7.1 °C
ASV prezidents Donalds Tramps jau ir amatā gandrīz 250 dienas.
Mūsu reģionam, proti, Ziemeļeiropai, protams, galvenie interesējošie jautājumi ASV ārpolitikā ir Trampa un tā administrācijas attieksme pret NATO un uzticība Ziemeļatlantijas līguma 5. panta uzliktajām saistībām, kā arī tā Krievijas uzsāktās agresijas pret Ukrainu izbeigšanas pieeja. Izskatās, ka Donalda Trampa naivā cerība ātri, viegli un politiski nesāpīgi izbeigt šo konfliktu ir izplēnējusi pilnībā.
To atzīst arī pats ASV prezidents: "Domāju, ka šis man būs viegli, bet izrādījās grūti." Līdz ar to šajā rakstā atskatīsimies uz Trampa administrācijas paveikto (un nepaveikto) šajos astoņos mēnešos Krievijas–Ukrainas kara kontekstā, kā arī Trampa administrācijas izpratnes evolūciju par šī kara būtību, iemesliem un iespējamajiem izbeigšanas scenārijiem.
Baltā nama realitāte
Donalds Tramps viennozīmīgi ir "tīrradnis" jebkuram politologam, politiskajam apskatniekam vai žurnālistam. Trampa darbības un izteikumus var pētīt un analizēt bezgalīgi. Taču jāpiebilst, ka tajā visā ir vairāk bezgaumīga realitātes šova elementu, nevis patiesi būtiska satura. Nevar noliegt, ka arī Trampa priekšteča ASV prezidenta Džozefa Baidena pieeja karam izpelnījās daudz pārmetumu. Tā bija pieeja, kas kavēja ieroču piegādes, neļāva pilnībā izmantot visu Rietumu militāro un ekonomisko potenciālu pret Kremli, ko paralizēja Putina kodolšantāža un ko īsi varētu raksturot kā – "neļaut Krievijai uzvarēt, bet arī neļaut tai zaudēt". Tramps savā retorikā bieži vien ir paudis, ka tas ir "Baidena karš" un šis karš nekad nebūtu sācies, ja vien Tramps būtu Baltajā namā 2022. gadā. Taču šobrīd šāda "iestrēgušas skaņu plates" retorika izklausās pēc neiederīgas taisnošanās un atbildības neuzņemšanās par savām neveiksmēm. Šobrīd ir Trampa, nevis Baidena dežūra pasaules lielākās lielvaras vadībā, tas ir, tās lielvaras, kuras spējās ir apturēt Putinu un citus diktatorus. Pasaule sagaida un pieprasa rezultātus no pašreizējā Baltā nama saimnieka. Un līdz ar to, lai arī jaunais ASV prezidents to nevēlas vai nevēlētos dzirdēt, tagad tas viennozīmīgi ir "Trampa karš".
Donalda Trampa administrācijas sākotnējie centieni izbeigt karu tika iesākti ar Putina nomierināšanas politiku un spiedienu pret Ukrainu. Amerikāņi pārtrauca militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai, atteicās pieņemt jaunas drošības garantijas Ukrainai, izbeidza Kremļa politisko un diplomātisko izolāciju, kā arī izteica gatavību piekāpties Kremlim Ukrainas teritoriālās nedalāmības jautājumā, NATO paplašināšanas jautājumā, kā arī ekonomisko saišu atjaunošanā vai paplašināšanā ar Krieviju. Taču nekas no tā nepalīdz tuvināt mieru. Šādas dāvanas plēsīgu diktatoru politikas izpratnē un loģikā var tikt uztvertas tikai kā aicinājumi turpināt uzsākto kursu un turpināt testēt savus sarunu biedrus nākamo piekāpšanos izspiešanā.
Trampa pastāvīgi mainīgie "galatermiņi" ir vēl viens politikas fenomens, kas izpelnījās pretrunīgus vērtējumus.
