Partly cloudy 18.1 °C
P. 19.09
Muntis, Verners
SEKO MUMS
Reklāma
Sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas "Marta" pārstāve, kas neatlaidīgi cīnījās par Stambulas konvencijas ratifikāciju, pārliecināta, ka visiem, kas cieš no vardarbības, tagad ir daudz lielākas iespējas sevi aizstāvēt.
Sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas "Marta" pārstāve, kas neatlaidīgi cīnījās par Stambulas konvencijas ratifikāciju, pārliecināta, ka visiem, kas cieš no vardarbības, tagad ir daudz lielākas iespējas sevi aizstāvēt.
Foto: Edijs Pālens/LETA

"Latvijas Avīze" un žurnāls "Mājas Viesis" sāk jaunu rakstu sēriju rubrikā "Kas notika pēc tam".

Reklāma

Ir notikumi un procesi, kas Latvijā izraisījuši īpaši lielu rezonansi. Sabiedrības un politiķu redzējums par tiem bieži vien radījis arī asu viedokļu pretstāvi. Ir bijuši sabiedrību satricinoši notikumi, pēc kuriem amatpersonas solījušas pārmaiņas, uzlabojumus. Kā īstenoti lēmumi, vai savulaik aktualizētajām problēmām rasts risinājums, kā attīstījušies procesi? Mūsu pirmā publikācija veltīta Stambulas konvencijai, par kuras ratifikāciju šķēpi tika lauzti gadiem.

Aptauja

Kā Stambulas konvencijas ratificēšana jūsuprāt ietekmējusi situāciju ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenēs Latvijā?

Drīz apritēs divi gadi, kopš Latvijas Saeima ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saukto Stambulas konvenciju. Ar 51 deputāta balsi no "Jaunās Vienotības", "Progresīvajiem" un Zaļo un zemnieku savienības deputāti 2023. gada 30. novembrī ratificēja šo starptautisko dokumentu. Evikas Siliņas vadītā valdība konvencijas ratificēšanu bija iekļāvusi savā deklarācijā. Deputāti no Nacionālās apvienības, "Apvienotā saraksta", "Latvijas pirmajā vietā" un "Stabilitātei" balsojumā nepiedalījās, tādējādi paužot savu nostāju, ka šis starptautiskais dokuments šo partiju pārstāvjiem ir nepieņemams. Pirms balsojuma deputāti bez pārtraukuma debatēja piecas stundas, paužot pretējus viedokļus par konvencijas nepieciešamību. Piemēram, toreizējais deputāts Rihards Kols (Nacionālā apvienība), kurš patlaban ir ievēlēts Eiropas Parlamentā, uzskatīja, ka no šīs Eiropas Padomes konvencijas nebūšot nekādas jēgas, jo to apliecinot fakts, ka 2016. gadā, kad Latvijas valdība deleģēja toreizējo labklājības ministru Jāni Reiru parakstīt šo starptautisko līgumu, valstij vajadzēja būt saistošiem tā mērķiem, taču līdz 2023. gadam Labklājības ministrija neesot grozījusi nevienu tiesību aktu. Savukārt Ingmārs Līdaka ("Apvienotais saraksts") bija neizpratnē, kāpēc vardarbības izskaušanai ir vajadzīga konvencija, jo "vardarbība pret sievieti ir nevis stereotipu izraisīta problēma, bet gan uzvedības patoloģija, un pret to arī jācīnās". Bet par konvencijas ratifikāciju atbildīgās Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins ("Jaunā Vienotība") centās skaidrot deputātiem, ka šis ir dokuments, kura nolūks ir apkarot vardarbību, novērst to un nekādi citādi to nevarot interpretēt. Viņš uzsvēra, ka konvencija nav alternatīva likumiem. Saskaņā ar konvenciju nevienu nevar saukt pie atbildības, bet uz tās pamata Saeima var izdarīt grozījumus likumos.

