezgan vienaldzīgi. Tagad ir diezgan daudz komentāru no cilvēkiem, kas neko nesaprot. Man šķiet, ka tas vienkārši nav godīgi.

Par citu tēmu, kas noteikti jums ir tikpat personiska kā kalni – karš Ukrainā. Tāds ir arī jūsu 2023. gadā izdotās grāmatas nosaukums – "Kad karš kļūst personisks". Pagājuši trīs kara gadi. Kas mainījies?

Ir mainījusies kara tehnoloģija. Es grāmatā tikai mazliet pieminu dronus, bet tagad šis jau ir pilnībā dronu karš. Tolaik, kad rakstīju grāmatu, cilvēki ļoti daudz atbalstīja Ukrainu un ziedoja, tagad tas mazinājies. Bet, kas nav mainījies, tā ir ukraiņu griba uzvarēt un pretoties krieviem. Tāpēc mums jāturpina palīdzēt Ukrainai.

Kad pēdējo reizi bijāt Ukrainā?

Janvārī. Taču tie nav vienkārši braucieni. Es sevi uzskatu par tā saukto brīvprātīgo – voluntieri, kā saka ukraiņi. Tā ir naudas vākšana, un tas ir liels darbs. Februārī biju Kanādā, kur latviešiem stāstīju par Ukrainu, vācu līdzekļus. Tikai tad ir jēga braukt, ja tu vari kaut ko iedot ukraiņiem. 

Kopā ar Ganta fondu strādāju pie projekta, kur mēs evakuējam ukraiņu karavīrus no piefrontes zonas – esam gada laikā izveduši gandrīz četrus tūkstošus karavīru. 

Manuprāt, tas ir ļoti svētīgs darbs. Šoferi ir latviešu puiši, kuri to veic brīvprātīgi – ņem atvaļinājumu, brauc, riskē ar dzīvību.

Teicāt, ka ukraiņu pretestības spējas nav mazinājušās, taču starptautiskās politikas līmenī, īpaši pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, šķiet, ka arvien uzstājīgāk tiek teikts, lai Zelenskis sēžas pie galda ar Putinu, piekāpjas.

Es neesmu politologs, man grūti komentēt. Man pat šķiet, ka tas ir tik pazemojoši, ka prezidentam Zelenskim jābrauc pa pasauli un jālūdz palīdzība. Rietumiem ir jāpalīdz!

Pašlaik tas ir uz Eiropas pleciem, bet arī te ir bažas, ja paskatās uz tiem spēkiem, kam ir lielas iespējas nākt pie varas Eiropas valstīs. Francijā – Marinas Lepēnas partijai, Vācijā – "AfD" un tamlīdzīgi. Šie spēki nav Ukrainu atbalstoši, lai neteiktu pretēji, ka ir diezgan prokrieviski.

Mums patīk runāt par citām valstīm un citiem cilvēkiem, taču es vispirms aicinātu skatīties uz sevi. Es un mani paziņas turpināsim palīdzēt Ukrainai, un es centīšos pierunāt trimdas latviešus to turpināt darīt. Kas notiek Francijā vai Vācijā – to mēs nevaram ietekmēt.

No tā, kas vēl mainījies – Rietumos tagad nevairās no runām par to, ka Putins neaprobežosies tikai ar Ukrainu, bet nākamās rindā var būt Baltijas valstis, kas, neskatoties uz dalību NATO, nav pasargātas no kara. Ukraiņi to ir teikuši no pirmās kara dienas, tagad to saka arī citi. Nupat izdevumā "Financial Times" par to atklāti runājis arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Bet vai tas, ka mēs tagad tik bieži dzirdam šos brīdinājumus, palīdz mobilizēties vai drīzāk noplicina šo apdraudējuma sajūtu?

