Sava enerģija. Enerģētikas stratēģija — pārāk izplūdusi?

Šovasar valdība beidzot apstiprināja "Latvijas enerģētikas stratēģiju līdz 2050. gadam", taču tajā nav ieskicēta nedz elektroenerģijas pārvades un sadales tarifu politika, kas būtiski ietekmē gan investīciju vidi, gan galalietotāju izmaksas, nedz izvērtēti potenciālie elektroenerģijas eksporta tirgi.

Arī elektroenerģijas patēriņa prognozes ir visnotaļ pieticīgas. "Latvijas Avīze" centās noskaidrot, kā šo ilgi gaidīto plānošanas dokumentu vērtē dažādu enerģētikas nozaru pārstāvji un vai šis nav kārtējais dokuments Eiropas birokrātiem, kuram ir maz sakara ar realitāti.

Kompromiss starp dažādām prioritātēm

"Enerģētikas stratēģija Latvijai netika prasīta no Eiropas Komisijas kā, piemēram, Nacionālais enerģētikas un klimata plāns (NEKP). Taču šāds plānošanas dokuments, kas skaidri parāda mērķus, ambīciju un vīziju, kādu valsts vēlas sasniegt līdz 2050. gadam, bija nepieciešams gan enerģētikas nozarei, gan arī valsts iedzīvotājiem. Enerģētikas nozarē projektu attīstība nenotiek ātri, nepieciešama to sabiedriskā apspriešana, ietekmes uz vidi novērtējums, arī pats būvniecības process aizņem diezgan ilgu laiku, tāpēc, ja laika gaitā tiek mainītas prioritātes, lēkājot no vienas uz otru, rezultātu sasniegt nav iespējams," atzīst Pasaules Enerģijas padomes (PEP) Latvijas nacionālās komitejas prezidente Olga Bogdanova.

Jāpiebilst, ka NEKP enerģētikas un klimata mērķi ir izvirzīti tikai līdz 2030. gadam. O. Bogdanova uzsver, ka stratēģijai ir jābūt sasaistītai ar valsts ekonomiku, jo enerģētikas projekti nevar būt pašmērķis, bet instruments, kā veicināt tautsaimniecības attīstību. "Stratēģijā nav likts uzsvars tikai uz energoresursu cenām, piegāžu drošību vai ilgtspēju, bet ieintegrēts trilemmas princips, proti, kompromiss starp šīm trim prioritātēm, kas ļaus starp tām nelēkāt, bet noturēt tās līdzsvarā," kā stratēģijas lielāko plusu vērtē O. Bogdanova, atzīstot, ka lielākais mīnuss ir ārējo ģeopolitisko notikumu neprognozējamība un tehnoloģiju straujā attīstība. "Visapkārt ir tik daudz mainīgo faktoru, kas liedz pārāk precīzi prognozēt nākotni, tāpēc stratēģiju būs nepieciešams regulāri pārskatīt," secina O. Bogdanova, atzīstot, ka nozarei beidzot ir skaidrība, ko valsts vēlas sasniegt, un tas ļauj prognozēt investīcijas, kā arī sakārtot normatīvo regulējumu, tostarp arī citu nozaru likumdošanā. "Šo visu horeogrāfiju var prasmīgi noorganizēt, tikai skaidri definējot vīziju un galvenos virzienus, kā to sasniegt," secina O. Bogdanova, norādot, ka enerģētikas nozare vienmēr būs pāri citām nozarēm, jo, ja nav enerģētikas, nav arī attīstības. Viņa arī atgādina, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pats pirmais līgums bijis par kopīgo ogļu un tērauda rūpniecības pārvaldes tiesisko regulējumu.