Stambulas konvencijas ratificēšana vairākus gadus politiķiem un dažādiem sabiedrības pārstāvjiem iepriekš bija kā karsts kartupelis. Ratificēšanas atbalstītāji pauda, ka tā dos lielāku stimulu un atbalstu cīņai pret vardarbību pret sievietēm, savukārt oponenti uztraucās par dokumentā lietotā jēdziena "dzimums" iespējamās izpratnes ietekmi dažādās jomās, tajā skaitā izglītībā. Konvencija Latvijā stājās spēkā 2024. gada 1. maijā. Konvencija tika apstiprināta ar atrunu, ka tās īstenošanā Latvija piemēros Satversmē ietvertās vērtības, principus un normas, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu.

Iespējams, konvencijas ratifikācija, kura ik pa laikam parādījās politiķu darba kārtībā, toreiz, pirms diviem gadiem, tā arī netiktu iekustināta, ja vien nebūtu notikusi traģēdija Jēkabpilī, kas satrieca visu Latvijas sabiedrību. 

2023. gada aprīlī Leons Rusiņš pēc ilgstošiem draudiem un vajāšanas nogalināja bijušo sievu, kura iepriekš bija darījusi visu, lai panāktu aizsardzību, bet tā arī to nesagaidīja.

Vai un kas tad mainījies šajā laikā, kopš konvencija ratificēta? Piemēram, lasot Latvijas medijos šā gada augustā publicētās kriminālziņas, rodas sajūta, ka nekādas konvencijas, ne arī likumi nespēj ierobežot vardarbīgu uzvedību. Vienā mēnesī uzzinām, ka Valsts policija saņēmusi informāciju par to, ka vīrietis uzbrucis kādai sievietei Ventspilī un veicis ar viņu seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi pretdabiskā veidā. Vīrietis esot aizturēts, un pret viņu uzsākts kriminālprocess, kā drošības līdzekli piemērojot apcietinājumu. Savukārt Čiekurkalna mikrorajonā atrasta kāda noslepkavota sieviete. Izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka noziegumu izdarījis sievietes dzīvesbiedrs kopīgas alkohola lietošanas laikā. Saistībā ar notikušo uzsākts kriminālprocess, un aizdomās turētajam piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Tajā pašā mēnesī uzzinājām vēl šokējošāku faktu, ka Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes amatpersonas pabeigušas izmeklēšanu kriminālprocesā par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem pret bērna tikumību un dzimumneaizskaramību. Izmeklēšanā atklājies, ka aizdomās turētā persona astoņu gadu garumā veikusi dzimumnoziegumus pret vismaz 180 bērniem.

"Tā ir sociāla katastrofa, dziļa sociālā krīze, kuru nekādā veidā nevar atrisināt policija, to nerisinās arī Stambulas konvencija. Skatoties, ko vairāk vajadzētu apmācīt un trenēt, kur vajadzētu investēt, tad tās ir sociālās programmas, lai palīdzētu šiem cilvēkiem mainīties. Recidīvs sešos gados nav mazinājies. Policija var nošķirt varmāku, bet tas nemaina vardarbīgo uzvedību," uzskata Andis Rinkevics, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja priekšnieks.

Savukārt Latvijas vadošās sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas "Marta" vadītāja Iluta Lāce, kura ļoti neatlaidīgi cīnījās par Stambulas konvencijas ratifikāciju, ir pārliecināta, ka visiem, kas cieš no vardarbības, šobrīd esot daudz lielākas iespējas sevi aizstāvēt. Diskusijas, kas notika pirms konvencijas ratificēšanas, esot iedrošinājušas sievietes vērsties pēc palīdzības. Centrā "Marta" 2024. gadā palīdzību saņēmuši 386 cilvēki – 266 sievietes un 20 vīrieši. Visvairāk cietušo bijis vecumā no 36 līdz 45 gadiem.