Es jau no pirmās kara dienas teicu – tāpēc mums jāpalīdz Ukrainai, jo, ja viņi zaudēs, tad mēs varam kļūt par nākamo mērķi. Ļoti labi, ka par to tagad runā skaidri. Manuprāt, tas mums palīdz. Es priecājos, ka arī bruņotie spēki par to atklāti runā. Varam ļoti lepoties, ka mums ir tāds NBS komandieris kā Kaspars Pudāns, un varam būt gandarīti, ka pulkvedis Raivis Melnis ir kļuvis par aizsardzības ministru. Tas ir labs tandēms.

Tad jau labi, ka šie daži ielidojušie droni spēja nogāzt valdību?

Jā, man pulkveža Meļņa iecelšana par ministru bija patīkams pārsteigums. Es viņu mazliet pazīstu, jo savulaik mācījos Aizsardzības akadēmijā un viņš tur bija instruktors. Varu teikt tikai tos labākos vārdus.

Bet kā vispār izskatījās Latvijas reakcija uz te ielidojušajiem droniem? Bija diezgan ievērojams satraukums, lai gan var teikt, ka īstas briesmas vēl nepiedzīvojām.

Es te varu teikt līdzībās – tie, kam nav mājās suņa, baidās no suņiem. Skaidrs, ka Krievija mēģinās dronus novirzīt uz Latviju, lai mūs iebiedētu, sašķeltu sabiedrību un panāktu, ka latvieši vaino ukraiņus, tādējādi samazinot atbalstu Ukrainai. Mums ir jāpierod pie situācijām, ka šādi draudi var rasties. Lai tie droni nāk, mums jāiemācās tos novirzīt atpakaļ uz Krieviju.

"Latvijas Avīzē" publicējām vairākus jūsu rakstus, varētu teikt politiskas inciatīvas. Piemēram, ziemā bija aicinājums atslēgt elektrību un apkuri Krievijas vēstniecībai. Nesen rakstījāt par nepieciešamību izvērtēt, vai Latvijā vajadzīgs valsts uzturēts teātris krievu valodā. Daži noteikti iebilstu, ka tie ir radikāli piedāvājumi, bet vai mērķis vairāk bija paust nostāju vai tiešām kaut ko panākt?

Es domāju, ka lietas jāsauc īstajos vārdos. Elektrības atslēgšana Krievijas vēstniecībai, protams, vairāk būtu simbolisks solis. Es to aicināju jau kopš kara sākuma, taču 10 000 balsis neizdevās savākt, jutu, ka daudzi latvieši baidās. Mums ir jāparāda sava nostāja! Tas ir tāpat kā ar stāšanos Zemessardzē. Krievi skatās, cik mums ir zemessargu, tas parāda gatavību pretoties. Bet, ja mēs nestājamies, tas ir signāls, ka mums ir vienalga. Par krievu teātri ir cits stāsts – es domāju, ka tas ir kauna traips – popularizēt krievu kultūru un Krievijas Federācijas valsts valodu par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Ja grib, var taisīt teātri par privātu naudu. Vai latvieši tik ļoti mīl teātri, ka gatavi to pieciest? Es nesaprotu.

Kas latviešiem būtu jāņem vērā, rudenī dodoties uz Saeimas vēlēšanām?

Es visiem kandidātiem uzdotu šādus jautājumus. Pirmkārt, vai tu esi zemessargs? Un ja ne, tad kāpēc neesi? Tas parāda attieksmi pret valsti. Otrkārt, cik reizes tu esi bijis Ukrainā? Kā privātpersona, ne amata pienākumu dēļ. Cik tu esi noziedojis Ukrainai no savas personiskās kabatas? Treškārt, ko tu darīji padomju okupācijas laikā? Vai biji pionieris, komjaunietis, partijā? To mēs no biogrāfijām neredzam. Atbildes uz šiem jautājumiem man būtu svarīgas, izdarot izvēli vēlēšanās. Tagad jau visi politiķi taisa kampaņas, bet es gribētu uzsvērt, ka latviešu tauta nav Ministru kabinets un Saeima, uz ko mēs tik ļoti fokusējamies. Latviešu tauta esam mēs visi! Būt ministram vai deputātam nav nekāds augstākais sasniegums dzīvē, tas ir vienkārši darbs.