"Stratēģijā nav likts uzsvars tikai uz energoresursu cenām, piegāžu drošību vai ilgtspēju, bet ieintegrēts trilemmas princips, proti, kompromiss starp šīm trim prioritātēm, kas ļaus starp tām nelēkāt, bet noturēt tās līdzsvarā," uzsver Pasaules enerģijas padomes Latvijas nacionālās komitejas prezidente Olga Bogdanova.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Trūkst ambīciju AER projektu attīstībā

"Virzība uz ilgtspējīgu ekonomiku ir mūsu valsts drošības jautājums, jo tiek veicināta energoresursu pašpietiekamība, mazinot importēto fosilo resursu izmantošanu, atjaunīgos energoresursus (AER) ražojot tepat Latvijā. PEP ir veikusi ļoti lielu darbu, salīdzinot 32 dažādus pētījumus, kurus ir veikusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra (IRENA), Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, "Shell", "British Petroleum" u.c., konstatējot, ka visiem ir vienāds secinājums, proti, ka AER ražošana pieaugs ļoti, ļoti strauji. Jautājums ir, kas būs bāzes tehnoloģija. Piemēram, igauņi skatās atomenerģijas virzienā, bet lietuvieši akcentu liek uz atkrastes vēja parkiem. Latvija vēl nav izmantojusi savu iekšzemes AER potenciālu, kāds citviet Eiropā jau sen ir izsmelts. 

Turklāt Latvija ir unikālā situācijā, nevienā citā Eiropas valstī nav tik laba elektroenerģijas tīkla kapacitāte, tas ir atjaunots un ļoti spēcīgs, 

īpaši pēc sinhronizēšanās ar Centrālās Eiropas tīkliem un starpsavienojumu izveidošanas. Tāpat Latvijā AER projektu attīstībai ir pieejamas daudz lielākas sauszemes teritorijas nekā daudzās citās ES valstīs," vērtē O. Bogdanova.

Taču "Latvijas Avīzes" aptaujātie nozares eksperti uzskata, ka stratēģijai trūkst ambīciju tieši AER projektu attīstībā. Tā paredz 2050. gadā ar AER saražot 7500 megavatus (MW) elektroenerģijas, tostarp atkrastes vēja elektrostacijās (VES) 1000 MW, sauszemes VES – 4500 MW, bet saules elektrostacijās (SES) – 2000 MW. "Ar veiksmīgu "Elwind" projekta realizāciju atkrastes VES mērķis jau varētu tikt sasniegts 2035. gadā," lēš Vēja enerģijas asociācijas (VEA) izpilddirektore Katrīna Duka-Gulbe, norādot, ka kaimiņvalstīs šie mērķi ir daudz augstāki, piemēram, Lietuvā līdz 2050. gadam no AER ir plānots saražot 23,5 gigavatus (GW) elektroenerģijas, t.sk. 10 GW no sauszemes vēja parkiem un 4,5 GW no atkrastes vēja parkiem.

Arī biedrības "Saules enerģija Latvijai" valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš domā, ka stratēģijai trūkst ambīciju. "Tie mērķi, kurus saules enerģijas projektu attīstībā šajā plānošanas dokumentā tiek plānots sasniegt līdz 2050. gadam, tiks sasniegti jau nākamajā gadā. Stratēģija paredz līdz 2050. gadam uzbūvēt SES ar 2000 MW lielu jaudu, bet šā brīža projektu attīstības dinamika liecina, ka jau 2026. gadā ekspluatācijā varētu tikt nodotas SES ar kopējo jaudu ap 2500 MW. Tas liecina par to, ka politikas veidotāji krietni vien atpaliek no tām perspektīvām, kādas saredz bizness," secina A. Bāliņš.

Savukārt O. Bogdanova ir pārliecināta, ka stratēģijas mērķi tomēr ir gana ambiciozi, un zina stāstīt, ka Lietuva un Igaunija šobrīd jau sāk pārskatīt savu stratēģiju izvirzītos mērķus, jo sākotnēji izvirzītās ambīcijas tomēr ir izrādījušās pārāk augstas.

Ar stratēģiju enerģiju nesaražosim

Kā būtisku stratēģijas nepilnību VEA izpilddirektore Katrīna Duka-Gulbe izceļ arī ambīciju trūkumu elektroenerģijas patēriņa veicināšanā. "Ja mēs pašlaik tērējam 6–7 teravatstundas (TWh) elektroenerģijas gadā, tad pēc 25 gadiem patēriņam vajadzētu būt lielākam par 19 TWh. Piemēram, Lietuvā, kur šobrīd tiek patērētas 12 TWh, līdz 2050. gadam ir iecerēts patēriņu palielināt vairāk nekā sešas reizes – līdz 74 TWh," salīdzina K. Duka-Gulbe, atzīstot, ka enerģētikas stratēģija Latvijai bija nepieciešama jau pirms vairākiem gadiem. 