Reklāma
Reklāma

Deputāts: Revolūcija nav notikusi

Kas mainījies Latvijā un jūsu uzskatos pēc Stambulas konvencijas ratificēšanas?

Andrejs Judins.

Andrejs Judins ("Vienotība"), Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs: "Pirms Stambulas konvencijas parakstīšanas bija jautājums: kurā pusē mēs esam? Mēs definējām, ka esam daļa no starptautiskās saimes, kas cīnās pret vardarbību. Tā pastiprinātā uzmanība un histērija bija nesaprotama, un laiks ir parādījis, ka nekāda revolūcija nav notikusi. Vienkārši mēs salikām punktus uz i. Mēs pateicām, ka vardarbība nav pieļaujama, mēs to netolerēsim un, ja būs nepieciešams, grozīsim likumus, lai nodrošinātu aizsardzību. Atsevišķi likumi ir grozīti, bet nav tā, ka mums kaut kas ir radikāli jāpārbūvē. Mēs redzam, ka cilvēki par vardarbību runā atklātāk. Vairs nav kā deviņdesmitajos gados, kad pat amatpersonas uzskatīja, ka cietušais vai cietusī vienmēr ir paši vainīgi. Mēs esam no tā aizgājuši projām lieliem soļiem, un varmāku upuri nebaidās no atklātības. Kad valsts mainīja savu attieksmi, tas iedrošināja cilvēkus. Piemēram, nesen uzzinājām par mākslinieku, kurš veicis dzimumnoziegumus pret mazgadīgām meitenēm, kuras atklāti par to pastāstīja pēc 30 gadiem. Mums būs arī skats no malas, jo Eiropas Padomes izveidotais GREVIO drīzumā ieradīsies vizītē, lai izvērtētu un pateiktu, kur sokas labi un kur ne tik labi. Būsim ar viņiem dialogā. Ja nepiekritīsim, skaidrosim."

Māris Kučinskis.

Māris Kučinskis ("Apvienotais saraksts"), Saeimas deputāts, pirms Stambulas konvencijas ratificēšanas bijis iekšlietu ministrs: "Nekas nav mainījies. Ne jau no Stambulas konvencijas ir atkarīgs, vai būs vardarbība. Pēc tā bēdīgā notikuma, kad Rusiņš noslepkavoja ilgi vajāto bijušo sievu, daudz kas ir mainījies uz labo pusi, jo Latvijā tika izstrādāts plāns tam, kas ir jāuzlabo, tajā skaitā arī elektroniskā uzraudzība, un es tur nevelku nekādas paralēles ar Stambulas konvenciju. Par vardarbību sāka vairāk runāt tieši pēc Rusiņa pastrādātā nozieguma, nevis konvencijas ratifikācijas. Toreiz "Progresīvie" bija ieciklējušies, ka no konvencijas visa pasaule kļūs citādāka..."

 

"Mums vēl ir ļoti daudz jāstrādā"

Nevalstiskās organizācijas "Marta" vadītāja Iluta Lāce neatlaidīgi cīnījās par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Kā situāciju viņa saredz tagad?

I. Lāce: Ar katru brīdi pieaug to sieviešu skaits, kuras pie mums meklē palīdzību. Parasti vasaras bija samērā mierīgas, bet šobrīd ir tā, ka to sieviešu skaits, kas vēršas pie mums Rīgā un Latgales filiālē Rēzeknē, ir dubultojies. Arī Liepājas filiālē nepārtraukti pieaug cietušo skaits, kas meklē palīdzību. Sievietes arvien vairāk apzinās, kas ir vardarbība un ka sievietes liktenis nav "mīlēt un ciest".

Mums kopā ar lēmumu pieņēmējiem ir izdevies panākt, ka konvencijas vairākas norādes par to, kā valstīm vajadzētu palīdzēt novērst vardarbību, ir rezultējušās likuma grozījumos, kas uzlabo vardarbībā cietušo personu tiesības un iespējas. 