Pēc 24 stundu solījuma ātras paiešanas janvārī Trampa administrācija izvirzīja jaunu 100 dienu mērķi risinājuma atrašanai. Martā tika runāts par īslaicīgu 30 dienu pamieru kā startu ilgākam pamieram. Vasaras otrajā pusē Trampa pacietība "sāka izbeigties", un Vašingtonas retorika patiesi kļuva asāka pret Kremli un pozitīvāka pret tās sabiedrotajiem Eiropā un Kijivā. No Baltā nama atskanēja runas par iespējamiem ultimātiem Kremlim. Jūlija beigās Tramps ultimatīvā formā paziņoja par 10 līdz 12 dienu logu, lai Krievija piekristu pamieram, pretējā gadījumā tiks īstenota rīcība pret Kremli. Rīcība tika īstenota – 15. augustā Tramps izklāja sarkano paklāju Putinam Ankoridžas militārajā bāzē Aļaskā, simboliski pārtraucot Putina politisko izolāciju Rietumos. Augusta beigās Tramps atkal sacīja, ka divu nedēļu laikā varēs saprast, vai miera sarunas un progress notiek.
Arvien acīmredzamāk kļūst skaidrs, ka ASV prezidenta administrācija nespēj izstrādāt saskaņotu, skaidru ilgtermiņa rīcības plānu Putina apturēšanai, īslaicīgi aizraujoties ar dažādām spontānām idejām, kuru efektivitātes rezultāti ir apšaubāmi, kā, piemēram, Indijas sodīšana par Krievijas naftas iepirkšanu. Īsāk sakot, plāna un efektīvas rīcības nav. Tā vietā ir pastāvīga jautājuma risināšanas novilcināšana ar nemitīgu darbības imitāciju, "tukšas" runas un brīnumlīdzekļa haotiska meklēšana, kas atrisinās visas problēmas. Tomēr, iespējams, vienīgā pozitīvā ziņa no šī visa ir tāda, ka Donalds Tramps ar pastāvīgu lepošanos par savām spējām ir iedzinis sevi politiskā slazdā. Priekšvēlēšanu kampaņā Tramps solīja un apgalvoja, ka tikai viņš spēs izbeigt karu. Tagad viņš saprot, ka to nespēj panākt lēcienveidīgi bez smagu politisko lēmumu pieņemšanas, pretēji savām vēlmēm un iecerēm. Taču gan politiskā konjunktūra, gan pilsoniskā sabiedrība neļauj Trampam atsvešināties no šīs problēmas vai mainīt politisko vai mediju darbakārtību ar citiem "svarīgākiem" jautājumiem. Tā piespiež Trampu mokoši, bet regulāri domāt un atgriezties pie šī jautājuma. Tā padara šo jautājumu par noteicošo tam, kā vēsture vērtēs Trampa prezidentūras ārpolitisko mantojumu.
Atkal vainīgs ir kāds cits?
13. septembrī savā sociālajā tīklā "Truth Social" Donalds Tramps paziņoja, ka beidzot ir gatavs ieviest sankcijas pret Kremli, taču, lai tas notiktu, ir jāizpildās virknei nosacījumu, kuri šoreiz ir izvirzīti Eiropai, kurai kārtējo reizi būs jāuzņemas saistību smagums. Pirmkārt, visām Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm ir jāpārtrauc iepirkt Krievijas energoresursus un tie jāaizvieto ar iepirkumiem no ASV. Otrkārt, Eiropas Savienībai ir jāievieš tarifi pret Ķīnu. Jāsaka, ka Eiropas līderi ir apguvuši sarunu taktiku ar Trampu, proti, tie ir nepārtraukti glaimi un uzslavas. It sevišķi šo mākslu ir izkopis NATO ģenerālsekretārs un bijušais Nīderlandes premjerministrs Marks Rite. Tas ir nesis noteiktus rezultātus, respektīvi, eiropieši spēja mazināt saspīlējumu starp Trampu un Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kā arī sabalansēja Trampa retoriku un domas par karu Ukrainā, mazinot Putina naratīvu ietekmi. Vienlaikus šādai pieejai ir arī novērojamas blaknes – eiropieši pieradināja Trampu pie tā, ka tie viņam nekad neatsaka. Ņemot vērā minēto, attiecīgi aplūkosim abus šos nosacījumus detalizētāk un to realizācijas iespējamību.