"Tas, ka valstij jau agrāk nav bijis stratēģiska redzējuma, rīcībpolitikas un konkrēta plāna par vēja parku un atjaunojamo energoresursu attīstību, tos sabalansējot ar ekonomiskajām, apkārtējās vides un iedzīvotāju interesēm, ir novedis pie sabiedrības negatīvās attieksmes. 

Ir izveidojusies pretruna – mēs it kā ejam Zaļā kursa virzienā, bet, kolīdz saprotam, ko tas īsti nozīmē, saskaramies ar pretestību. Tas lielā mērā ir pateicoties tam, ka pārāk vēlu sākām plānot un skaidrot sabiedrībai. Ir skaidrs, ka ar stratēģiju mēs enerģiju nesaražosim. Viss ir atkarīgs no tā, kā tā tiks īstenota, kāda būs sadarbība visu iesaistīto ministriju starpā, jo šis ir starpnozaru dokuments. Pieļauju, ka stratēģija laika gaitā arī mainīsies," lēš VEA izpilddirektore, norādot, ka ne līdz galam izprot, kas tajā īsti ir un kā tā ir veidojusies, jo nozares asociācijas iesaiste bijusi vairāk formāla.

Daudz nezināmo

Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis skaidro, ka šobrīd Enerģētikas stratēģijā iekļautā elektroenerģijas patēriņa prognoze galvenokārt ir balstīta uz prognozējamajām attīstības tendencēm transporta sektorā, paredzamo elektrifikāciju citos enerģētikas sektoros (piemēram, siltumapgādē un dzesēšanā), kā arī energoietilpīgu patērētāju, piemēram, datu centru, attīstības tendencēm. "Vērtējot prognozējamo transporta un siltumenerģijas sektoru elektroenerģijas patēriņu, būtu būtiski paturēt prātā, ka šo sektoru izaugsmes potenciāls nav neierobežots. Taču, piemēram, mājokļu sektorā kopumā ēkas kļūst energoefektīvākas, un to enerģijas patēriņš drīzāk samazināsies, savukārt transporta sektorā patēriņu ierobežojošais faktors būs iedzīvotāju skaita izmaiņas un arī mobilitātes ieradumi – šobrīd mums nav pamatotu argumentu, lai prognozētu to, ka turpmākajās desmitgadēs iedzīvotāji vēlēsies izmantot transporta pakalpojumus, tostarp arī privāto transportu, lielākā apjomā nekā šobrīd. Ņemot vērā šos apsvērumus, Enerģētikas stratēģiju var pamatoti uzskatīt par pietiekami ambiciozu, jo prognozētais elektroenerģijas patēriņa apjoms 19 TWh ir pietiekami liels, lai sevī ietvertu arī, piemēram, scenāriju, kurā pilnībā tiek elektrificēts vieglais autotransports (tā paredzamais elektroenerģijas patēriņš, balstoties uz esošo transportlīdzekļu nobraukumu, ir aprēķināms aptuveni 1,3 TWh apjomā gadā), vai scenāriju, kurā tiek pilnīgi elektrificēta centralizētā siltumapgāde (tajā šobrīd kopējais siltumenerģijas patēriņš veido nedaudz vairāk kā 7 TWh gadā)," ir pārliecināts G. Valdmanis, norādot, ka tādu perspektīvo patērētāju kā datu centru, sintētisko degvielu ražotņu vai energoietilpīgu rūpniecisko ražotņu attīstība ir grūti prognozējama, jo, piemēram, sintētisko un atjaunīgo degvielu ražošanā vairākas no perspektīvajām tehnoloģijām joprojām ir izpētes stadijā, savukārt datu centru jomā enerģijas patēriņu galvenokārt ietekmēs tālākā mikroprocesoru tehnoloģiju attīstība un arī sabiedrības nākotnes pieprasījums pēc datu pakalpojumiem. "Savukārt, prognozējot elektroenerģijas ražošanas jaudu attīstību, būtu jāņem vērā apstāklis, ka elektroenerģijas ražotņu attīstības potenciālu var būtiski ietekmēt arī sabiedrības viedoklis un izpratnes maiņa par to, kā līdzsvarojamas enerģētikas un dažādu ekonomikas nozaru, piemēram, lauksaimniecības un tūrisma nozares, konkurējošās intereses. 