No 2024. gada jūlija varmākam vairs nav piemērojams tikai administratīvais sods vai sabiedriskie darbi, kā tas bija līdz šim. 

Tagad var ierosināt kriminālprocesu un tiesa var novirzīt vardarbības veicēju uz kursiem, kur viņam ir iespēja apzināt un saprast savu uzvedību. Iepriekš, kad nebija noteikta kriminālatbildība, uzliktais sods varmākam bija vēl viens rīks, ar ko draudēt sievietei: redz, es vairs nevarēšu tev maksāt tik lielus uzturlīdzekļus, jo man ir piespriests administratīvais sods un ģimenes budžetā nu būs mazāk naudas utt.

Krimināllikumā tagad ir skaidri norādīts, ka tiek kriminalizēta arī emocionālā vardarbība, kas līdz šim nebija iekļauta. Pagājušajā gadā jau tika uzsākti vairāki kriminālprocesi tieši saistībā ar likuma pantu par cietsirdību un vardarbību pret tuvinieku. Mēs nepārtraukti esam virzījuši šīs idejas, lai ieviestu konvencijā noteiktos minimālos standartus, to, ka mums jāatrod veidi, kā efektīvi piemērot likumus.

Reklāma

Būtisks sasniegums ir valdības apstiprinātais vardarbības pret sievieti un vardarbību ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns 2024.–2029. gadam. Tas ir svarīgs solis Latvijas vēsturē.

Iluta Lāce: "Būtu aplam apgalvot, ka tikai noteiktas kategorijas sievietes ir pakļautas vardarbībai un tā pastāv tikai noteiktās ģimenēs. Redzam, ka vardarbīgi var būt cilvēki ar augstāko izglītību, dažādu profesiju ļaudis."

Sievietēm, kas vēršas centrā "Marta" pēc palīdzības, ir vajadzīga ne tikai psihologa, sociālā darbinieka, jurista palīdzība, ko viņas šeit var saņemt, bet arī izmitināšana, lai nebūtu jādzīvo kopā ar varmācīgu personu. Vai tas ir iespējams?

Kopš 2023. gada jūlija valsts ir izveidojusi pakalpojumu sievietēm, kurām ir augsts apdraudējums dzīvībai, proti, viņām ir pieejami anonīmie dzīvokļi. Līdz tam bija jāmeklē ziedotāju resursi, lai šīs sievietes varētu kaut kur paslēpt. Tas bija liels izaicinājums, kā to izdarīt, bet šobrīd mums jau ir pieejami valsts resursi. Rīgā ir četri anonīmie dzīvokļi, Rēzeknē ir vesels ēkas stāvs ar krīzes istabiņām, kur var uzturēties sievietes ar bērniem. Arī Liepājā ir viens dzīvoklis, kas tiek īrēts šādiem gadījumiem. Tas ir valsts finansiālais atbalsts no vardarbības cietušām personām, kas lielākoties ir sievietes un viņu bērni. Arī tad, ja bērnu nav, šis pakalpojums ir pieejams.

Bet šajos dzīvokļos jau nevar dzīvot mūžīgi...

Dažas sievietes šo iespēju izmanto vienu divas dienas, kamēr atrod citu risinājumu. Valsts garantētais periods šim atbalstam ir seši mēneši, un arī pēc tam ir jāmeklē iespējas sievietes atbalstīt, īpaši grūtnieces vai jaunās māmiņas, kurām nav darba un nav arī ģimenes atbalsta. Tur mums ir jāatrod veids, kā viņām palīdzēt ilgāk par ziedotāju resursiem. Ja nepieciešams, meklējam pašvaldību atbalstu, sastrādājamies ar citām institūcijām.

Centrā "Marta" strādā speciālistu komanda: sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, psihologi un juristi. Līdz 2023. gadam vardarbībā cietušās personas par valsts finansējumu varēja saņemt 23 konsultācijas, patlaban ir pieejamas līdz pat 120 konsultācijām. Tas ir milzīgs atbalsts šajās situācijās.

Ar kādiem gadījumiem konkrēti saskaras jūsu organizācijas komanda?

Šie gadījumi iezīmē to, ka mums vēl ir ļoti daudz jāstrādā pie tā, lai visām institūcijām – policijai, prokuratūrai, tiesai, bāriņtiesai, sociālajiem dienestiem, nevalstiskajām organizācijām – būtu vienota izpratne, kas ir ar dzimumu saistītā vardarbība, kas ir varmācīga piespiedu kontrole, ar ko atšķiras vardarbība no konflikta... Diemžēl vienotas izpratnes joprojām trūkst. To mēs redzam konkrētos gadījumos.

Piemēram, sieviete ir meklējusi palīdzību, pieprasot pagaidu aizsardzību sev un bērniem. Taču bāriņtiesa pieņem lēmumu sievietei noņemt sava bērna aizgādības tiesības, jo viņai nav ienākumu, mājas vai dzīvokļa. Bet tas fakts, ka viņai nenormāli vardarbīgais vīrietis aizliedzis izglītoties un strādāt, netiek ņemts vērā. Viņai noņem bērnu, jo tēvam ir māja un nauda, bet pats šausmīgākais šajā situācijā ir tas, ka sievietei, kurai nav izglītības un nav iespējas iesaistīties darba tirgū vardarbīga vīra dēļ, piespriež vēl maksāt uzturlīdzekļus. Tas notiek tagad, un to nevar nosaukt nekā citādi kā vien par bāriņtiesas nekompetenci. Kāda ziņa tiek dota bērniem, kuri paliek pie vardarbības veicēja, nevis pie mātes, kura ir cietusī? Tas nav normāli – sodīt sievieti par to, ka viņa meklē palīdzību un iestājas par savām tiesībām.

Reklāma
Reklāma

Kad no vardarbības cietusī persona piezvana centram "Marta", kas notiek tālāk?

2024. gadā kopumā bija vairāk nekā 800 personas, kuras saņēma sociālo rehabilitāciju pēc pārciestas vardarbības. Rīgā, Rēzeknē vai Liepājā notiek pirmā konsultācija ar sociālo darbinieku, kurš tad arī noskaidro konkrēto individuālo situāciju, cietušās personas iespējas un resursus. Situācijas ir ļoti dažādas – kādam būs atbalstoša ģimene, kādam vispār tās nebūs, kādam būs savs īpašums, kādam vispār nebūs nekā. Varmākas lielākoties ir dzīvesbiedri, bērnu tēvi. Ir arī izvarošanas un vajāšanas gadījumi, kad nav bijušas ilgstošas intīmas attiecības, tomēr lielākoties ir vardarbība ģimenē.

Sociālais darbinieks pēc vajadzības piesaista speciālistus – vienam ir vajadzīgi jurista pakalpojumi, citam – psihologa konsultācijas. Tas viss ir bez maksas, jo iekļauts valsts programmā. Tālāk tas process ir kāds nu kuram. Vienam varbūt pietiek tikai ar pagaidu aizsardzību civilprocesā. Varbūt kāda sieviete ir gatava cīnīties par sevi kriminālprocesa ietvaros, kas jau būs daudz sarežģītāk.

Vardarbībai nav sociālā statusa. Ir sievietes, kuras, vērtējot pēc izskata, ģērbšanās stila, izturēšanās, izskatās brīnišķīgi, bet īstenībā viņas atrodas kā krātiņā, kur tiek pilnībā kontrolētas. 