Proti, enerģētikas nozarei ir jārēķinās ar to, ka daļā Latvijas teritorijas, kurā ir tehniski iespējama vēja vai saules elektrostaciju attīstība, zemes īpašnieki un vietējās kopienas var dot priekšroku citiem zemes lietošanas veidiem," 

secina KEM pārstāvis.

Nepieciešama lielāka konkrētība

"Kopumā stratēģijas izstrāde pati par sevi ir pozitīvs solis – tā iezīmē skaidru virzienu uz atjaunīgajiem energoresursiem un enerģētisko neatkarību. Tas ļauj uzņēmumiem rēķināties ar valsts nostāju, kā arī paver jaunas biznesa iespējas elektrifikācijas un ar to saistīto pakalpojumu jomā, radot augsni vērtīgam pienesumam ekonomikā," vērtē energouzņēmuma "Enefit" vadītājs Mārtiņš Vancāns, tāpat kā visi citi nozares eksperti atzīstot, ka sākotnējais scenārijs tomēr nav pietiekami ambiciozs, lai gan paredzama elektrifikācijas izaugsme. "Salīdzinājumam – Lietuva cenšas pozicionēties kā nākotnes enerģētikas centrs, plānojot līdz 2050. gadam elektroenerģijas patēriņu palielināt vairāk nekā sešas reizes un jau 2030. gadā kļūt par neto eksportētāju. Šāda pieeja ir atbalstāma, un arī Latvijā enerģētiskā neatkarība jāveicina, ne tikai mazinot elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem avotiem, bet arī transporta jomā pakāpeniski aizstājot importēto degvielu ar lokāli, bez emisijām saražotu elektroenerģiju no dažādiem avotiem – ūdens, vēja, saules, kā arī saglabājot stabilās bāzes jaudas," uzsver M. Vancāns, atgādinot, ka enerģētiskā neatkarība stiprina vietējo ekonomiku, proti, nauda paliek Latvijā, un vietējai ražošanai nepieciešami papildu servisi – būvniecība, apsaimniekošana, uzturēšana, infrastruktūra u.c., kas rada darba vietas. "Enefit" vadītājs uzskata, ka stratēģijai būtu jāanalizē arī nākotnes kopējās izmaksas galalietotājam, iekļaujot sadales un pārvades tarifus. "Pieaugot atjaunīgo resursu īpatsvaram, šie tarifi var pieaugt, jo jānodrošina sistēmas stabilitāte un elastība. Būtu nepieciešama lielāka konkrētība – daudzviet norādīts "jāuzlabo", "jāpalielina", "jāsamazina", bet nav skaidri definēti rādītāji, piemēram, cik lielas ir ambīcijas par renovēto ēku īpatsvaru 2030. vai 2050. gadā," teic M. Vancāns.

"Elektroenerģijas patēriņš 2050. gadā tiek plānots tikai 19 TWh, kas ir salīdzinoši pieticīgi, ņemot vērā elektrifikācijas potenciālu. Arī AER jaudu mērķis – 7500 MW – vēlamajā scenārijā ir zemāks nekā Latvijas potenciāls, it īpaši vēja un saules enerģijā," secina "Enefit" vadītājs Mārtiņš Vancāns.