Tiek izliktas dažādas izspiegošanas iekārtas, katra kustība tiek filmēta, piefiksēta un nepārtraukti tiek draudēts. Jāņem vērā, ka mūsu ikdienā ienāk kibervardarbība. Tā var tikt vērsta, piemēram, pret medicīnas māsu, kurai ir seši bērni, kurai nav pašai sava dzīvokļa un kura ir noslogota darbā un rūpējas par saviem bērniem. Tā var būt sieviete, kura tikko pabeigusi skolu, apprecējusies un nonākusi vardarbīgās attiecībās. Viņai netiek ļauts lemt par savām seksuāli reproduktīvajām izvēlēm, viss tiek kontrolēts.

Būtu aplam apgalvot, ka, lūk, tikai noteiktas kategorijas sievietes ir pakļautas vardarbībai un tā pastāv tikai noteiktās ģimenēs. Redzam, ka vardarbīgi var būt cilvēki ar augstāko izglītību, dažādu profesiju ļaudis. Tie var būt cilvēki, kam ir zemi ienākumi, tie var būt ķirurgi, policisti paši, ļoti plašs spektrs. Ne jau profesija nosaka, vai tu esi vai neesi vardarbīgs. Tā ir uzskatu sistēma, tie ir aizspriedumi un stereotipi par to, kādam ir jābūt vīrietim un kādai ir jābūt sievietei – pakļāvīgai un jādara viss tā, kā vīrietis ir iedomājies. Vardarbība ir visapkārt, un tā ir tava izvēle, vai tu esi vardarbīgs. Tas ir saistīts ar vērtību sistēmu, dzimumu stereotipiem, ar vīriešu patvaļu un privilēģiju apzināšanos, sak, man jau par to nekas nebūs un es tā drīkstu rīkoties, jo tiesībsargājošā sistēma neiestāsies par šo sievieti. Tomēr pēc iepriekš pieminētajām likumu izmaiņām mēs redzam, ka sievietes sāk saprast, ka viņas var saņemt palīdzību, un pēc tās vēršas daudz intensīvāk nekā pirms vairākiem gadiem.

Pie mums pēc palīdzības nāk arī vīrieši. Tie ir dēli, kuri cieš no tēviem, vai tēvi, kuri cieš no saviem vardarbīgajiem dēliem. Ir arī vecāka gadagājuma cilvēki, mammas un tēvi, kuri cieš no saviem bērniem un mazbērniem.

Bet kas nav izdarīts no tā, ko pirms konvencijas ratifikācijas solīja politiķi?

Joprojām nav izveidoti tādi medicīniski punkti, kuros var vērsties sievietes, kuras cietušas no seksuālās vardarbības. Igaunijā tie pastāv pie slimnīcām. Tur nekavējoties tiek piefiksēts šis nodarījums. Kad sieviete saņemas tiesvedībai, visi pierādījumi ir pieejami. Pie mums nereti, ja ir notikusi seksuālā vardarbība un sieviete vērsusies pēc palīdzības, vairs nav iespējams šos pierādījumus nodrošināt.

Septembrī tikšos ar veselības ministru Hosamu Abu Meri, jo šis uzdevums vardarbības apkarošanas plānā ir uzticēts tieši Veselības ministrijai.

Reklāma
Reklāma

Nav izdevies panākt, lai seksuālā uzmākšanās būtu kriminalizēta. Par to ir noteikta tikai administratīvā atbildība.

Gribētos panākt lielāku atsaucību no pašvaldībām. Ja cilvēks vēršas centrā "Marta", mums ir jāatskaitās un jādod informācija pašvaldību sociālajiem dienestiem, jo tie veido gala atskaites Labklājības ministrijai. Ministru kabineta noteikumos ir norādīts, ka pakalpojumu sniedzējiem, pie kā klients ir vērsies, jānovirza resursi ne tikai psihologiem, juristiem un citiem speciālistiem, bet arī administratīvajam darbam. Mums nav nodokļu maksātāju naudas, lai norēķinātos par telpu īri, samaksātu elektrības rēķinus un pārējo. Diemžēl Liepājas un Saldus novada pašvaldības nenovirza nevienu centu par mūsu darbu. Dažas pašvaldības neņem vērā Stambulas konvencijas ieteikumu, ka ir jānodrošina atbalsts nevalstiskajām organizācijām, kas specializējušās vardarbības novēršanā. Tās ir izvēlējušās principā šo naudu paturēt sev.