Foto: Publicitātes

Nākotnē var iekļaut arī tarifu politiku

Savukārt G. Valdmanis, vērtējot būtiskākos faktorus, kuri ietekmē elektroenerģijas pārvades un sadales tarifus, ir secinājis, ka lielāko daļu no izmaksām šajās pakalpojumu nozarēs veido kapitālieguldījumi tīklu infrastruktūrā (tajā skaitā, piemēram, metālu un naftas pārstrādes produktu cenas), kā arī darbaspēka izmaksas. "Ņemot vērā faktu, ka šo produktu cenas lielākoties ietekmē globālas un strauji mainīgas tendences, ieskaitot, piemēram, ārpolitikas norises, kā arī darbaspēka mobilitātes tendences, un politikas veidotājiem pamatoti ir ierobežotas iespējas būtiski ietekmēt šos faktorus, uzskatām, ka ilgtermiņa prognozes par tarifu izmaiņām visos gadījumos uzskatāmas par salīdzinoši neprecīzām un nedrošām, tāpēc to faktiskā lietderība politikas plānošanā būtu visai zema," secina G. Valdmanis. Taču viņš neizslēdz, ka, uzklausot ārējo partneru ierosinājumus, nākotnē politikas plānošanas dokumentos var tikt apsvērta arī prognožu izstrāde un dažādu iespējamo tarifu struktūras scenāriju salīdzinājums. "Tajā pašā laikā vēlos vērst uzmanību, ka ieinteresētajām pusēm – patērētājiem un ražotājiem –ir būtiska ietekme uz elektroenerģijas tarifu struktūru arī to sabiedriskās apspriešanas un izstrādes gaitā, un uz šādu aktīvu ieinteresēto pušu līdzdalību tarifu apstiprināšanā joprojām ceram arī nākotnē, vienlaikus rēķinoties, ka ieinteresēto pušu sniegtie ierosinājumi var radīt vērā ņemamas korekcijas tarifu struktūrā un to ietekmē uz dažādām lietotāju grupām, piemēram, radot labākus nosacījumus energointensīvākiem lietotājiem.

Eksporta aprises miglā tītas

"Enefit" vadītājs atzīst, ka stratēģijā nav pietiekami apskatīta Latvijas loma Baltijas un ziemeļvalstu enerģētikas telpā, proti, nav skaidri definēts, kā Latvija plāno konkurēt vai sadarboties ar kaimiņvalstīm, kuras arī aktīvi attīsta eksportspējīgas enerģētikas sistēmas. M. Vancāns uzskata, ka stratēģijā vajadzētu būt detalizētāk aprakstītiem potenciālajiem elektroenerģijas eksporta tirgiem. "Mērķa scenārijā 2050. gadā plānots saražot ap 25 TWh elektroenerģijas, bet patēriņš būs tikai 19 TWh – tas nozīmē būtisku pārpalikumu eksportam. Tomēr nav analizēti eksporta tirgi – nav norādīts, kuri būs prioritārie pircēji (Baltijas kaimiņi, Skandināvija, Polija, Vācija u. c.), kādas investīcijas nepieciešamas starpsavienojumos, lai šo eksportu nodrošinātu. Arī Lietuva un Igaunija plāno eksportēt, tapēc rodas jautājums, kurš būs importētājs," ir neizpratnē M. Vancāns. Taču KEM pārstāvim atbilde kabatā nav jāmeklē: "Šobrīd kopējā ES elektroenerģijas tirgus darbības principi un attīstības prioritātes paredz, ka ES elektroenerģijas tirgū turpināsies integrācija starp reģioniem, tāpēc ir paredzams, ka elektroenerģijas eksports ES tirgū, līdzīgi kā tas jau ir šobrīd, nebūs orientēts uz konkrētu valstu vai patērētāju patēriņa segšanu, bet gan uz kopējā pieprasījuma segšanu vienotajā tirgū. Vienlaikus, raugoties uz reģionālajām elektroenerģijas tirgus attīstības tendencēm, straujš elektroenerģijas patēriņa pieaugums tiek prognozēts vairākās Baltijas jūras reģiona valstīs, tajā skaitā Vācijā, Norvēģijā un Zviedrijā – atbilstoši var secināt, ka Baltijas valstu ražotāju eksportspēju ar lielu varbūtību noteiks tieši ekonomikas attīstības tendences šajās valstīs. Tāpēc veikt augsti precīzus aprēķinus par paredzamajām pārvades savienojumu izmaksām šobrīd ir pāragri, jo tās ir iespējams precīzāk noteikt, vienīgi izstrādājot konkrēta pārvades savienojuma projektu un identificējot tā kopējo garumu un tehnisko izpildījumu," skaidro G. Valdmanis.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".