Mums jāstrādā arī pie tā, lai nodrošinātu klientu anonimitāti. Ir ne mazums sieviešu, kuras nevēlas, lai sociālo dienestu datubāzēs parādītos viņu uzvārds un personas kods, īpaši, ja viņas pašas ir sociālās darbinieces, policistes, žurnālistes vai citas publiskas personas. Citās valstīs anonimitāti nodrošina ar kodiem. Gadiem centrs "Marta" tam velta uzmanību, esam šo jautājumu aktualizējuši Labklājības ministrijā, bet valsts joprojām nav atradusi risinājumu.

Vai jums ir informācija, kā sievietei veidojas dzīve pēc tam, kad ir palīdzēts?

Ik pēc trim mēnešiem mēs rīkojam aptauju – zvanām sievietēm, lai painteresētos, kā klājas. Ir bijušas sievietes, kuras manipulatīvi tiek ievilktas atpakaļ vardarbīgajās attiecībās, un viņas atkal izmanto mūsu pakalpojumus. Tie stāsti ir dažādi. Spriežot pēc tā, kas nonāk mūsu redzeslokā, var teikt, ka tomēr kaut kas ir pamainījies uz labo pusi.

Kad Latvijā būs centrs seksuālajā vardarbībā cietušajiem?

Ko Veselības ministrija dara, lai sievietēm, kuras cietušas no seksuālās vardarbības, būtu pieejams specializēts atbalsta centrs? Valsts pieņemtais vardarbības apkarošanas plāns gan paredz, ka šāda centra pilotprojektam ir jābūt gatavam tikai 2026. gada ceturtajā ceturksnī. Tas ir gana ilgs laiks, ja ņem vērā, ka Igaunijā šādi centri jau darbojas.

Veselības ministrijas komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders pastāstīja, ka ministrijas pārstāvji bijuši vizītē Igaunijā, kur esot četri šādi centri, lai uzzinātu kaimiņvalsts pieredzi, veidojot šo atbalstu. Ministrija kā pieņemamāko iespēju izskatot variantu šādu centru veidot pie Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, ņemot vērā arī Valsts tiesu medicīnas centra teritoriālo pieejamību.

Lai īstenotu šo ideju, būšot nepieciešams papildu finansējums ginekoloģiskajam aprīkojumam, ledusskapim pierādījumu uzglabāšanai, speciālistu apmācībai, kam tiktu piesaistīti Eiropas Sociālā fonda līdzekļi, pierādījumu vākšanas komplektam un citiem izdevumiem.

Šneiders informēja, ka tikšot izveidota darba grupa ar mērķi noteikt iesaistīto pušu veicamos pasākumus, tostarp izstrādāt normatīvo aktu grozījumus. Darba grupa sagatavošot informatīvo ziņojumu Ministru kabinetam par centra ieviešanu, tajā skaitā par vietu, kur tas atradīsies, un sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī par nepieciešamo finanšu resursu piesaisti centra izveidei un darbībai.

Par to, kā darbojas krīzes centrs Rīgā; kam un kādos gadījumos policija piemēros elektronisko uzraudzību; kā apmāca varmākas vardarbīgas uzvedības mazināšanai; kas uzrauga Stambulas konvencijas ieviešanu – lasiet turpmākajos "Latvijas Avīzes" numuros.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
akcija1

AKCIJA!

Tikai tagad -35% atlaide Lasi.lv Gada abonementam ar kodu LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 EUR.

ABONĒ ŠEIT

AKCIJA!

Tikai tagad -35% atlaide Lasi.lv Gada abonementam ar kodu LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 EUR.

ABONĒ ŠEIT
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma